Foto – LETA

Kaspars, jurists:
 “Skaidrs, ka fotoradarus vajag. Tikai vajadzētu domāt par to, lai tos neuzstādītu vietās, kur autovadītāji nenodara nekādu apdraudējumu, bet tajās, kur tie regulētu satiksmi. Fotoradaru funkcija ir satiksmes regulēšana, nevis naudas sodu piestādīšana.

Lasītākie

7 pārtikas produkti, kurus nevajadzētu bieži ēst. Tie ļoti var kaitēt zarnām

TV24

“Es neticu šādām sakritībām!” Slaidiņam aizdomas raisa ASV prezidenta Baidena pēkšņie lēmumi par Ukrainu un Trampa klusēšana

RAKSTA REDAKTORS

“Ārsts atnāk ar kafiju, bez steigas…” Paciente dusmīga, kāpēc “Veselības centrs 4” atļaujas necienīt cilvēku laiku

Lasīt citas ziņas

Tieši šā iemesla dēļ sabiedrība radarus uztvēra tik negatīvi – tos ieviesa kā naudas pelnīšanas iekārtas biznesa projektam, turklāt attaisnodamies ar rietumvalstu metodēm. Diemžēl mūsu valsts gadījumā atbildīgās iestādes neiedziļinājās lietas būtībā. Ceļu satiksmes noteikumos minēts, ka ceļu policistu galvenā funkcija ir rūpes par sabiedrības un satiksmes drošību, nevis sodīšana. Tāda pati funkcija būtu jāpilda arī fotoradariem. Tas ir absurds, ka valdība budžeta plānā jau iestrādājusi prognozējamos ieņēmumus no sodiem. Šāda pieeja ir absolūti nepareiza, tāpēc sabiedrībai arī ir tik negatīva attieksme. Valdībai būtu daudz rūpīgāk jāpārvērtē, kur šīs iekārtas izvietot. Likuma burts un likuma jēga ir ļoti atšķirīgi jēdzieni. Ja mainītos valdības pieeja šim jautājumam, uzskatu, ka radaru esamība samazinātu izdevumus, resursus, negadījumus, bojā gājušo skaitu, kā arī disciplinētu sabiedrību.”

Edgars Noviks, 
radio inženieris:
 “Ja uz lietu paraugās racionāli, saprātīgi, kāpēc gan to neatbalstīt? Tiesa, būtu jāsaliek brīdinājuma zīmes par to, kur radari atrodas, nevis kā iepriekš – slēpj krūmos, maskē. Tāda prakse nav pieņemama. Pats braucu daudz, esmu novērojis, ka šoferi atļaujas par daudz, tāpēc fotoradaru ieviešanu visumā atbalstu. Tie mazliet ierobežotu pārgalvjus. Ļoti normāla ir Paula Timrota ideja – fotoradariem atļaut fiksēt tikai tos pārkāpumus, kas pārsniedz atļauto braukšanas ātrumu par vairāk nekā 15 km/h. Reizēm tiešām pāris kilometrus var nepamanīt, sevišķi ārpus apdzīvotām vietām. Neuzskatu, ka jāsoda autovadītājs, kurš pārsniedzis atļauto braukšanas ātrumu par 3 km/h. Arī ceļu policija nesoda, ja atļauto ātrumu pārsniedz līdz 10 km/h. Radarus vajag, taču procesu vajag organizēt civilizēti un saprātīgi.”

“Spēlmaņu nakts” balvas sadalītas! Par gada aktieriem atzīti Māra Mennika un Kaspars Znotiņš

Psihologi nosauc galvenās pazīmes, kas liecina, ka cilvēks nav radīts attiecībām

Starptautiska žūrija Rīgas restorānus atzinusi par labākajiem Baltijā

Tatjana, 
transporta operatore:
 “Domāju, ka radarus nevajag. Nekādas jēgas no tiem nav. Ātruma pārkāpēju skaits nemazinās. Cilvēkus radari nebremzē. Tie, kas brauc ātri, to dara, neraugoties uz radariem. Samaksā un turpina. Ceru vismaz, ka ņems vērā Timrota ideju, jo vismaz 8 km/h jārēķina kā iekārtas kļūda, turklāt 15 km/h neko būtiski nemaina. Tas būtu cilvēcīgi.”

Laine Vītola, 
klientu apkalpošanas speciāliste:
 “Nedomāju, ka radari uzlabos satiksmes drošību. Cilvēki izvairās, skatās, kur atkal varētu būt radari, bet, tikuši tiem garām, turpina braukt ātri. Domāju, ka tā ir tāda lavierēšana starp radariem. Tie, kas brauc ātri, to darīs arī turpmāk, bet, kas brauc, ievērojot noteikumus, tā brauks arī turpmāk. Apšaubu radaru pienesumu satiksmes drošībai. Šobrīd, kad to ir ārkārtīgi maz, satiksmes kultūra uz Latvijas ceļiem ir tieši tāda pati, kāda bija daudzo radaru laikā. Atšķirība ir tikai tā, ka šobrīd nav sodu. Taisnības labad gan jāsaka, ka neredzu jēgu cīnīties par to, lai sodītu tikai tad, ja ātrums tiek pārsniegts vairāk par 15 km/h, jo jau tagad pārsvarā visi pārsniedz 15 km/h. Katram satiksmes dalībniekam piemīt sava braukšanas kultūra, un soda mērs vai kādas pielaides viņus nemainīs. Zinu cilvēkus, kas vienmēr brauc lēnāk par atļauto ātruma ierobežojumu – arī tas taču nav pareizi, tomēr viņi savus paradumus nemaina.”

Andrejs Peredistijs, 
pensionārs:
 “Uzskatu, ka radari ir vajadzīgi, jo daudzi brauc ar nepiemērotu ātrumu, īpaši pilsētās. Rīgā pa centrālajām ielām – Elizabetes, Brīvības, Krišjāņa Valdemāra – daudzi brauc ar ātrumu 80, 90, pat 100 km/h, kaut atļauts tikai ar 50 km/h. Arī ārpus apdzīvotām vietām tas, protams, ir aktuāli, taču pilsētās pārmērīgais ātrums ir krietni bīstamāks gājējiem. Ja ātrums pārkāpts par desmit procentiem no atļautā, transportlīdzekļa vadītājs jāsoda.”