Kā veicināt Latvijas reģionu attīstību? Jāizmanto “rešoringa” radītās iespējas. 11
Vjačeslavs Dombrovskis, Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājs, speciāli LA.LV
Latvijas reģionu attīstības līmenis būtiski atpaliek no Rīgas – tas ir labi zināms ikvienam reģiona iedzīvotājam. Šīs situācijas loģiskas sekas ir aktīvo iedzīvotāju aizplūšana uz galvaspilsētu, kas vēl vairāk apgrūtina reģionālās infrastruktūras pienācīgas uzturēšanas problēmu.
Kā šo situāciju mainīt?
Pašlaik Latvijas reģionālās ekonomikas spēcīgākais un drošākais pamats ir tā sauktā bioekonomika – proti, lauksaimniecība un mežsaimniecība. Latvijas zemniekiem ir ar ko lepoties – pēdējo trīsdesmit gadu laikā tā ir vienīgā nozare, kurai izdevies palielināt savas eksportētas produkcijas pasaules tirgus daļu vairāk nekā četras reizes.
Un tomēr, neskatoties uz tās iespaidīgajiem panākumiem, lauksaimniecība vien nespēs pietiekami noturēt cilvēkus reģionos un balstīt spēcīgus reģionālos centrus. Starptautiski konkurētspējīgajā lauksaimniecībā strādās aizvien mazāks cilvēku skaits. Ja šodien lauksaimniecībā ir nodarbināti apmēram 7% Latvijas iedzīvotāju, tad ilgtermiņā, tuvojoties attīstīto valstu līmenim, šis radītājs saruks līdz 2-3%.
Reģioniem ir nepieciešams vismaz vēl viens spēcīgs ekonomiskās attīstības balsts. Tā ir rūpnieciskā ražošana. Modernā 21. gadsimta rūpniecība vairs nav “lētā darbaspēka” nozare. Tā ir automatizēta, ar augstu informācijas tehnoloģiju klātbūtni, un prasa kvalificētu un līdz ar to labi apmaksātu darbaspēku.
Modernās rūpniecības piemērs ir AS “Dobeles dzirnavnieks”, kurā ir labi atalgotas darbavietas un saražotā produkcija tiek plaši eksportēta. Nopietnai attīstībai Latvijas reģionos mums ir nepieciešami vēl vairāki desmiti šādu uzņēmumu. Taču – no kurienes tie parādīsies?
“Rešorings” – mūsu vēsturiskā iespēja
“Ofšoringa” laiki – kad ASV un Eiropas uzņēmumi masveidīgi pārcēla rūpniecisko ražošanu uz Ķīnu, lai izmantotu lēta darbaspēka priekšrocības, ir beigušies. Tehnoloģiju attīstība nozīmē, ka modernajai rūpniecībai ir nepieciešams salīdzinoši neliels augsti kvalificētu darbinieku skaits.
Covid-19 krīze – ar tās piegāžu ķēžu traucējumiem Ķīnas “Covid-nulle” citādās pieejas dēļ – bija pirmais nopietnais trauksmes zvans Rietumu kompānijām. Daudz nopietnāks šis trauksmes zvans izskanējis šā gadā 24. februārī, kad Krievija iebruka Ukrainā. Tam sekoja vairāku Rietumvalstu biznesa lēmumi pamest Krieviju.
Ņemot vērā Ķīnas aizvien pieaugušās saiknes ar Krieviju, kopš 24.februāra attiecības starp Rietumiem un Ķīnu piedzīvo aizvien lielāku saspīlējumu, līdz ar to vairākas Rietumu kompānijas sākušas uztraukties par savu investīciju drošību.
“Rešorings” un “frendšorings” ir pašreizējās ģeopolitiskās situācijas jaunās tendences ekonomikā. “Rešorings” nozīmē ražošanas atgriešanos uz savu mītnes valsti.
Savukārt, “frendšorings” nozīmē biznesa operāciju – ražošanas, atbalsta funkciju (tā saucamā backoffice), pētniecības un attīstības – pārcelšanu uz ģeopolitiski draudzīgām valstīm. Turpmāk abas tendences saukšu par “rešoringu”.
Šā gada jūnijā Eiropas Savienības tirdzniecības kameru veiktā aptauja iezīmēja šādu ainu: 23% Ķīnā strādājošo Rietumu kompāniju domāja par biznesa operāciju pārcelšanu!
“Rešorings” ir Latvijas zelta iespēja piesaistīt ārvalstu investīcijas un radīt labi apmaksātas darbavietas reģionos, taču iespējas ir jāmāk izmantot, jo netrūkst gribētāju, kas vēlas pacelt savas valsts labklājību.
Iespējas ir jāmāk izmantot!
Būtu naivi domāt, ka tagad “rešoringa” investīcijas pašas no sevis nonāks Latvijas reģionos, un atbildīgo amatpersonu darbs būs vien šķirot vēlamās no nevēlamajām, svinīgajās atklāšanās pārgriezt lentītes un teikt skaistas runas.
Līdz šīm mūsu kaimiņvalstis, it īpaši Lietuva, ir bijušas daudz veiklākas un sekmīgākas gan ārvalstu investīciju piesaistē, gan rūpniecības attīstībā. Šīs iespējas ir jāmāk izmantot. Pat teikšu vairāk – par šīm iespējām ir aktīvi jācīnās un jākonkurē.
Konkurence noritēs vismaz trīs jomās. Pirmajā līmenī mums ir jākonkurē ar savu tā saukto industriālo zonu piedāvājumu. Šodien tikai vien retais investors būtu gatavs kaut ko būvēt no nulles, zaļas pļavas vidū. Absolūti lielāka daļa rūpnieciskās ražošanas kompāniju sagaida industriālās zonas pamatkomplektu: zemes gabals, elektrības pieslēgums, ceļi, telekomunikācijas u.c. Bieži vien tiek sagaidītas arī gatavas industriālās ēkas.
Tā nav sakritība, ka visstraujāk apstrādes rūpniecība attīstījusies tieši tur, kur šādas industriālas zonas vēsturiski ir bijušas: Ventspilī, Jelgavā, Liepājā, Valmierā. Šobrīd Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija plāno gandrīz 100 milj. EUR no ES fondiem ieguldīt reģionālo industriālo zonu veidošanai un pilnveidošanai.
Ir ļoti svarīgi gudri un tālredzīgi investēt šo naudu.
Otrā investoru intereses joma noteikti būs darbaspēka pieejamība industriālās zonas tuvumā. Jautājumi tiks uzdoti par šā darbaspēka kvalifikāciju, par reģionālo profesionālās izglītības iestāžu un augstskolu gatavību operatīvi nodrošināt darbaspēka apmācību.
Tādēļ ir svarīgi palīdzēt reģionālajiem attīstības centriem koncentrēt darbaspēku. Galvenais instruments, lai to nodrošinātu, ir dzīvojama fonda piedāvājums. Te arī ir paredzēti ievērojami ES fondu līdzekļi, un to apjoms vēl noteikti ir jāpalielina.
Treškārt, ir nepieciešams darbs ar potenciālajiem investoriem – daudz augstākā līmenī, nekā tas ir darīts līdz šim. Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai jātransformējas no ierēdnieciskās uz uzņēmīgu institūciju, kas spēj pilnvērtīgi un ar jaunu sparu konkurēt ar līdzīgām institūcijām Igaunijā, Lietuvā un Polijā.
Šoreiz potenciālie investori jāuzrunā un jāpiesaista proaktīvi, nesagaidot kad viņi paši sāks aktīvi meklēt kur pārcelties.
Un visbeidzot pats galvenais – tautsaimniecības nozarei ir nepieciešama spēcīga un profesionāla vadība. Gadījuma cilvēku nokļūšana šajos atbildīgajos amatos nav nekas labs miera laikos, bet krīzes laikos tas neizbēgami noved pie katastrofas, ar kuras sekām cīnīsimies ilgtermiņā.
