Kā uzlabot situāciju atkritumu saimniecības nozarē 0
“Latvijas Avīzes” piektdienas, 10. augusta, numurā rakstā “Drūmas prognozes ačgārnās politikas dēļ” stāstījām par Latvijā līdz šim nepareizi veidoto atkritumu saimniecības politiku, kas valsti ierindo ES atpalicējos un nākotnē draud ar soda sankcijām.
Kā rāda ES pasūtītais pētījums, Latvija būtiski atpaliek no vadošajām valstīm bioloģiski sadalošos atkritumu noglabāšanā, atkritumu šķirošanā un pārstrādē, jo gandrīz visu atkritumu daudzumu noglabājam poligonos, kas rada lielu metāna gāzes un citu piesārņojumu. Nozarē izveidojušos situāciju vērtē un samezglojumu risinājumus iesaka atkritumu saimniecības nozares uzņēmuma “L & T” direktors Reinis Ceplis.
R. Ceplis: “Vācijas uzņēmuma “BiPRO” pēc Eiropas Komisijas pasūtījuma veiktais novērtējums galvenokārt balstās uz atkritumu šķirošanas īpatsvaru, nešķirotu sadzīves atkritumu noglabāšanu poligonos un noglabāšanas cenām. Ja vērtētu sadzīves atkritumu vienkārši nonākšanu poligonos, nevis nelegālajās izgāztuvēs, Latvija noteikti būtu daudz labākā pozīcijā nekā daža laba Dienvideiropas valsts. Savukārt attiecībā uz atkritumu šķirošanu mēs patiešām atpaliekam, un tam ir kompleksi cēloņi. Vissvarīgākais – maksātspēja. Te ir apgriezti proporcionāla reakcija uz noglabāšanas izmaksām: tā kā Latvijā (arī Lietuvā) tās ir vienas no zemākajām Eiropā zemāku nodokļu un tarifu dēļ, tad arī pārstrādei nav ekonomisko motīvu un šķirošanas pozitīvais ekonomiskais efekts nav izteikts. Savukārt to ietekmē arī politiskās intereses – vēlēšanām nākot, neviens nav ieinteresēts celt dabas resursu nodokļa likmes. Situāciju pasliktina poligonu monopols. Savulaik, tos plānojot un būvējot, tika nepamatoti pārspīlēts noglabājamo atkritumu apjoms. Tādējādi Latvijā noglabāšanā pastāv ievērojama lieku jaudu pārpilnība, kā arī izmisīga nepieciešamība atpelnīt pašvaldību ieguldītos (aizņemtos) līdzekļus, kas noved pie zemiem noglabāšanas tarifiem un ir ekonomiskais šķērslis šķirošanai un apjomu sadalei pa maziem poligoniem, atkritumu pārstrādei pirms noglabāšanas, jo neatmaksājas. Latvijā atkritumu apsaimniekošanā toni nosaka pašvaldības – tās ar administratīviem līdzekļiem cenšas panākt atkritumu šķirošanas un pārstrādes attīstību, bet administratīvās metodes nav efektīvas, ja nav saimnieciska pamatojuma un izdevīguma. Turklāt to pašvaldību teritorijās, kas ar saviem uzņēmumiem pašas nodarbojas ar atkritumu apsaimniekošanu, vērojamas divas tendences, – vai nu šķirošana ir minimāla, vai arī atkritumu savākšanas tarifi ir nepamatoti augsti. Labāka situācija vērojama pašvaldībās, kur pastāv konkurence – privātuzņēmumi cenšas ietaupīt, uz to viņus spiež tirgus. Tādējādi tiek attīstīta atkritumu šķirošana – lai mazinātu izmaksas un varētu iedot klientam zemāku cenu. Visbeidzot nonākam pie pētījumā apskatītā jautājuma par nepietiekamu līdzekļu un instrumentu izmantošanu atkritumu šķirošanas un pārstrādes attīstībai – ja Latvijā pastāvētu prognozēta tirgus ekonomika atkritumu apsaimniekošanas nozarē, privāti uzņēmumi daudz drošāk un lielākos apjomos attīstītu projektus mūsu mērķa sasniegšanai. Patlaban priekšroka ir pašvaldību organizācijām, poligoniem, kas cenšas stiprināt un izmantot savu monopolstāvokli, bet kopumā valstij un tās iedzīvotājiem labuma no tā ir maz.
R. Cepļa ieteikumi:
* nebūt dogmatiķim – pārskatīt poligonu lomu un padarīt mazākos par atkritumu koncentrēšanās un pārkraušanas centriem, lai valsts kopumā varētu gūt labumu no apjomu ekonomijas;
* nebaidīties celt dabas resursu nodokli noglabāšanai – tas ir vissvarīgākais mehānisms, kā Eiropā panāk atkritumu šķirošanu;
* dot iespējas un stiprināt privātā kapitāla lomu – mazāk būs valstij jāiegulda līdzekļi, tomēr pozitīvais efekts būs lielāks;
* valstij jāpārņem procesa virsuzraudzība atpakaļ no pašvaldībām – tās ir vairāk ieinteresētas pašas darīt, nevis organizēt un uzraudzīt. Savukārt pret Eiropu atbildīga ir valsts. Tad nu darītājam un atbildīgajam jābūt vienam un tam pašam.
