Tas nozīmē, ka cilvēkam vairāk nepieciešamas nevis zināšanas par profesiju, bet izpratne par misiju? 0
Ne gluži. Redziet, ir liela fundamentāla izglītības sistēma, bet tā nemāca profesiju. Tā labākajā gadījumā veido priekšstatu par pasauli. Un ir misija, uz kuru bērns ir vai nav sagatavots. Misija – tas ir tā, kas dod jēgu mūsu darbam. Atceries līdzību – trīs akmeņkaļi atbildēja uz jautājumu: “Ko es daru?” “Es tēšu akmeni”. “Es pelnu naudu”. “Un es ceļu templi”.
Ja misijas nav, un mārketinga un biroja darbiniekiem tās gandrīz vienmēr nav, ir ļoti grūti pārliecināt, ka galu galā tu esi šeit, lai paveiktu kaut ko augstāku. Cilvēks labi jūtas tikai tad, kad dzīvei ir nozīme. “Kāpēc es esmu šeit?” “Kāpēc es to daru?” Jēga var būt, ja es īstenoju kādu ideju. Vai otrs variants: es varu palīdzēt cilvēkiem un tādējādi realizēt savu potenciālu. Ārstiem, skolotājiem, zinātniekiem un māksliniekiem nav problēmas ar misiju. Problēmas ar misiju ir tikai tiem, kuru darbs ir “par neko”.
Kā izveidot bērnā misijas apziņu? Un kā tas var vēlāk pavērsties? Veidosim misijas apziņu, bet viņš dosies vadāt bērnus pārgājienos.
Tas jau ir labi – vadāt pārgājienos. Nekā slikti misijas apziņas veidošana nevar atsaukties, ja vien tā nav vecāku narcistisko vēlmju iemiesojums. Tas ir tas, ko es bieži redzu: mierīgi dzīvoja maza meitene un tad viņai, piemēram, parādījās balss. Un mamma sāka veltīt dzīvi tam, lai izveidotu no viņas dziedātāju. Lai gan meitene patiesībā ir diezgan noslēgta un publiskās uzstāšanās viņu satrauc. Jā, viņai patīk dziedāt, bet viņa nevēlas kļūt par zvaigzni. Vai cita meitene. Jā, viņa ir apdāvināta pianiste, bet vēlas būt: a) veterinārārste, b) skriet maratonus. Bet vecākus pārņēmusi ideja, ka viņa būs zvaigzne. Bet viņa nebūs.
Ļoti izplatīts stāsts ir ne par bērnu, bet par manām neapmierinātajām vajadzībām: Es gribēju būt uz skatuves, saņemt aplausus, bet Dievs nedeva man balsi vai talantu. Tad es vismaz meitu padarīšu par zvaigzni.
Visi vecāki vēlas, lai varētu ar bērnu lepoties. Kāds var lepoties ar to, kas ir. Bet kādam nepieciešams uzpūst ziepju burbuli un dižoties. Bet tā ir bērna vienīgā dzīve, viņam nebūs citas bērnības!
Par situāciju, kad persona nevēlas strādāt, mēs runājām. Bet ir arī cita puse – darbaholisms. Kā tas rodas un ko ar to darīt?
Tāpat kā jebkura atkarība, darbaholisms saistīts ar nespēju paciest vientulību, ar iekšējo tukšumu, un šo tukšumu nepieciešams aizpildīt dažādos veidos. Darbs principā nav misija, tas nepiešķir dzīvei jēgu, ir vienkārši – “Es eju uz darbu”. Korporācijās ir tik daudz darbaholiķu, jo korporācija it kā piedāvā šo jēgas apziņu. “Izpildīsim plānu par 200%!” Nu un? Ko personīgi man tas dos? Tas kaut kā uzlabos manu dzīvi vai uzlabos dzīvi miljoniem citu?
