Kā vecmāmiņas apskāviens. Intervija ar dainu atdzejotāju Ievu Sentivani 2
Latviešu dainas neesot iespējams tulkot – šo iesakņojušos uzskatu jaunā, apjomīgā izdevumā “Dainas”, atdzejojot 450 tautasdziesmu četrrindes angļu valodā, centusies apvērst trimdas latviešu valodniece Ieva Sentivani.
Ieva Sentivani, pirmslaulību uzvārdā – Auziņa, ir Latvijā dzimusi diplomēta arhitekte, pedagoģe un valodniece, kas pašlaik mīt Losandželosā, ASV. Agru bērnību pavadījusi Jaunpiebalgā, pēcāk nokļuvusi latviešu bēgļu nometnēs Vācijā, dzīvojusi Teksasā (ASV) un ilgus gadus arī Saūda Arābijā, bet šobrīd ik vasaru atgriežas Rīgā, kur strādājusi kā angļu valodas pedagoģe Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. Līdztekus skolotājas darbam paralēli risinājies mūža darbs – gandrīz astoņpadsmit gadu laikā tapuši dainu atdzejojumi ar komentāriem angļu valodā. Nesen klajā nākušajā izdevumā iekļautās dainas ir kas vairāk par tulkojumu, uzskata grāmatas autore. Skaidrojot četrrindēs ietvertās vērtības, tulkotāja pirmajā tik apjomīgajā šāda veida darbā vēlas veicināt dainu iekļaušanu pasaules vērtīgāko literatūras paraugu vidū.
Ieva, līdz šim par jums nav bijis zināms daudz – vien tas, ka esat angļu valodas skolotāja un pārstāvat trimdas latviešu sabiedrību.
Ieva Sentivani: Ne tikai skolotāja – man gan ir trīs grādi, pirmais no tiem arhitektūrā. Vēlāk, naftas krīzes laikā, šī nozare apstājās. Pārskolojos un kļuvu par valodas skolotāju, pievērsos lingvistikai. Man ļoti patīk darbs ar jauniešiem, sevišķi tādiem, kam ir laba galva, bet vēl nav bijis laika par kaut ko domāt, jo galva ir pilna ar slaveniem sportistiem un koncertzvaigznēm, kas taisa lielu troksni. Taču Latvijā jauniešiem ir gaišas galvas, un tas mirklis, kad tu viņiem piespēlē vērtīgas domas, ir brīnišķīgs.
Kā no valodu skolotājas darba nokļuvāt līdz dainām?
Domājams, ka jums kā literatūras pētniecei bija arī plašas iespējas strādāt ar pasaules literatūru?Dainas iemīlēju jau ļoti agrā vecumā. Ļoti spilgta ir viena atmiņa – trīs gadu vecumā kādā saulainā dienā tēva mājās, Jaunpiebalgā, kur rūpējās par labām Latvijas brūnajām govīm, viņa kabinetā radio skanēja dzidrs soprāns – “es uzaugu pie māmiņas tā kā viena mamzelīte, baltām diegu zeķītēm, sarkanām kurpītēm”. Man kājās tad tiešām bija tās zeķītes un kurpītes ar sarkanām siksniņām, un tas bija skaists un laimīgs bērnības mirklis, kad biju mierā ar sevi un pasauli. Vēlāk, kad jau gāju Vācijā nometņu skolās – Bambergā, Getingenē, Ventorfā – visi apkārt runāja, cik mūsu dainas ir vērtīgas, bet toreiz nesapratu, kas tur tāds – vienkārši vārdi par vienkāršiem notikumiem. Vecākiem bija 1947. gada dainu izdevums, to gan šad un tad palasīju, nesen atradu ģimnāzijas laika burtnīcu, kur biju pierakstījusi dainas, kas man likās sevišķi interesantas. Tikai tad, kad biju ieguvusi izglītību, iepazinusies ar literatūras analīzi, atausa arī dainu vērtība. Tās man bijušas līdzās līdz šai dienai, visu laiku.
Kāds ir jūsu skaidrojums nezinātājiem – kas īsti ir latviešu dainas?
Nekad nesaucu tās par tautasdziesmām jeb folksongs. Angļu valodā tas nozīmē ko līdzīgu primitīvām bērnu rīmēm. Tāpēc lietoju apzīmējumu “senā dzeja” jeb ancient poetry, kurai, līdzīgi kā haiku, ir zināma forma, mūsu gadījumā – trohajs vai daktils.
Poētika vai vēstījums – ko no abiem esat likusi tulkojuma priekšplānā?
Laipoju starp abiem. Es negribētu šo saukt par tulkojumu, bet par pārlikumu, attēlojumu vai atainojumu. Esmu redzējusi daudzus dainu tulkojumus, bet tie parasti ir satura atstāstījums – ne dvēseles, ne dzīvības. Arī man sākumā ilgu laiku iznāca tāpat kā citiem – burtisks, nekam nederīgs tulkojums. Nodomāju – tīrais Dieva sods par to, ka kritizēju citus! Pagāja ilgs laiks, līdz uzķēru atslēgu, kā to risināt. Ir trīs galvenās lietas – pareizā nozīme, pareizā nokrāsa un īstā toņkārta. Tieši tā, dainām angļu valodā jābūt izdziedamām tāpat kā latviski, tāpēc esmu saglabājusi konkrētu zilbju, balsienu skaitu. Tulkotāju klupšanas akmens allaž bijuši latviešu valodas deminutīvi.Jā, lai gan angļu valodā vēl ir saglabājušies daži deminutīvi, tie nav mīlīgi kā latviešiem, un, ja tos lieto, valoda izklausās bērnišķīga. Neesmu arī pārspīlējusi, lietojot apzīmētājus lovely un dear, jo cik daudz putukrējuma tad var apēst?! Atzīstos, arī te esmu laipojusi, lai pēc iespējas tuvu uzburtu vajadzīgo gaisotni.
Vairākkārtīgi esat salīdzinājusi dainas ar Bībeli – morāles kodeksa vai literāras vērtības dēļ?
Dainas pirmkārt ir vērtīgas tieši to pašu iemeslu dēļ, kādēļ vērtīga ir pasaules literatūra. Tajās ir cilvēku raksturi un personīgas attiecības, tiek risināti mūžīgi, filozofiski jautājumi, un tajās ir skaidra, skaista valoda. Tāpat kā Bībelē, arī dainu gadījumā runa ir gan par ētikas principiem, tikai atšķirībā no Bībeles tajās ir ļoti augsta ētika. Bauslībā ir teikts – tev nebūs nokaut, bet iznāk, ka tu drīksti pazemot cilvēku, drīksti viņu sist, izkropļot, apvainot. Jaunajā Derībā teikts – tev būs otru cilvēku kā savu tuvāko mīlēt, bet nav paskaidrots, kā var mīlēt nemīlamu, nejauku cilvēku, kas dara ļaunu. Latvietis par to visu pasaka skaidri – “nemin mazu kājiņām”. Arī par darba vērtību šeit pateikts īpaši – “man māmiņa mācījusi ik rītā, vakarā, darbiņš tavs tikumiņš, laimes vārtu vērējiņš”. Pasaulē ir kultūras, kas nevērtē darbu, piemēram, Amerikas indiāņu ciltis uzskatīja, ka darbs, kas rada vairāk ienākumu nekā vajadzīgs, ir vergošana.
Vērtību sadursme mūsdienās ir viens no daudz cilātiem jautājumiem. Šobrīd priekšplānā ir indivīda tiesības, brīvība, individualitātes attīstība, taču dainās vērtīgāks šķiet kolektīvais – ģimene, sēta, kopiena.
Tieši pretēji, dainās redzu lielu individualitātes izpausmi. Padomājiet par tautastērpu – to izveidoja katra sieviete pēc sava ekonomiskā stāvokļa, gaumes un novada paražām. Pretējs process ir mūsdienās – globalizācija nāk līdzi ar sociālismu, kas visus uztaisa vienādus. Pret to ir jācīnās, jo tas apdraud mūs no visām pusēm.
“Dainu” izdevuma tēmu izvēle, piemēram, darba un dziedāšanas dainas, tikumi un raksturi, nebija nejauša?
Liekot kopā šo izdevumu, pati sev jautāju, ko es gribu paziņot pasaulei par seno latviešu kultūru kopumā. Sapratu, ka gribu parādīt to, kā latviešu kultūra atšķiras no citu tautu kultūrām. Lielā atšķirība ir attieksme pret darbu, un dziesmu dziedāšanai latviešiem bija daudz nozīmju. “Dziedātāju māsu devu sīvajās tautiņās. Kad tautiņas rāti cēla, staigā māsa dziedādama.” Samierinošā loma. “Kāds man teica ļaunu vārdu, es ar dziesmu atbildēju” – dziesma ir arī pašaizsardzības ierocis. “Kumeļā sēdēdams, košu dziesmu nodziedāju. Par tās dziesmas dziedāšanu māte man meitu deva” – ar dziesmu tiek iegūta labvēlība. Diemžēl mūsdienās šīs senās nozīmes pārvērtušās atskaņojumos, un dziedāšanai palikusi tikai šī meditācijas vērtība. Svarīgi bija runāt arī par mūsu vēsturi, jo, piemēram, Amerikā daudzi domā, ka melnādainie ir vienīgie vergi pasaulē, un nesaprot, ka dzimtbūšana ir tieši tas pats – tātad jāpastāsta par klaušu laikiem.
Viena nodaļa, ko noteikti gribēju, ir par raksturiem – latviešiem nav tikai paipuisīši un paimeitiņas, ir arī riebekļi. Ir mīļais, labais, piemēram, – “ko es došu, ko solīšu savai vīra māmiņai, simtiem došu mīļu vārdu, visu mūžu dzīvojot”. Bet ir arī pilnīgi pretējais – “aiz purviņa ābelē sēdēj’ viena velna māte, tā nebija velna māte, tā bij’ mana vīra māte”. Parādīt raksturus bija svarīgi, lai cilvēki saprastu, ka dainas ir patiesas, rāda pasauli tādu, kāda tā ir, nevis izskaistinātu tās versiju.
Jūsu izdevumā iekļauti 450 dainu atdzejojumi, bet pieļauju, ka jūsu darbs nav beidzies.
Tās 450 dainas, kas ir manā grāmatā, salīdzinājumā ar 1,4 miljoniem ir tikai iesākums. Šobrīd mana cerība ir līdz ar šo izdevumu palaist dainas pasaulē. Mana vēlme ir, lai latvieši tās dāvinātu saviem sveštautību draugiem, radiem, kolēģiem – inteliģencei.
Ir vēl arī otra cerība – redzot to, ko esmu paveikusi, varbūt nāks vēl citi, vēl labāki un turpinās manis iesākto. Svarīgi saprast, ka nav jābūt izcilam dzejniekam vai apgarotam māksliniekam, lai dainas atdarinātu vai attēlotu angliski. Ir jābūt darbarūķim, jo māksla jau ir pašā dainā. Iespējams, visi kopā dabūsim tās pasaules literatūrā. Tas ir ļoti svarīgi, jo latviešu tauta izmirst, un, ja dainas nebūs pārceltas citās valodās, iznīks arī tās.
Esat jau saņēmusi atsauksmes no lasītājiem angļu valodā?
Pirms publikācijas lūdzu, lai manu darbu izvērtē amerikāņu dzejniece Emīlija Frenka, kura nekad neko nav dzirdējusi par latviešiem, un viņa palīdzēja novērst neskaidrības. Bet viņas teiktais bija brīnišķīgs – šīs dainas ir kā vecmāmiņas apskāviens.
“Dainas. Wit and Wisdom of Ancient Latvian Poetry”, apgāds “Mansards”, 2018.
Dainas grāmatā publicētas paralēli latviešu un angļu valodā ar plašiem komentāriem, vērtību un latviešu tradīciju skaidrojumiem.
