Kā vecāki nomāc pusaudžu interesi par darbu? 0
Kā “iepotēt” bērniem interesi par darbu? Ko pusaudzī izveidot svarīgāk – profesionālas iemaņas vai izpratni par misiju? Kas ir darbaholiķi? Uz šiem un citiem jautājumiem atbild psiholoģe Katerīna Djomina.
Dažreiz, kad dēls vai meita jau izauguši, vecākiem rodas problēma: bērnam ir lielas materiālās prasības, bet viņš nevēlas strādāt. Kā izskaidrot atvasei, cik darbs ir svarīgs? Kā izveidot pareizo attieksmi pret to?
Ir divi veidi, kā vecāki bloķē bērna interesi par darbu. Viens – runā par to, ka “darbs – tā ir katorga, ko es ienīstu, bet esmu spiests darīt”. Tas ir – es tur eju, jo mani piespiež. Vajadzības, apstākļi piespieda, bet, ja man bankā būtu miljons dolāru, neviens mani tur neredzētu. Bērns mācās, ka darbs ir kaut kas grūts un tas nesniedz prieku. Tas ir pirmais postošais uzstādījums. Otrs, lai cik tas nebūtu dīvaini, ir pilnīgi pretējs veids – kad darbs vecākiem ir dzīves jēga, svarīgāks par ģimeni un bērnu. Tad jaunietim rodas secinājums: darbs ir slikts, jo “tā dēļ mani pameta”.
Tā ir sava veida bērna greizsirdība?
No vienas puses, jā, greizsirdība. No otras puses – daži cilvēki var tādā brīdī sev solīt: “Mani bērni gan to nepiedzīvos”. Parasti tas ir stāsts par sievietēm. “Man nekad karjera nebūs pirmajā vietā”. “Man ir jābūt ar bērnu.” Un tā viņas neiet uz darbu, arī tad, kad bērnam tas vairs nav vajadzīgs. Atvasēm, kas vecāki par septiņiem gadiem, mamma mājās tikai traucē. Protams, ir jauki bonusi, piemēram, pusdienas. Bet atkal, tas ir smieklīgi: mamma neiet uz darbu, lai sagaidītu bērnu no skolas ar pusdienām. Tajā pašā laikā septiņos gados ir zemākais apetītes punkts un septiņus gadus veci bērni vienkārši negrib ēst. Viņi vēlas uzkost vai ēst visādas ne pārāk veselīgas lietas.
Kopumā, no septiņu gadu vecuma mātei nav nepieciešams būt mājās visu diennakti. Ir labi vakarā ar atvasi satikties, bet sēdēšana mājās visu laiku diezgan acīmredzami kavē bērna attīstību. Ļoti daudzas lietas bērns neiemācās, jo mamma ir visu laiku mājās.
Atgriezīsimies pie tēmas “Bērns un darbs”. Kad pusaudzis izvēlas profesiju dzīvei, reizēm vecāki uzspiež savu priekšstatu: “visa mūsu ģimene beigusi šo augstskolu” vai “tev jākļūst par juristu”.
Tā nav darba izvēle. Tā ir profesijas izvēle. Un izvēle ir šāda: saglabāt ģimenes tradīcijas, palikt ģimenē vai protestēt un iet pretī vējam. Tā ir normāla pusaudžu izvēle. Jūs taču piekritīsiet – pirmo izglītību mēs parasti iegūstam “nenākot pie samaņas”. Ļoti maz cilvēku izdara šo izvēli apzināti, nu, varbūt vienīgi, iestājoties teātra skolā. Vai kur ir misija: medicīna. Bet viss pārējais ir mūsu fantāzijas iemiesojums. Un, vispār, labi, ja tās ir. Zēns saka: “Es būšu fiziķis” nevis “kā tētis”, bet “tāpēc, ka mani tas ļoti interesē”. Viņš iegūs savu fiziķa izglītību un ies strādāt par fotogrāfu, vai mājaslapu dizaineri, vai vedīs bērnus pārgājienos.
