Dainis Šēnbergs: Cilvēku resursu Ukrainai pietiek, bruņojuma gan ne, un tā ir Ukrainas atbalstītājas – NATO – vaina 37
Dainis Šēnbergs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Neraugoties uz iespaidīgajām summām ar deviņām nullēm, ar kurām tiek raksturota Ukrainai sniegtā palīdzība, patiesībā tā nemaz tik liela nav. Vismaz salīdzinājumā ar to, kāda būtu nepieciešama, lai sasniegtu mērķi Krievijas agresijas atvairīšanai un okupēto teritoriju atbrīvošanai.
Kāpēc par to būtu jāuztraucas? Vācu 19. gadsimta militārais teorētiķis Karls fon Klauzevics savā grāmatā “Par karu” definēja karu kā “vardarbības aktu, kura mērķis ir piespiest pretinieku pildīt mūsu gribu”.
Savukārt, lai to panāktu, “pretinieki līdz galējai robežai sasprindzina savus pūliņus”.
Respektīvi, karš ir neizbēgami ļoti asiņaina un materiāli sasodīti rijīga parādība un cerības to uzvarēt neiespringstot ir ilūzija.
Tomēr izskatās, ka Rietumvalstu līderi šobrīd mēģina iet tieši šo neiespringšanas ceļu, ignorējot vai apstrīdot Klauzevica pirms divsimt gadiem formulēto atziņu.
Vai tas tiek darīts baiļu dēļ, ka pārāk straujas kustības liks krievu lācim nostāties uz pakaļkājām? Vai dēļ ticības, ka lāci izdosies nokausēt, nešķērdējot dārgo bruņojumu un naudu tā ražošanai (nez kur šeit paliek apsvērumi, ko tāda taktika izmaksās ukraiņiem)?
Vai cerībā, ka iekšējās spriedzes neizturēs un masu sašutums vai arī āmura uzsitiens pa pakausi liks impērijai mainīt ne tikai seju, bet arī būtību? Varbūt viss kopā? Cik pamatotas ir šādas cerības?
Pēdējo nedēļu notikumi kalpo kā laba ilustrācija gan tēzei par Rietumu neiespringšanu ar Ukrainas apbruņošanu, gan arī tam, kādas sekas tas izraisa.
Pirmais, protams, ir Ukrainas armijas uzbrukums Harkivas apgabalā, kur joprojām esam sajūsmā par Ukrainas armijas panākumiem, tomēr ir pienācis laiks novērtēt notikušās kaujas rezultātus ar vēsu prātu.
Ieņemt un atbrīvot teritorijas, tas ir labi un svarīgi, tomēr kara darbības galvenais mērķis ir pretinieka spēku sagraušana, iznīcināšana.
Par to, piemēram, 1920. gada pavasarī uzskatāmi pārliecinājās poļu ģenerālis Ridzs Smiglijs, kuram izdevās ieņemt Kijivu, taču neizdevās sagraut to aizstāvošos sarkanarmijas spēkus, kuri paguva atkāpties aiz Dņepras.
Tikai divus mēnešus vēlāk tie paši spēki atkal forsēja Dņepru un piespieda atkāpties nu jau Ridzu Smigliju. Tas, ka Ukrainas armijai izdevās atbrīvot ievērojamu teritoriju, ir acīmredzami, taču kā ir ar pretinieka spēku sagraušanu?
Krievu grupējuma lielumu pie Izjumas eksperti vērtēja uz 10–12 bataljona taktiskajām grupām. Tas nozīmē, ka līdz 10 000 personāla sastāva un līdz 1000 tehnikas vienībām tikai šajās grupās vien, pieņemot, ka tās bija puslīdz kaujas spējīgas.
Par to, kas noticis ar šiem spēkiem, velti mēģināt gūt priekšstatu no relācijām medijos, tāpēc ņemsim talkā Ukrainas armijas ģenerālštāba publicētos datus.
Saskaņā ar tiem “likvidēto” (atbilstoši ģenerālštāba terminoloģijai) pretinieka karavīru skaits līdz Izjumas operācijai bija vidēji 300 dienā. No 7. līdz 10. septembrim šis skaits pieauga vidēji līdz 500 dienā, pēc tam atgriezās līdz 300 karavīriem.
No tā varam izdarīt pieņēmumu, ka operācijas gaitā likvidētā pretinieka dzīvā spēka skaitu var pieņemt ap 1000.
Līdzīgi ar krievu tehnikas zaudējumiem. No augusta līdz 5. septembrim tās bija vidēji 55 vienības dienā, periodā no 5. līdz 12. septembrim vidēji 93 vienības dienā. Attiecīgi varam pieņemt, ka krievu puses tehnikas zaudējumi Izjumas operācijā varētu būt ap 300 tehnikas vienībām.
No ekspertu puses pavīdēja skaitlis 400 vienības – lai tā būtu. Starpība nav principiāla. Vēl ir jautājums par gūstā saņemto skaitu, ko Ukrainas armijas ģenerālštābs konsekventi neizpauž. Tomēr no mājieniem intervijās un reportāžās noprotams, ka runa varētu būt par dažiem simtiem, bet noteikti ne par tūkstošiem.
Secinājums – krievu karaspēka zaudējumi ir ievērojami, taču, ņemot vērā grupējuma lieluma novērtējumu, nav pamata uzskatīt, ka tas būtu sagrauts.
Kopumā pretiniekam ir izdevies atkāpties, paņemot līdzi lielu, iespējams, lielāko daļu tehnikas.
Šeit ir svarīgi saprast notikušā sekas. Vismaz 10 000 vīru liela karaspēka grupējuma zaudēšana ar visu tehniku būtu graujošs trieciens visai Krievijas iebrukuma armijai Ukrainā.
Tā sekas būtu frontes destabilizācija visā Donbasā un, visdrīzāk, ne tikai. Tas varētu būt stratēģisks panākums, kas tiešām izmaina kara gaitu, un, lai gan tā ir spekulācija, nebūtu nereālas cerības izbeigt karu varbūt jau šogad. Ne velti drīz vien sekoja Putina lēmums par “daļēju mobilizāciju”.
Izjumas operācija ir taktisks un operatīvs panākums, kas apliecina Ukrainas armijas augstās kaujas spējas. Vienlaikus tā ir zaudēta iespēja gūt stratēģisku panākumu, taču tā vairs nav Ukrainas armijas un tās vadības neveiksme. Plānotie operācijas mērķi, iespējams, bija pieticīgāki par sasniegtajiem.
Iespējams, operācijas mērķis bija atstumt pretinieku no Izjumas, tādējādi uzlabojot frontes stāvokli pie Slovjanskas un Krematorskas (kas arī tika sasniegts), taču ne pretinieka grupējuma aplenkšana un iznīcināšana. Iemesls ir vienkāršs – Ukrainas armijai tam nav spēka un līdzekļu.
Turklāt cilvēku resursu Ukrainai pietiek, bet bruņojuma un tehnisko līdzekļu gan ne, un tā ir Ukrainas atbalstītājas – NATO – vaina.
Attiecīgi zaudētā stratēģiskā iespēja ir NATO neveiksme un laba ilustrācija tam, pie kā var novest politika vest karu neiespringstot, zemas intensitātes līmenī.
Krievijas prezidents Putins 21. septembrī, tātad pusotru nedēļu pēc Izjumas operācijas noslēguma, izsludināja “daļēju mobilizāciju”. Var debatēt un apšaubīt šī soļa sagādātā dzīvā spēka papildinājuma lietderību, taču ir divi citi aspekti, kurus nevajadzētu palaist garām.
Pirmais, tā ir norāde uz kritisko stāvokli Krievijas iebrukuma armijā Ukrainā, ja reiz valsts vadība spiesta uzņemties šādu, ar ievērojamiem iekšpolitiskiem riskiem saistītu, pasākumu. Otrais, tā ir norāde uz Kremļa gatavību turpināt ilgstošu karu, iesaistot tajā visus pieejamos resursus, kuru, tā vai citādi, Krievijai ir gana daudz.
Atgriežoties pie Klauzevica, minētie notikumi parāda arī, cik iluzoras ir cerības vest karu Ukrainā neiespringstot. Neiespringstot, protams, no NATO, ne Ukrainas viedokļa. Cerības šādā režīmā sasniegt Krievijas izturības robežu pilnībā ignorē Ukrainas izturības limitus un iespējas, tādēļ tās ir ne tikai ciniskas, bet arī amorālas.
Cerības, ka tādā režīmā karš Rietumiem būs lētāks, pilnībā ignorē rēķinus, kādi jau tagad ir jāsedz biznesam un mājsaimniecībām, īpaši Eiropā, tādēļ ir bez reāla seguma.
Cerības, ka visu atrisinās “kāds trešais” – vai nu dakteris ar pareizo tableti, vai oligarhs ar āmuru, vai ģenerāļi ar vienalga ko – ir cerības uz brīnumu, tādēļ pilnīgi nepamatotas, jo brīnumi visretāk notiek tad, kad tie tik ļoti ir vajadzīgi.
Visbeidzot, cerības, ka tādā režīmā kara vešana būs drošāka un pasargās pasauli no kodolapdraudējuma, ignorē pretinieku, ar ko ir darīšana, tādēļ ir bīstamas, jo var novest pie pilnīgi pretēja rezultāta.
Lēni eskalējoši konflikti varbūt šķiet vieglāk pārvaldāmi, taču tāds “lienošs progress” atbīda pieļaujamā limitus, padara izplūdušu izpratni par to, kas ir normāls, un notrulina briesmu izjūtu.
Piemēram, kaut vai tā pati mobilizācija. 17. septembrī pazīstamais ekonomists Vladislavs Inozemcevs intervijā RTVI kategoriski apgalvoja, ka mobilizācija izraisīs režīma krahu. Droši vien tā arī būtu noticis, ja 21. septembrī būtu izsludināta mobilizācija vispārpieņemtā izpratnē.
Taču citādi ir, ja deviņiem no desmit tiek ļauts dzīvot pārliecībā, ka uz viņiem tā neattiecas, savukārt katrs desmitais var palikt pie cerības, ka par desmito nekļūs. Tad pēc kāda laika katra desmitā atlase kļūs par normu un pat tiks glorificēta, un tad varēs spert nākamo soli.
Tā ir vecā labā boļševiku taktika virzīties pakāpeniski, pa soļiem, izliekoties, ka viss ir pa vecam, ka nekas briesmīgs nenotiek, taču to, kas iegūts, vairāk no rokām neizlaist.
Gan Ukrainas, gan Rietumu, gan arī visas pasaules interesēs bija uzvarēt karadarbību Ukrainas teritorijā maksimāli ātri, iespējami īsākā laikā.
Visnepareizākā no visām iespējamām taktikām ir dot Krievijai laiku, taču tieši šo taktiku, kā izskatās, piekopj Rietumvalstu vadītāji.
Viens no tuvākajiem šādas taktikas rezultātiem būs gara un grūta ziema mums visiem.
