Ģimenes locekļu savstarpējo problēmu centrālais objekts – gaidas 0
Bieži vien sistēmiskajā literatūrā tiek runāts par gaidu gaidām. Tas nozīmē to, ka manu uzvedību bieži nosaka nevis tas, ko es gribu, bet tas, kāds ir mans priekšstats par to, ko es domāju, ko citi no manis sagaida. Mēs veidojam to, kā cilvēks izturēsies pret mums. Ja es domāju, ka man pretī stāv nelietis, tad visticamāk, es saņemšu apliecinājumu savai pārliecībai, un otrādi- ja redzēšu otrā jauku cilvēku, tad par to varēšu pārliecināties.
Tā piemēram, ja viens no partneriem ģimenē uzskata, ka otrs ir neatsaucīgs, otrs arī tā uzvedīsies, jo pirmais ar skābu ģīmi nāk pretī, zinādams, ka otrs neatsauksies un tad otram nav nekāda prieka uz pirmo atsaukties. Un tā problēma radīsies uz līdzenas vietas. Tas vai abu partneru gaidu gaidas sakritīs vai nē, būs atkarīgs no tā, vai abi sēž vienā “ķinītī” jeb raugās uz notikumiem no viena skatupunkta – kopējās pieredzes, sabiedrības bildēm jeb priekšstatiem. Uzskatu nesakritība ir tā, ar ko visbiežāk sastopas sistēmiskie psihoterapeiti.
Ko darīt tad, kad problēmas ir samilzušas tiktāl, ka tās ietekmē arī pārējos ģimenes locekļus, tajā skaitā bērnus, kā rezultātā rodas saspīlējumi un nesaskaņas ģimenē ikviena ģimenes locekļa starpā. Kā ģimenei šīs problēmas risināt?
Varu apgalvot, ka šādos gadījumos ir vērts sākt par to vairāk domāt, parunāt ar citiem cilvēkiem par savu grūtību. Bieži cilvēks, kuram ir grūtības “iestieg” savos problēmas aprakstos, domās un skaidrojumos par problēmu. Bieži šie skaidrojumi ir tie, kas problēmu saasina vēl vairāk.
Akadēmiķis Gulišians saka: “tikai tad kad es runāju, es sāku saprast ko es domāju”. Runājot var vairāk saprast, var iegūt citu skatu punktu, uz kuru raudzīties, domājot par problēmu. Ieraugot problēmu no cita rakursa, problēma arī izskatās savādāka.
Tie, kas apzinās problēmas esamību – arvien redz, ka kaut kas ir maināms, tātad, ja Jūs gribat kaut ko mainīt, Jūs, iespējams nojaušat par iespējamajiem risinājumiem, bet vēl neesat pārliecināts par tiem, Jūs kaut ko vēl gribat – Jūs esat vēl dzīvs/-īva!
Ģimenē mēs viens otru ļoti ietekmējam – otra skats, maza piezīme, nopūta. Ir nepieciešams pavisam maz, lai gaidāmā jaukā brīvdiena pārvērstos par “elli”. Ģimenē izveidojas attiecību musturi, kas tad ir tie, kas nosaka kā dzīvo ģimene. “Elle” nav nekas patīkams, tomēr cilvēki izvēlas dzīvot šajā “ellē”. Varētu šķist, ka viņiem ir intelekta problēmas, bet visticamāk tas tā nav.
“Elle” ir kaut kas pierasts, kur viss ir zināms, zināmi ir nākamie gājieni, zināms, ar ko tas beidzas, zināms, cik ilgi mūs miers, kas notiks “miera “ periodā. Viss ir paredzams. “Elle” cilvēkiem ir labākais, ko viņi konkrētajā ģimenē var radīt. “Ellē” var dzīvot ilgus gadus, tur ir iespējams dzīvot. Iespējams, ka apstākļi nav tie labākie, bet tomēr labāk, nekā neziņa par to, kas būs, ja “elli” nomainīs ar kaut ko citu.
Cilvēki ir gudri, un viņi ieklausās tautas teicienā “no vilka bēgsi, lāča rīklē nonāksi”. Parasti cilvēki sapņo par skaistu dzīvi, laimīgu kopdzīvi, bet, lai līdz tai nonāktu, ir jāizdara tik daudz neierastu lietu, jāpārkāpj daudziem saviem principiem, jāiziet uz daudz riskiem. Tas reizēm ir kaut kas tāds, kas ir neiespējams, tik grūts, nepatīkams, ka tad viņi izvēlas labāk dzīvot “ellē”, kur beigu beigās var dzīvot.
Cilvēks ir liels stāstu stāstītājs. Mēs mīlam vienus stāstus, citus mēs negribam dzirdēt. Caur saviem stāstiem, cilvēks pats kļūst par šo stāstu. Vēl vairāk, stāsts sāk veidot mūsu dzīvi. Ja man ir stāsti par to cik es esmu nelaimīgs, tad savā dzīvē mēs labprāt ieraugām apstiprinājumus savai nelaimībai, bet notikumus, kas liecina par pretējo, mēs vai nu neievērojam, vai pasakām, ka tā arī reizēm notiek, bet parasti notiek pretējais. Saviem stāstiem cilvēks tic. Ja izmainās stāsts, cilvēks redz lietas savādāk, izmainās viņa dzīve. Tikai tas svarīgākais, lai viņš savam jaunajam stāstam sāktu ticēt, lai jaunais stāsts būtu stāstītāja jaunā pārliecība. Savu stāstu cilvēks visdrīzāk varētu sākt apšaubīt tad, ja ir kāds blakām, kurš var no distances redzēt stāsta vājās vietas. Runājoties ar citiem, mēs varam arī mainīt savus stāstus.
