Ja Ziemassvētku vecītis ir parādā jeb ko darīt, lai vēlēšanās piepildītos 0
Drīz būs Jaunais gads! Mēs visi, neatkarīgi no vecuma, pasaules uzskata un racionalitātes pakāpes, ceram, ka Jaunajā gadā piepildīsies mūsu vēlēšanās. Ikviens tic šim mazajam brīnumam, pat visdzelžainākie materiālisti.
Tikai dažreiz notiek tā, ka mums pat nav jāapdomā vēlēšanās, jo tas pats vēlmju saraksts pāriet no gada uz gadu. Taču bieži vien tie ir viskvēlākie sapņi! Citi, ne mazāk sarežģīti, jau sen piepildījušies, turklāt diezgan viegli! Kas notiek? Mēs esam kaut kā nokaitinājuši Ziemassvētku vecīti?
Portālā “Takt-magazine” analītiskā psiholoģe, rakstniece Aleksandra Sergejeva atklāj noslēpumu –
vēlme, kuras piepildīšanās ir ļoti svarīga, nekad nepiepildīsies.
Pēc vēlēšanās piepildīšanās jātiecas tā, kā mēs ejam uz kiosku pie mājas pēc tējas – pārliecināti, droši, bez satraukuma un pat mazliet nevērīgi – uz pleciem uzmestā mētelī un vecās, nonēsātās kurpēs.
Kādēļ tā? Šī “paaugstinātas nozīmes” sajūta liecina – jūsu vēlme nāk no noteiktas neirotiskās zonas. Tas ir, jūs kādu iemeslu dēļ neticat tās vieglās izpildes iespējamībai, uzskatāt sevi par necienīgu vai neprasmīgu vai… Kopumā patiešām ticat, ka tās izpildei bez augstāku spēku iejaukšanās neiztikt.
Iedomāsimies, ka mums sagribējies… desu. Ko mēs darām šādos gadījumos? Sarēķinām, cik naudas vajadzēs, saģērbjamies, izejam no mājas, dodamies uz tuvāko veikalu, izvēlamies produktu, maksājam… Viss ir vienkārši! Algoritms ir zināms. Mums tikai jāiemācās attiekties pret viskārotāko vēlmi tāpat.
Jūs varat saprātīgi iebilst: “Nu gan salīdzinājāt – nopirkt desu un vēlmi apprecēties (zaudēt svaru, nopelnīt lielu naudu, kļūt par ekrāna zvaigzni)!” Tomēr, pirmkārt, atcerieties, kā PSRS laikos nopirkt labu desu tā uzreiz, kad sakārojās, iespējams, bija daudz grūtāk nekā apprecēties.
Galu galā, ja vēlme “apprecēties” patiešām ir tikai “apprecēties”, nav grūti atrast kādu, kurš gribētu apprecēties ar ES pilsoni…
Un, otrkārt, aplūkosim, kas notiktu, ja vēlme ēst desu būtu tikpat neirotiska kā tā, viskārotākā:
• Kas notiks, ja mēs sāksim šaubīties, vai patiešām vēlamies desu, nevis šķiņķi, vārītu cūkgaļu vai pat sieru ar pelējumu, un ilgi apsvērsim visus plusus un mīnusus?
• Kas notiks, ja mēs sāksim domāt, vai tas nav bīstami? Maz ko tādā desā var salikt?! Cik daudz bīstamu konservantu tajā ir? Ja nu pēkšņi tie radīs alerģisku reakciju, blakus neviena nebūs un mēs nomirsim?! Pa ceļam pēc desas var nokrist pa kāpnēm vai pakļūt zem automašīnas…
• Kas notiks, ja sāksim uzdot sev jautājumus, vai mūs nemāna? Ja nu pārdevējs noblēdīs svaru vai ražotājs desas vietā mums iesmērēs sapresētu tualetes papīru ar aromatizētājiem? Un vēl var gadīties, ka rīt šai desai būs liela atlaide, bet es kā muļķe būšu nopirkusi šodien…
• Var gadīties, ka šodien nopirksim desu, bet rīt par ļoti izdevīgu cenu ieraudzīsim kažoku, sapņu kleitu vai automašīnu, un pietrūks tieši tik, cik vakar izdevām par desu!
• Un ko cilvēki par mums tad padomās? Ja nu viņi nodomās, ka esam rīmas vai muļķi vai….
Šo sarakstu var turpināt bezgalīgi. Piemērs ar desu, protams, ir pārspīlēts. Bet tieši tā mēs izturamies pret savām “nopietnajām” vēlmēm: tā vietā, lai rīkotos, izsveram bezgalīgus par un pret, bezgalīgi gaidām vispiemērotāko brīdi, kas, kā parasti, nekad nepienāk.
Kāpēc tā notiek? Viena iemesla dēļ: ja vēlme nepiepildās, tad zemapziņā ir pretēja attieksme, kurai ir ļoti izdevīgi, lai viss paliek kā iepriekš.
Veiksim izmeklēšanu, kuras mērķis ir sagūstīt un neitralizēt zemapziņā pastāvošos uzstādījumus, kuri traucē jūsu sapņiem piepildīties.
Izmantojot piemērus no savas prakses, Aleksandra Sergejeva stāsta, kas jānoskaidro, lai to izdarītu:
1. Vai vēlēšanās atspoguļo skaidru, galīgu vajadzību?
Piemēram, lielākā daļa cilvēku vēlas daudz naudas. Un uzreiz rodas jautājums: cik daudz ir “daudz”? Daudzi samulst. “Un ko jūs darīsiet ar šo naudu, līmēsiet uz sienām vai noglabāsiet seifā, un vakaros pārskaitīsiet, ja jau nauda ir tā vēlēšanās?” “Es nopirkšu dzīvokli!” Tad kāpēc uzreiz nevēlēties dzīvokli?
Kāds vīrietis jau sen vairs nemīl sievu, trīs gadus tiekas ar citu sievieti, ar kuru, pēc viņa teiktā, viss ir kārtībā. Viņš vēlas atstāt savu trīsistabu dzīvokli sievai, lai, pēc viņa vārdiem, “nebūtu pilnīgs lops”. Pārcelties pie jaunās mīļotās viņš nevar, jo “nav nekāds žigolo”.
Tātad viņam vajag daudz naudas, lai aizietu no sievas pie mīļotās. Tiklīdz viņš skaļi izsaka šo frāzi, kļūst skaidrs tās maldīgums.
Šāda ideja par summu, kas vīrietim – vidēja līmeņa menedžerim, ir neaizsniedzama, ir tas, ko psiholoģijā sauc par “kompromisa veidojumu” – to, kas ļauj neizdarīt izvēli: izvairīties no ļoti nepatīkamas sarunas ar sievu, jaunām sadzīves problēmām, pārbaudes, vai ideālā mīļākā būs tikpat ideāla sieva utt.
Ja aizvācam šo Himēru, paliek vēlme dzīvot kopā ar draudzeni un nemānīt to, kuru vairs nemīli. Un tad – tas pats algoritms kā ar desu – viņš pieņem lēmumu, izstāsta sievai visu, kā ir (tā, un tas nav mazsvarīgi, dodot arī viņai iespēju satikt citu vīrieti, kurš viņu mīlēs pa īstam), savāc mantas un iet pie mīļotās. Un tālāk viņi var dzīvot gan viņas dzīvoklī, gan īrēt, gan ņemt kredītu dzīvokļa iegādei utt.
Tas pats notiek ar vēlmēm zaudēt svaru, apprecēties, ieņemt augstu amatu – tās nav vēlmes, tie ir paņēmieni, metodes, kā dabūt kāroto, turklāt ne vienmēr konstruktīvākie un vieglākie.
Tāpēc, pirms izteikt Jaungada vēlēšanos, pajautājiet sev, vai tā ir galīga. Varbūt tas nav mērķis, bet līdzeklis?
2. Vai vēlēšanās attiecas tikai uz jums vai arī tā ir vērsta uz kādu citu?
Katru reizi, kad skaļi vai domās izsakāt frāzi “Es gribu, lai viņš/viņa/viņi…” – parakstāt zaudējuma paktu. Par laimi, mums nav burvju nūjiņas, lai kontrolētu citu likteni. Bet labā ziņa ir tāda, ka arī citi nevar mūs vadīt ar burvju spējām. Protams, ir daudzi veidi kā manipulēt, bet, kā liecina dzīve, vēlāk par to var nākties dārgi samaksāt.
Piemēram, kāda dāma vēlas: “Es gribu, lai Lieliskais mani bildinātu.” Bet Lieliskais nemīl viņu un nevēlas bildināt! Bet pieņemsim, ka kāds traks burvis sadzirdēja viņas lūgumu, vai Lieliskais bija spiests bildināt, jo… tā atrisināja mājokļu problēmu, gribēja kļūt par deputātu vai daudzi citi iemesli, kas nesaucas liela un gaiša mīlestība. Un ko pēc tam ar to darīt? Dzīvot ar vīrieti, kurš viņu nemīl? Gadiem cerēt izpelnīties mīlestību? Vai tāpēc nav vieglāk vēlēties savstarpēju mīlestību? Un kā sauks mīļoto, ļaujiet izlemt laikam un liktenim.
Tas pats ir ar tādām vēlmēm kā “Es gribu, lai mans vīrs pārtrauktu dzert” vai “Es gribu, lai mans bērns būtu teicamnieks”. Maz ticams, ka vīrs pilnībā nevēlētos dzīvot skaidrā, tomēr iedomāsimies, vai mums pat šādā gadījumā būtu tiesības lemt viņa vietā. Un ja viņš nonāk smagā depresijā? Un ja aiz garlaicības atrod mīļāko? Atkarīgie cilvēki paliek atkarīgi, un, ja viņi nolemj mainīt savu dzīvi ne pēc sava lēmuma, bet radinieku spiediena dēļ, nekas labs nesanāks. Tad kāpēc nevēlēties, lai būtu stipra, mīloša, veselīga ģimene. Un lai Visums pats nolemj, vai mainīsies esošais vīrs vai parādīsies jauns.
3. Vai jūsu vēlme ir ekoloģiska, vai tās piepildīšanās nenodarīs kaitējumu citiem cilvēkiem?
Es nerunāšu par atriebības plāniem, tomēr arī no vēlmju izpildes bez kāda ļauna nolūka var ciest citi cilvēki. Piemērs no prakses: vīrietis vēlas vienpersoniski vadīt kopīgo biznesu, ko viņš reiz izveidoja ar savu draugu. Partneris, kā nav grūti iedomāties, to nevēlas, jo šis bizness viņa ģimenē ir vienīgais ienākumu avots. Attiecīgi, ja vēlēšanās paliek tās sākotnējā formā, tad viens partneris vai nu “uzmetīs” draugu, vai arī ar viņu kas atgadīsies… Klients, kā kārtīgs cilvēks, tā nevar rīkoties. Bet viņš jau gadu dzīvo briesmīgā neapmierinātībā ar situāciju, jo viņa draugs acīmredzami “nevelk”, kopš mazais veikaliņš pāraudzis veikalu tīklā.
Forma “Es gribu, lai mans draugs pats visu saprastu un atkāptos no amata” nedarbojas. Ko darīt? Salīdzinot ar iepriekš aprakstītajām situācijām, īsta mīkla, vai ne? Tomēr klients atrada risinājumu, viņš pārformulēja vēlmi kā “Es gribu gūt prieku un baudu no sava darba”. Viņš iesniedza partnerim salīdzinošus datus par viņu darba apjomiem, ierosināja piešķirt viņam klāt pie dibinātāja peļņas algu par izpilddirektora amatu. Lielu algu. Un partneris piekrita bez nosacījumiem!
4. Atbildība par vēlmes izpildi.
Šī pasaule ir tāda, kāda ir, un tāpat tās likumi, kurus neizdomājām mēs, bet Kāds par mums gudrāks. Viens no šiem likumiem, kurš attiecas gan uz fizisko, gan metafizisko realitāti, skan: ja kaut kur nāca klāt, tātad citur samazinājās.
Tāpēc, lai kaut ko iegūtu, noteikti kaut kas jāatdod, jāziedo.
Vēlamies lielu mīlestību – vajadzēs iziet no tiešsaistes atpakaļ realitātē. Gribam nopelnīt vairāk – nāksies vairāk strādāt, doties prom no mājām vai pat apgūt jaunu profesiju.
Un vēl – nekad nebūs tā, ka mēs darīsim to, ko gribam, un visi mūs mīlēs. Lai Visums izpildītu mūsu vēlmes, būs nedaudz jāizmaina mūsu apkārtējā vide, un kādam tas var nepatikt. Jūs nevēlaties radīt diskomfortu citiem, bet tikai vēlaties vairāk komforta sev.
5. Un visbeidzot: atcerieties par “desu”
Atcerieties, ka Ziemassvētku vecītim, tāpat kā Dievam, “nav citu roku, izņemot tavējās”. Jūs varat bezgalīgi skaitīt visus par un pret, varat pārliecināt sevi, ka “patiesībā desu nemaz tik ļoti negribējās”, vai arī jūs varat uzvilkt mēteli, apaut kurpes un beidzot iziet no mājas.
