Ir tas, ko sauc par “uzņēmuma misiju”. Tā nav īsta misija? 0
Jā, tā to sauc. Dažreiz cilvēki, runājot psihoanalīzes terminos, saplūst ar uzņēmumu, firmu. Tas ir, tāpat kā viņi turējās pie mātes, tā tagad turas pie firmas, cerot pretī saņemt aizsardzību, atbalstu, rūpes. Bet tas viss ir ilūzija, jo uzņēmums nepastāv, lai jums būtu labi, bet lai iegūtu peļņu no jums. Ja jūs kļūdāties, saslimstat, kļūstat par invalīdiem, firma jūs izmetīs, pat acis nepamirkšķinādama.
Ko darīt situācijā, kad darbs šādā veidā “ēd” cilvēka dzīvi?
Kā konsultante es sāktu ar jautājumu: “Ko tu gribi?” Ja persona atbildētu: “gulēt” – tas nozīmē, ka viņa jau ir vienu soli no slimnīcas. Tad mēs sākam atritināt šo virvi un vienmēr izrādās, ka darbaholiķi ir cilvēki, kam nav bijis atļauts kaut ko gribēt, pieprasīt sev. Un sakne ir vecāku uzstādījums: tev viss būs pašam jānopelna, visās nozīmēs.
Kad un kā tāds uzstādījums veidojas?
No teicieniem, ko mīl atkārtot māte un vecmāmiņa, piemēram, “bez darba pat zivi no dīķa neizvilksi” vai “kā strādāsi – tā dzīvosi” utt.
Tas ir, vēloties pieradināt bērnu pie darba, mēs pārcenšamies un pieradinām viņu kaitēt pašam sev?
Jā, un lai no tā izvairītos, nepieciešams iemācīt bērnu pašam sev uzdot jautājumus. “Kādu darbu tu patiešām vēlētos strādāt?” “Kāds darbs grafiks tevi interesētu?” “Ar ko tu vēlētos nodarboties?” Kad izdodas to attīstīt, sākas cita dzīve, paveras jaunas iespējas.
Avots: pravmir.ru
