Efektīvi paņēmieni, kā slidenā laikā nekrist un pazīmes, ka kritiens beidzies veiksmīgi 0
Strauju gaisa temperatūras svārstību dēļ ielas pārvēršas par slidotavām. Ne vienmēr sētnieku kaisītā smilts vai sāls glābj no kritieniem. Ir vai nu jāapgūst prasme pareizi piezemēties, vai jāzina pašpalīdzība, lai mazinātu sekas.
Pretslīdes paņēmieni
Ziemā, ejot pa ielu, zem kājām jālūkojas gandrīz nepārtraukti. Dažkārt trauma rodas steigas dēļ, nenovērtējot situāciju un laika apstākļus. Bīstamākās vietas ir slīpas virsmas, apmales, apledojušas taciņas. Arī nenotīrītām ietvēm vajadzētu mest līkumu. Īsākie ceļi, kad jau satumsis, ir īstas lamatas pat pazīstamos pagalmos.
Kritienu risku būtiski samazina pareizi izraudzīti apavi. Lai kā dāmām dažkārt nepatīk atteikties no augstpapēžu apaviem, tomēr slidenā laikā savā labā to vietā jāizvēlas zābaki ar plakanu, rievotu zoli no neslīdoša materiāla, bez papēža vai ar platu papēdi, kas turklāt nepārsniedz 3-4 cm. Protams, spici papēdīši reizēm kļūst par radzēm, tomēr nepieciešamības gadījumā jānopērk speciālas apavu uzlikas.
Nenokrist palīdz pārvietošanās nelieliem slīdošiem solīšiem, tos sperot ceļos viegli ieliektām kājām. Pat kavēšanās neattaisno steigu, vēl jo vairāk – šķērsojot brauktuvi. Slidenā laikā no tām ir jāturas pēc iespējas tālāk, pārvietojoties arī pa ietvi.
Vēl viens slazds ir kāpnes. Ne pie visu veikalu vai iestāžu ieejas ir gumijas paklājiņi, lai gan arī tos drīz vien klāj sanestā sniega un dubļu masa. Tāpēc, ja ir apledojušas kāpnes, piemērotākais roku balsts ir margas, ar abām kājām stingri stāvot uz viena pakāpiena, pirms kāpt uz nākamā.
Līdzsvaru noturēt palīdz rokas, ja tās nav sabāztas kabatās. Strauji reaģēt kavē somas ar gariem rokturiem, īpaši tad, ja tajās ir daudz iepirkumu. Tāda nešļava pārvieto smaguma centru un paslīdot neļauj izvēlēties pareizo manevru.
Ja ārā ir slidens, apģērba pareiza izvēle ir nevis biezas, bet tādas drēbes, kas nekavē kustības. Ja gribas sakārtot šalli, atbildēt uz telefona zvanu vai uzmest aci veikala skatlogam, drošāk ir apstāties, bet cimdus uzvilkt rokās, vēl atrodoties iekštelpās.
Krist ir jāmācās
Ja tomēr līdzsvars zūd, panika jāpiemirst, lai kritiens būtu pēc iespējas nesāpīgāks un mazāk bīstams.
Krītot jāspēj aktīvi airēties ar rokām, jo plaša mājienu amplitūda palielina izredzes noturēties stāvus. Ja būs jākrīt, labāk uzreiz viegli ieliekties ceļos – mazāks kritiena augstums var krietni samazināt traumas bīstamību. Lai muskuļi iegaumētu šo kustību, pietupienus var izmantot rīta rosmes vietā. Vienlaikus tas ir labs treniņš gurniem un augšstilbiem.
Par vienu no drošākajiem ķermeņa stāvokļiem kritiena laikā tiek uzskatīta embrija poza, kad galva tiek ierauta plecos, zods piekļauts krūtīm, elkoņi – ķermenim. Vēl labāk, ja ar plaukstām iespējams aizsegt galvu, lai, krītot atmuguriski, neatsistos ar pakausi pret cietu virsmu. Atbilstoši fizikas principiem galva saņem vissmagāko triecienu, un tikai labākajā gadījumā tas beidzas ar vienkāršu smadzeņu satricinājumu.
Atmuguriskā kritienā balstīšanās pret elkoni ne vienmēr draud ar nopietnu rokas traumu, bet plecs vai atslēgas kauls gan var neizturēt triecienu. Lidojot uz priekšu, izplatītākā kļūda ir instinktīva rokas izstiepšana, bet sekas – plaukstas locītavas vai apakšdelma trauma.
Ja kritiena trajektorija nenovirzās uz sāniem, bieži piezemēšanās ir uz ceļiem. Tā tiek pasargāta galva un ķermenis, taču ceļi gūst sasitumu vai tiek traumēta ceļa bļodiņa.
Par mīkstāko uzskatītais kritiens uz sēžamvietas arī nav tik nekaitīgs! Kārtīgs trieciens atsaucas, traumējot mugurkaulu. Sāpīgs astes kauls arī ir mugurkaula turpinājums.
Kritiena laikā kaulus spēj pasargāt muskuļi. Ja tie ir atslābināti, trieciena spēku saņem kauli. Tāpēc muskuļiem vienmēr ir jābūt tonusā, jo sasitums vai sastiepums vienmēr ir mazāks ļaunums nekā lūzums.
