Kāpēc valsts nevar atteikties no dzīvokļa par labu Vilipsonu ģimenei? Saruna ar Satversmes tiesas tiesnesi Aldi Laviņu 36
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Satversmes tiesas (ST) tiesnesis Aldis Laviņš nepiekrīt Augstākās tiesas priekšsēdētāja Aigara Strupiša sacītajam intervijā “Latvijas Avīzē”, ka ST ar savu spriedumu izjaukusi gadiem izveidoto sistēmu, kas noziedzīga nodarījuma rezultātā ļāvusi pasargāt labticīgo nekustamā īpašuma ieguvēju.
Līdz ar to radusies neuzticība arī Zemesgrāmatai.
Tieši Aldis Laviņš bija tiesas sēdes priekšsēdētājs, kurā tika pieņemts pieminētais spriedums. Satversmes tiesas tiesnesim ir savas domas, kas jādara Latvijā, lai darījumi ar īpašumiem būtu tiesiski un droši.
Pirms trim gadiem ST pieņēma spriedumu lietā, kas tika ierosināta pēc DNB bankas pieteikuma. Situācija bija līdzīga tai, kādā patlaban nonākusi mākslinieka Vilipsona ģimene. Banka 2011. gadā izsolē iegādājās dzīvokli, bet 2015. gadā procesa virzītājs – izmeklētājs – pirmstiesas kriminālprocesa laikā pieņēma lēmumu atzīt minēto īpašumu par noziedzīgi iegūtu mantu un atdot to nevis labticīgajam ieguvējam, bet gan īpašniekam, kas nekustamo īpašumu bija zaudējis noziedzīga nodarījuma – krāpšanas – rezultātā. Kriminālprocesa gaitā tika noskaidrots, ka izkrāptais nekustamais īpašums vēlāk tika pārdots citai personai, kura savas īpašumtiesības nostiprinājusi zemesgrāmatā. Pēc tam dzīvoklis nonācis bankas īpašumā. Toreiz banka apstrīdēja divu Kriminālprocesa likuma pantu atbilstību Satversmei. Viens no tiem noteic: “Ja noziedzīgi iegūta manta atrasta pie trešās personas, tā atdodama pēc piederības īpašniekam vai likumīgajam valdītājam.” Jūs toreiz bijāt tiesas sēdes priekšsēdētājs un visi tiesneši lēma par labu likumīgajam īpašniekam, nevis labticīgajam dzīvokļa ieguvējam. Vai nav tā, ka šis spriedums ir atstājis tālejošas sekas un tagad nelabvēlīgi ietekmē labticīgos ieguvējus, piemēram, mākslinieku Vilipsonu, kura ģimenei draud izlikšana uz ielas?
A. Laviņš: Mani satrauc sakāpinātās emocijas un tā ažiotāža, kas patlaban ir sacelta ap šo jautājumu. Ir jaušama vēlme ātri tagad kaut ko darīt – labot vai grozīt normatīvos aktus. Bet emocijas un steiga nav labākais padomdevējs!
Ja palūkojamies divus vai pat četrus gadus atpakaļ, tad jāteic, ka ir bijušas līdzīgas situācijas – tikai uz otru pusi. No īpašniekiem tika izkrāpti viņu īpašumi, pēc tam tie tika pārdoti tālāk.
Vienā gadījumā ir bijis arī tā, ka darbojošās personas saņēma bankā ievērojamu aizdevumu, bet īpašumu ieķīlāja par labu bankai.
Pēc kaut kāda laika sākotnējie īpašnieki atguva savu nekustamo īpašumu, bet ar visu ķīlu, un īpašnieki bija neizpratnē, kā tas var būt? Viņi nav ne pie kā vainīgi, viņiem ir izkrāpts īpašums, tāpēc viņi vaicāja valstij, kāpēc tā neaizsargā viņu tiesības uz īpašumu.
Šobrīd situācija ir pagriezusies uz otru pusi – likumīgais īpašnieks ir nomiris, kāds negodīgā ceļā kārtojis mantojuma lietu un pēc tam īpašumu ir atsavinājis citai personai.
Faktiskos apstākļus zinu vien tik daudz, cik par to ir ziņots plašsaziņas līdzekļos, bet galu galā rezultāts esot tāds, ka šo nekustamo īpašumu ir iegādājusies cita persona, uzskatot, ka ar īpašumu viss ir kārtībā, proti, nepastāvēja aizliegums to iegādāties, tam nebija reģistrēti apgrūtinājumi.
Ja tiks pieņemti nepārdomāti, ātri risinājumi, tas var novest pie tā, ka var tikt izjaukts šobrīd pastāvošais sadūrušos tiesisko interešu līdzsvars.
Jūsu pieminētajā Satversmes tiesas ierosinātajā lietā tiesa konstatēja, ka likumdevējs ir izsvēris situāciju, kurā sākotnējam īpašniekam tiek atņemts īpašums noziedzīga nodarījuma ceļā un pēc vairākiem darījumiem īpašums nonāk pie labticīgā ieguvēja.
Valsts ir pateikusi – ja īpašnieks ir zaudējis savas īpašuma tiesības noziedzīga nodarījuma rezultātā, tad šāds īpašums ir jāatdod atpakaļ sākotnējam īpašniekam.
Satversmes tiesa to atzina par atbilstošu Satversmei. Spriedums ir pietiekami plaši argumentēts. Manuprāt, interešu izvērtējums ir ļoti saprātīgs.
Iedomājieties situāciju, kad, piemēram, lauku īpašums tiek izkrāpts uz viltotu dokumentu pamata, ātri pārdots, atsavināts vienam, otram un beigās to iegādājas labticīgais ieguvējs. Atstāt labticīgajam ieguvējam vai tam, kuram, piemēram, tas ir dzimtas īpašums?
Satversmes tiesa atzina, ka likumdevējs saprātīgi ir izsvēris sadurošās tiesiskās intereses. Tiesa ņēma vērā arī to, ka Latvijā nekustamo īpašumu darījumu drošības sistēma nav tik ļoti valsts kontrolēta, kā tas ir, piemēram, Vācijā.
Izskatot šo lietu, mēs bijām pieaicinājuši vairākus ārvalstu speciālistus, lai viņi sniedz savu viedokli par apstrīdētajām normām.
Ārvalstu kolēģi norādīja, ja nepastāv pilna valsts kontrole pār darījumiem ar nekustamo īpašumu, gan līgumu noslēdzot, gan pieņemot un nododot nekustamo īpašumu, gan to reģistrējot zemesgrāmatā, tad ir pieļaujams paredzēt izņēmumu no labticīga ieguvēja aizsardzības principa.
Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs intervijā “Latvijas Avīzē” ir atzinis, ka Satversmes tiesa ir izmainījusi ilgus gadus pastāvošo sistēmu, kas aizsargāja labticīgos ieguvējus.
Tiesu kritika ir pieļaujama, taču vēlos aicināt šādas domstarpības, kas rodas starp tiesu varas konstitucionālajiem orgāniem, vispirms risināt savstarpēja dialogā, nevis plašsaziņas līdzekļos.
Augstākās tiesas priekšsēdētājs sacīja, ka šādas sarunas ar Satversmes tiesu ir bijušas, taču nesekmīgi.
Piekrītu, tikšanās bija, taču, ja ir palikušas kādas neskaidrības, tās ir jāizrunā savstarpējā dialogā. Manuprāt, mūsu tikšanās 2018. gadā bija produktīva.
Turklāt ar Augstāko tiesu mēs vēlreiz tikāmies pagājušajā gadā, bet šādas neskaidrības netika izvirzītas diskusijai.
Nepiekrītu arī apgalvojumam, ka Satversmes tiesa ar savu spriedumu ir izmainījusi ilgā laika posmā pastāvošo kārtību.
Tas, ka kriminālprocesa virzītājs ir tiesīgs lemt par izkrāptās mantas atdošanu sākotnējam īpašniekam un nevis labticīgam ieguvējam, pastāv jau kopš 2005. gada.
Ja Satversmes tiesa normas atzīst par atbilstošām Satversmei, tad tiesa nemaina sistēmu, tā tikai apstiprina jau pastāvošās sistēmas tiesiskumu.
Šodienas situācijā problēmas ir radušās nevis ar sākotnējo īpašnieku, bet gan labticīgo ieguvēju, kurš nostādīts beztiesiskā stāvoklī.
Piekrītu. Ja vairāki civiltiesiskie darījumi dažādu trūkumu dēļ tiek apstrīdēti civilprocesuālajā kartībā tiesā, tad pilnībā darbosies tas, ko mēs dēvējam par labticīga ieguvēja aizsardzību.
Zemesgrāmatas publiskās ticamības un labticīgā ieguvēja aizsardzības principi ir fundamentāli un nozīmīgi civiltiesiskajai apgrozībai.
Tie darbojas un uz tiem var paļauties, taču vienīgais izņēmums ir tie gadījumi, kad tiek uzsākts kriminālprocess un lemts par noziedzīgi iegūtās mantas atdošanu īpašniekam.
Šādos gadījumos labticīgajam ieguvējam ir tiesības prasīt zaudējumu atlīdzināšanu.
Bet, runājot par pieminēto Vilipsonu ģimenes gadījumu, rodas jautājums, kāpēc viņiem kā labticīgajiem ieguvējiem savs dzīvoklis ir jāatdod valstij? Kāpēc valsts par labu labticīgajam ieguvējam nevar atteikties no dzīvokļa, kura sākotnējā īpašniece ir mirusi? Ko valsts ar to dzīvokli darīs?
Es to varu komentēt tikai idejiski, jo neesmu redzējis lietas materiālus. Tas ir jautājums par to, kā tiesību piemērotāji izprot Kriminālprocesa likuma normas un kā tās piemēro. Kā tiek pamatots tas, ka manta ir noziedzīgi iegūta un tā ir jākonfiscē?
Jūsu pieminētajā gadījumā, cik par to rakstījuši un ziņojuši plašsaziņas līdzekļi, Valsts policija ir rosinājusi lemt, ka manta ir konfiscējama par labu valstij.
Uzskatu, ka būtu vērts apdomāt, vai attiecīgajām Kriminālprocesa likuma normām ir bijis šāds mērķis, vai tas ir tas, ko likumdevējs ir gribējis ar šīm normām šādi noregulēt?
Detalizētāk es nekomentēšu, jo nedrīkstu ar savu viedokli ietekmēt Valsts policiju un tiesu, bet, manuprāt, jautājums pastāv, jo šajā gadījumā pirmšķietami nav saskatāma sākotnējā īpašnieka un labticīga ieguvēja tiesisko interešu sadursme.
Ārkārtīgi nozīmīgs ir arī aspekts par to, uz kādas informācijas pamata tika uzsākts kriminālprocess. Vai jau sākotnējā lietas izmeklēšanas stadijā bija vai nebija saprotams, ka veikto darbību mērķis bijis izkrāpt īpašumu?
Ja tas tā ir bijis, tad kriminālprocesa virzītājam bija ļoti operatīvi jāreaģē jau pašā sākumā. Tas ir ļoti svarīgi no valsts atbildības viedokļa, lai tādam īpašumam operatīvi tiktu uzlikts arests un ar to nevarētu notikt nekādi darījumi.
Satversmes tiesas sēdēs pieaicinātais Freiburgas universitātes emirētais profesors Rolfs Štirners ir norādījis, lai labticīgie ieguvēji varētu uzticēties īpašuma reģistrēšanai zemesgrāmatā, vispirms ir jānovērš tie trūkumi, kas rodas, īpašumu autentificējot pie notāra. Latvijā šajā ziņā tiekot pieļauts atšķirīgs regulējums no tā, kāda pieeja labticīgā ieguvēja aizsardzībā pastāv citās valstīs. Pieminētais spriedums bija 2017. gadā, un likumdevējam šo trīs gadu laikā laikam bijis pilnīgi vienalga, ka šādi tiek grauta uzticība Zemesgrāmatai.
Mums jātiecas uz to, lai nekustamo īpašumu darījumu drošības pakāpe būtu tāda pati kā Vācijā. Nevarētu teikt, ka neviens neko nav darījis, lai šo situāciju uzlabotu, – ir bijušas diskusijas par to, kādu sistēmu veidot Latvijā, bet viedokļi ir atšķirīgi.
Diemžēl joprojām pirkšanas–pārdošanas līgums netiek noslēgts notariālā akta formā. Notārs apliecina tikai parakstus uz abu ieinteresēto pušu sastādīta līguma.
Ja līgums būtu noslēgts notariālā akta formā, tad notārs atbildētu ne tikai par to, ka ir pārbaudījis abu pušu rīcībspēju, bet arī par tā saturu – vai abu pušu griba atbilst tam, kas ir ierakstīta līgumā. Tam jau būtu daudz augstāka ticamības pakāpe.
Taču, tiklīdz pieprasīsim, ka darījumos ar īpašumu obligāti ir jābūt pilnai notariālajai autentifikācijai katrā posmā – līguma noslēgšanas posmā un, kā tas ir Vācijā, jāievieš nekustamā īpašuma pieņemšanas un nodošanas posms, –, tas krietni sadārdzinās darījuma noslēgšanas izmaksas.
Bet dos cilvēkiem drošību…
Piekrītu, tas sniegs lielāku drošību, tāpēc ir jāatrod saprātīgs līdzsvars, no vienas puses, starp to, cik ātri un efektīvi varam noslēgt tiesiskus darījumus ar nekustamo īpašumu, cik par to ir jāsamaksā, bet, no otras puses, cik droša ir tiesiskā vide, uz kuru mēs šobrīd paļaujamies, lai noslēgtu darījumu.
Ir dominējis viedoklis, ka nevajadzētu pārspīlēt ar tādas sistēmas ieviešanu, kas lielākajai daļai sabiedrības varētu radīt nesamērīgas izmaksas, lai varētu iegādāties nekustamo īpašumu.
Taču šāda pieeja veido kompromisus ar darījumu drošību. Valstij tas ir jāapzinās un jāparedz efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kā cietušās personas var atgūt ar prettiesisku darbību nodarītos zaudējumus.
Katrs civiltiesisks darījums ir saistīts ar noteiktu risku. Ja cilvēks vēlas pirkt nekustamo īpašumu, ir vērts konsultēties ar juristiem, it īpaši ar tiem, kuri specializējas nekustamo īpašumu jomā.
Šie juristi savā praksē ir ieguvuši pieredzi, kas ļauj saskatīt arī apslēptus riskus. Piemēram, ja pats īpašnieks nepiedalās darījumu slēgšanā, bet figurē tikai pilnvarotā persona, vai arī fakts, ka īpašums īsā laika posmā ir atsavināts vairākām personām.
Vēl cita situācija – īpašums ir tikko mantots, turklāt uz testamenta pamata to manto mantojuma atstājējam sveša persona un īpašums ātri vien tiek pārdots.
Šādas pazīmes var būt kā nelieli “trauksmes zvaniņi”, kas jāpārbauda un kas var pasargāt ikvienu potenciālā darījuma dalībnieku.
Vilipsonu ģimenei pirms dzīvokļa iegādes bijis gan jurists, gan zvērināts notārs, gan nekustamo īpašumu speciālists, bet laikam veltīgi. Vai tad valsts nevar noteikt saprātīgas notariālās nodevas, lai cilvēkiem būtu lielāka drošība?
Sabiedrībai ar tās pārstāvju starpniecību ir jāpieņem lēmums – cik drošu un dārgu civiltiesiskās aprites sistēmu vēlamies mūsu valstī. Tiklīdz valsts ieviesīs papildu izmaksas, tā būs kāda sabiedrības daļa, kas vaicās: kāpēc jūs ieviešat tik dārgu un nekustamo īpašumu apriti bremzējošu sistēmu?
Iespējams, ka šos jautājumus var atrisināt ar ne tik dārgiem līdzekļiem, taču jaunas sistēmas ieviešanai katrā ziņā ir jābūt rūpīgi izsvērtai.
Tiesību speciālistiem mierīgā gaisotnē vēlreiz ir jādiskutē par visiem spilgtākajiem gadījumiem, kas ir bijuši, lai saprastu, kāda tiesiskās aizsardzības sistēma Latvijā ir jāievieš.
Satversmes tiesa ir norādījusi, ka labticīgajam ieguvējam jābūt pieejamiem efektīviem līdzekļiem, kā panākt zaudējumu atlīdzību. Ja tiesa tos piedzen no krāpnieka, bet tam nav naudas, tad cilvēks, kas zaudējis dzīvokli, nonāk pie sasistas siles. Turklāt tas ir ilgstošs process. Ja jau valsts nav nodrošinājusi, ka cilvēks var pilnībā uzticēties zemesgrāmatai, vai valstij tomēr nebūtu jāsedz zaudējumi, kas ir nodarīti labticīgajam īpašuma ieguvējam?
Lai nerastos šādas situācijas, ļoti būtiska ir profesionāla, ātra procesa virzītāja rīcība. Tikko ir saņemtas ziņas par īpašuma izkrāpšanu un ir pamats uzsākt kriminālprocesu, būtu nepieciešams apsvērt jautājumu par lēmuma pieņemšanu uzlikt arestu nekustamajam īpašumam, kas saistīts ar iespējamo noziedzīgo nodarījumu.
Tas ir jāsaprot, ka kriminālprocesa virzītāja rīcība arī ir daļa no tā, kā valsts nodrošina uzticēšanos zemesgrāmatai.
Ja attiecīgās ziņas nebūs laikus nodotas ierakstīšanai zemesgrāmatā, labi izstrādātie normatīvie akti, ar kuriem ieviests zemesgrāmatu publiskās ticamības princips, var nedot cerēto rezultātu. No tā cieš gan citas personas, gan arī valsts reputācija.
Ja tiktu uzlabota nekustamo īpašumu darījumu drošība, kā arī vairāk tiktu ieguldīts kriminālprocesa virzītāju apmācībā, domāju, ka šādu skandalozu, sabiedrisko rezonansi guvušu gadījumu būtu krietni mazāk.
Minētie gadījumi atkal un atkal liek uzdot jautājumus par to, kāpēc bija jālikvidē Policijas akadēmija? Vai nav tā, ka teju visa Latvijas sabiedrība sliktā nozīmē “bauda” šīs rīcības augļus?
Tas, vai valstij ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ir atkarīgs no tā, vai valsts ir pieļāvusi prettiesisku rīcību. Valsts atbildību var radīt gan konkrētā kriminālprocesā pieļautā bezdarbība, gan arī Satversmei neatbilstošu tiesību normu pieņemšana šajā jomā.
Taču valsts var raudzīties uz cilvēkiem ne tikai no juridiskās atbildības viedokļa vien.
Valsts pastāv cilvēkiem, tāpēc arvien būtu jādomā par tādas sociālās, ekonomiskās, kultūras un tiesiskās vides veidošanu, kurā ikviens var justies droši un aizsargāts.
Ārkārtīgi sarežģīti ir izveidot tādu sistēmu, kura izslēgtu nekustamo īpašumu izkrāpšanu, tāpēc atzinīgi novērtētu ideju, ja valsts izveidotu fondu, no kura līdzekļiem tiktu sniegts atlīdzinājums tām personām, kuras arī netieši ir cietušas no noziedzīgas rīcības.
