Varas un baznīcas saspēle mūsdienu Krievijā. Saruna ar pētnieku Tobiasu Ķelneru 0
Vitenes-Heredekes universitātes Vācijā pētnieks Tobiass Ķelners ir antropologs, kurš kopš 2001. gada bieži viesojas Krievijā un pēta pareizticīgo baznīcu. Sevišķi viņš pievērsies varas un baznīcas saspēlei mūsdienu Krievijā.
Kā, jūsuprāt, Krievijā izpaužas varas sadarbība ar pareizticīgo baznīcu?
T. Ķelners: Abām pusēm ir savi priekšstati, kā tam būtu jānotiek, un var būt atšķirīgi viedokļi, kas var izraisīt konfliktus. Pret Krimas aneksiju baznīca izturējās piesardzīgi, un šī jautājuma interpretācija tika atstāta draudžu ziņā, bet augstākajā baznīcas hierarhijā noskaņojums bija neitrāls.
Vai šī neitralitāte deva iespēju pastāvēt atšķirīgiem viedokļiem?
Tas bija ideālais variants, taču patriarhs Kirils tika kritizēts, ka baznīcā pastāv arī fundamentāls un militārismu atbalstošs skatījums. Baznīcā vienlaikus pastāv gan kustības, kas ietur oficiālo nostāju, gan neitrālas, gan fundamentālistiskas kustības. Piemēram, Bogoļubovas klosteris Vladimiras apgabalā iestājas par monarhijas jaunieviešanu, cars Nikolajs II tajā tiek godāts kā svētais.
Bet cik procenti no pareizticīgajiem ir praktizējoši ticīgie?
Vladimirā baznīcu, kad nav svētki, apmeklē tikai 0,5 procenti ticīgo, citās draudzēs šis skaitlis ir līdzīgs. Reāli uz baznīcu brīvdienās dodas apmēram viens procents ticīgo, kuri piedalās dievkalpojumā un saņem arī Svēto Vakarēdienu. Aptaujās minēts, ka Krievijā ir arī pareizticīgie ateisti, kas netic Dievam, bet sevi saista ar pareizticību kā kulturālu konceptu.
Kāda ir Putina loma pareizticīgajā baznīcā?
Putins izmanto pareizticību, lai caur to paustu savu varu. Tomēr baznīcā pastāv arī fundamentālistu spārns, kurš vēlas stiprāku nacionālismu un kritizē Putinu. Kā paraugu tas skata monarhijas atjaunošanu un atsaucas uz padomju laikiem un “krievu pasaules” idejām.
Vai baznīcā pastāv strāvojums, kurš atbalsta Putinu kā Krievijas caru?
Šis novirziens ir relatīvs mazs, tāpat kā grupējums, kurš uzskata, ka baznīcā būtu jāgodā Staļins. Tomēr lielākā daļa pareizticīgo baznīcas apmeklētāju atbalsta Putinu kā valsts prezidentu.
Jūs minējāt, ka baznīcai rodas konflikti. Kāds ir to saturs?
Konflikti baznīcai rodas lokālajā līmenī. 2010. gadā tika pieņemts likums par pareizticīgās baznīcas īpašumu atgriešanu. Daudzus no tiem izmantoja valsts struktūras, piemēram, baznīcu ēkās izveidoti muzeji. Zināmākais piemērs ir Svētā Izaka katedrāle Sanktpēterburgā. Kirovā kādreizējo priesteru semināra ēku kompleksu izmantoja armija. Galu galā tiesa lika armijai šīs ēkas atdot baznīcai. Dažādos reģionos varas tīklojumi starp baznīcu un varas struktūrām atšķiras. Ir vietas, kur vara un baznīca spēj sastrādāties, bet ir vietas, kur rodas konflikti. Viens no mērķiem pieminētajam likumam ir parādīt, ka Krievijā it visam ir pareizticīgas saknes, piemēram, krievu literatūrā tās saistāmas ar Fjodora Dostojevska un Ļeva Tolstoja darbiem.
Kādas ir pareizticīgās baznīcas lielākās problēmas?
Daudzas baznīcas brūk kopā, tāpēc priesteriem ir būtiski, lai tās tiktu atjaunotas. Tas tiek organizēts, vienojoties draudžu cilvēkiem, pilsētu vadībai un uzņēmējiem. Otrs lielais problēmjautājums ir reliģiskā izglītība. Daudzi cilvēki saka, ka viņi ir pareizticīgie, jo baznīcā kristījuši savus bērnus un apbedījuši savus tuviniekus pēc pareizticīgām tradīcijām. Reliģisko izglītību baznīca cenšas interpretēt pa savam un noteikumus apiet.
Vai priesteri arī interpretē pēc savas izpratnes noteiktas svētdarbības, piemēram, grēku atlaišanu?
Pareizticīgo dievkalpojumam ir noteikta struktūra, pie kuras jāpieturas, bet pārējie jautājumi ir mācītāja ziņā un ir interpretējami. Ja es, piemēram, atnāku pie priestera un saku, ka neesmu maksājis valstij nodokļus, man veicamās darbības noteiks priesteris, vadoties no sava personiskā skatījuma. Viņš var mani aizsūtīt klosterī uz trim mēnešiem vai arī var pateikt, ka cilvēciski mani saprot, un aicināt mani ziedot līdzekļus baznīcas apsardzes sistēmai.
Priesteri māk arī apiet valstī noteikto reliģisko izglītību, jo bieži lokālā kultūra ir saistīta ar pareizticību. Piemēram, uz skolu piezvana no klostera un aicina bērnus uz ekskursiju, kuras beigās priesteris parāda bērniem, kā lūgties pie ikonas, arī tad, ja bērns ticības mācībā izvēlējies mācīties sekulāro ētiku, jūdaismu, budismu vai islāmu. Arī patriotisma mācīšana sazobē ar pareizticīgajām tradīcijām ir izteikta lokālajā līmenī.
Patriarham varbūt ir savs uzstādījums, taču tas tiek pielāgots pēc vietējā mācītāja ieskatiem. Skolotāja ziņā ir, vai patriotisma kopšana izpaužas kā mācīšana, kā rīkoties ar gāzmasku, vai arī tas tiek interpretēts, ka jaunieši šajā jomā tiek uzticēti kazaku organizācijām.
Vai Putina darbības Ukrainā ir devušas pienesumu pareizticības izplatībai?
Ja palūkojas uz Ukrainu, var teikt, ka Krievijas pareizticība ir sadarbojusies ar varu, taču mērķis nav sasniegts. Ukrainā spēcīgi attīstījusies nacionālā pašapziņa, bet Ukrainas pareizticība atšķēlusies no Krievijas pareizticības. Kaut arī lielākā daļa pareizticīgo draudžu ir Krievijā, ticīgo ir vairāk Ukrainā. Tas skaidrojams arī ar to, ka nacistu okupācijas laikā Ukrainā baznīcas tika atvērtas un pēc varas maiņas nebija iespējams tās slēgt.
Ukraina reliģiskā ziņā ir kļuvusi stiprāka, tajā ir vairāk Eiropas. Ukrainas pareizticīgās baznīcas autokefālija nozīmē skaidru zaudējumu Krievijai. Tā vairs nav centrs pareizticībai. Mūsdienās klāt vēl nāk Ukrainas nacionālās pašapziņas uzplaukums, tomēr varam arī redzēt, ka Ukraina Rietumos netiks pieņemta atplestām rokām. Un tas Ukrainai ir grūti. Būtiski ir, kam pieder baznīcas Ukrainā.
Es politiķus aicinātu nejaukties Ukrainas reliģiskajās lietās. Krievijas politika caur baznīcu cenšas parādīt, ka Eiropā valda tā saucamā “gejropa”, bet Krievija ir tikumības bastions, lai gan pašā Krievijā ir augsti laulāto šķiršanās rādītāji.
Vai Ukraina ir reliģiski atvērtāka nekā Krievija?
Ukrainā ir vairāk brīvības nekā Krievijā. Ukrainā brīvi darbojas protestantu reliģiskās kustības, kam ir grūtības Krievijā. Piemēram, Krievijā protestanti lielākoties tiekas mājas draudzēs, bet Ukrainā viņiem ir vairāk savu baznīcu.
Kā Krievijā izpaužas uzņēmēju sadarbība ar pareizticīgo baznīcu?
Ir cilvēki no uzņēmēju aprindām, kuriem ir reliģioza interese par baznīcu, ir tādi, kas iet cauri dzīves krīzēm un tad piesaistās baznīcai. Citiem pareizticība šķiet kā veiksmīgs politiskais projekts – ja cilvēks redz prezidentu, kurš noliek svecīti pie ikonas, viņš to var atkārtot kā uzvedības modeli. Būšana baznīcā šiem cilvēkiem ir attīstījusies kā mode.
Politiski nozīmīgi dažiem uzņēmējiem šķiet ziedot baznīcai, piemēram, tad, kad tiek vākta nauda kādam piemineklim. Ja uzņēmējs nepiedalās ziedošanā, viņš var nesaņemt nākamo līgumu no valsts vai viņam pašvadība var uzlikt par pienākumu iziet nodokļu, ugunsdrošības vai sanitāro pārbaudi. Ja uzņēmējs Krievijā ziedo baznīcai, viņš iegūst cieņu noteiktās aprindās.
Esot piesaistītam baznīcai, ir iespēja iegūt jaunus biznesa kontaktus un darījumus, kas viss no uzņēmēja skatpunkta ir interesanti. Kāds uzņēmējs savulaik ziedoja baznīcai, lai gūtu atbalstu akvaparka būvniecībai, bet beigās dažādu iemeslu dēļ projekts netika īstenots.
Kādas ir Krievijas bruņoto spēku un baznīcas attiecības?
Militārisms Krievijā ir plaši izplatīts. Netālu no Maskavas atrodas izklaides parks, gluži kā Disnejlenda. Tajā apmeklētāji var izbraukt ar tanku. Ja skatās uz pareizticības oficiālo nostāju, tā ir: “Sargājam tēvzemi un esam mierīgi.” Tomēr otra puse ir vietējās draudzes, kurās priesteri vai draudzes locekļi ir dažādās kaujas vienībās vai arī kazaku organizācijās.
Kopumā baznīca militārajos jautājumos spēlē vienaldzīgi neatkarīgu lomu. Daudzi priesteri baznīcā sludina patriotismu un nacionālo lepnumu, tomēr ar militarizācijas jautājumiem viņi ir piesardzīgāki. Tomēr, ja man vajadzēs atrast priesteri, kas var svētīt ieročus armijai, es noteikti šādu cilvēku atradīšu.
Kā pareizticīgā baznīca lūkojas uz Baltijas valstīm?
Baltija tiek aplūkota ārpus “krievu pasaules”, jo Baltiju neuzskata par slāvisku. Baltijas valstu neatkarības atgūšana daudziem krieviem bija saprotama šī iemesla dēļ – jo neesat slāvi.
Vai pareizticīgā baznīca izmantota kā līdzeklis, lai ietekmētu procesus Vācijā?
Kad 2015. gadā norisinājās bēgļu krīze, skatoties Krievijas medijus, varēja rasties iespaids, ka izcēlies Trešais pasaules karš, ka apkārt klīst marodieri. Krievijas medijus patērēja vācieši ar krievu saknēm. Protams, miljons cilvēku kustība vienas nakts laikā ir izaicinājums, un starp viņiem ir arī neliels skaits noziedznieku.
Tomēr nebija tādas beztiesiskuma un visatļautības sajūtas, kādu mēģināja radīt Krievijas mediji. Šis populisms bija vērsts pret kancleri Angelu Merkeli un liberāļiem Vācijā. Ir cilvēki, kas piesauc baznīcu kā Vakareiropas glābēju, tomēr nekad to nav redzējuši no iekšienes. Vācijas austrumos maz iedzīvotāju tic Dievam, un apmēram 1/5 ir agnostiķi vai ateisti.
Cik liela loma Krievijā ir svētceļojumiem uz Atona kalnu Grieķijā?
Pirms vairākiem gadiem Putins devās uz Atona kalnu, un tas tika rādīts televīzijā kā īpaša attiecību veidošana ar pareizticību. Krievijā lielākoties svētceļojumi ir iecienīti reliģisku un vēsturisku iemeslu dēļ, piemēram, populārs ir svētceļojums uz Bari Itālijā, kur atrodas Apustuļa Andreja relikvijas. Krievijā lielākā daļa svētceļojumu notiek uz klosteriem, piemēram, uz Sergijevposadu u. c. Doties pareizticīgā svētceļojumā uz ārzemēm tomēr daudziem krieviem ir par dārgu.
