Māra Libeka: Latvijā bijusi viszemākā uzticība valdībai par tās pieņemtajiem lēmumiem kovida pandēmijas laikā 0
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Veselības ministrija gatavojas iesniegt valdībai savus četrus izstrādātos scenārijus jeb rīcības variantus, kas varētu tikt īstenoti rudenī un ziemā atkarībā no tā, cik spēcīga vai vāja koronavīrusa mutācija mūs pārsteigs. Prognozēt, protams, vajag, bet kā šos scenārijus īstenot, ja Latvijā ir viszemākā uzticība valdībai par tās pieņemtajiem lēmumiem kovida pandēmijas laikā?
To ir secinājis Roberta Koha institūts Vācijā, un pētījuma rezultātus aprīļa beigās Rīgas Stradiņa universitātē rīkotajā konferencē prezentēja Viviana Bremere – epidemioloģe un šī institūta pētniece, kā arī Vācijas valdības izveidotās kovida pandēmijas koordinācijas darba grupas pārstāve. Bremere ir arī ilgstoši strādājusi Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrā un patlaban vada nesen izveidotā Pasaules veselības organizācijas Eiropas reģiona vīrushepatīta un HIV sadarbības centru.
Visu Eiropas Savienības valstu iedzīvotājiem 2021. gada pavasarī tika uzdots jautājums: cik apmierināti esat ar valdības veiktajiem pasākumiem pandēmijas laikā? Vislielāko uzticību savas valsts valdībai uzrādīja Dānijas, Luksemburgas, Nīderlandes un Somijas iedzīvotāji, savukārt viszemāko – Latvijas cilvēki. Tas faktiski ir nacionālās drošības jautājums, jo kā krīzes situācijā var vadīt sabiedrību, ja tā neņem galvā, ko tai saka valdības līmenī?
Šis pētījums ar tieši tādu pašu jautājumu tika atkārtots 2021. gada un 2022. gada ziemā. Kaut gan apmierinātība ar valdības darbu bija mazliet kritusies, tomēr tik un tā joprojām bija augsta Dānijā, Īrijā, Portugālē un Luksemburgā. Arī Vācijas un Igaunijas valdībām nav jākaunas, ka šo valstu iedzīvotāji tās nesaprot. Bet lielu uzticības kritumu piedzīvoja Lietuvas valdība, savukārt Latvija šajā ziņā joprojām ieņēma stabilo pēdējo vietu ES valstu vidū.
Nav šaubu, ka zemā uzticība lēmumu pieņēmējiem ir cieši saistīta ar zemo vēlmi vakcinēties. R. Koha institūta pārstāve, rādot pētījuma rezultātus, pozitīvi vērtēja augsto vakcinācijas aptveri Nīderlandē un Beļģijā, bet norādīja uz zemo cilvēku vēlmi vakcīnas veidā saņemt aizsardzību pret kovidu Latvijā, Bulgārijā un Rumānijā. Tas, nenoliedzami, ir novedis pie augstiem mirstības rādītājiem pirmā pandēmijas viļņa laikā. Lietuva un Latvija mirstības ziņā pārsniegusi pat Itālijas un Spānijas rādītājus.
Jo vairāk cilvēki tic demokrātijai, jo vairāk viņi uzticas valstij, jo vairāk viņi vēlas vakcinēties. Veselības ministrija var piedāvāt nezin kādus scenārijus, bet, ja netiks stiprināta uzticība lēmumu pieņēmējiem un daudz plašāk nekā līdz šim izvērsta cīņa ar dezinformāciju, šos scenārijus var izmest atkritumu tvertnē. Pat Vācijā dezinformācijas apkarošana ir par zemu novērtēta un atstāta novārtā valsts līmenī, atzina epidemioloģe Bremere. Viņa uzskata, ka ir nepieciešams sākt plaša mēroga dialogu sabiedrībā, jo cilvēki arī Vācijā zaudē uzticību valdībai un daudzi no viņiem pilnībā dzīvo paralēlā pasaulē.
Krīzi vajadzētu izmantot kā iespēju mainīt kaut ko, pirms mūs sasniedz nākamā pandēmija. Veselības ministrija jau ir pievērsusies šim jautājumam un izvirzījusi ministrijas galvenajiem speciālistiem tādus noteikumus, kurus viņi esot atsacījušies pieņemt. Piemēram, ministrijas galvenais speciālists infektoloģijā Uga Dumpis atstājis šo amatu, jo nav vēlējies vienmēr pūst vienā stabulē ar veselības ministru Danielu Pavļutu (“AP”), tādējādi zaudējot savu akadēmisko brīvību. Galveno speciālistu vidū nav vairs arī viena no vadošajiem valsts onkologiem Jāņa Eglīša. Tādi speciālisti, kas kovida laikā un reizē arī priekšvēlēšanu laikā baida sabiedrību, Veselības ministrijas galveno speciālistu pulkā nav vajadzīgi. Bet vai šai polittehnoloģijai ir kāds sakars ar lielāku sabiedrības ticību valdībai?
Drīzāk būtu jādomā, kā attīstīt brīvās domas apmaiņu, pirms atkal tiksim aicināti vakcinēties ar uzlabotajām vakcīnām. Aizvadītajos kovida viļņos tā netika kultivēta, bet lielākoties tika slāpēta. Piemēram, ārsti baidījās runāt par vakcīnu izraisītiem nopietniem veselības sarežģījumiem, lai nekristu citu kolēģu un arī žurnālistu nežēlastībā. Bieži dzirdējām, ka saslimšanas risks ir lielāks nekā vakcīnu radīto blakņu risks.
Tam, protams, var piekrist, bet tas nenozīmē, ka nav atklāti jārunā arī par to cilvēku ārstēšanu, kuru veselība ir cietusi daudz smagāk par paaugstinātu ķermeņa temperatūru un drudzi pēc potes saņemšanas. Dzīvot neziņā, kā atgūt veselību, ir nepieņemami. Vēl ir laiks godīgai domu apmaiņai un plašai daudzpusīgai diskusijai par šo un arī citiem ar vakcināciju saistītiem jautājumiem. Turklāt nevis ar vienām un tām pašām sejām televizoru ekrānos, bet krietni daudzveidīgāku piedāvājumu. Uzticība nevar veidoties tad, ja nav atklātības – gan no mediķu, gan politiķu puses.
