37
Spindz lodes, bet jādejo
Viesnīcas ”Latvija” bāra ”Melodija” kabarē bijušais mākslinieciskais vadītājs Leons Zviedris karjeru veidojis pie izcilās horeogrāfes Janīnas Pankrates. ”Viņa mani ieteica Rīgas Modeļu namam, kas mani pieņēma par baletmeistaru. Modeļu nama modes skatēm vajadzēja veidot programmas, ko uzticēja man. Janīna bija prasīga, uzstājīga, viņā labi sadzīvoja delverīgais Grīziņkalna skuķis ar iznesīgo poļu paņenku. Viņa mani paņēma savā aizgādībā, tā arī sākās veiksmes ceļš. ”Melodijā” nostrādāju vairāk nekā desmit gadus (pēdējos no tiem mums solistes statusā no restorāna ”Jūras pērle” pievienojās Laima Vaikule). Lai tiktu uz varietē, vajadzēja pierakstīties vismaz divas nedēļas iepriekš. Ja nemaldos, par biļeti bija jāmaksā trīs līdz pieci rubļi. Dejotājām tērpus šuva uz vietas, bižutēriju veda no Čehoslovākijas, boā – no Brazīlijas. Uzstājāmies katru vakaru, izņemot pirmdienas.” Leons atceras arī baiso vakaru, kad 1991. gada janvārī notika apšaude pie Iekšlietu ministrijas: ”Redzu gar mūsu otrā stāva logiem trasējošu ložu līnijas… Ārā tumsa, bet mēs izgaismoti – kā uz skatuves. Ko darīt? Lūdzu neiet pie stikliem, publika gaida uzstāšanos. Rīkojuma atcelt programmu nav, kur lai zvana – vadošie nozuduši. Pieņēmu lēmumu sākt varietē, un dejotājas iznāca uz skatuves, skanot Glena Millera ”In The Mood”.”
Pirms norēķināšanās izvelk pistoli
Rīgā pie Vecās Ģertrūdes baznīcas deviņdesmitajos gados atradās ēdināšanas iestāde ”Sēnīte”. Tur nebija tik mierīgi kā cituviet pilsētā. Malkojot kafiju, galdiņu varēja skart arī kāda ložu kārta… Deviņdesmitie gadi Latvijā saistās ar reketu neiedomājamos apmēros, vairākiem salīdzinoši labi organizētiem noziedzīgiem grupējumiem, kas savā starpā mēdza kašķēties par ietekmes zonām, un ķīviņos neiztika bez šaudīšanās un spridzināšanas. Tas bija tā dēvētais agrīnais kapitālisms, kooperatīvu dibināšanas laiks un ietekmes zonu sadale. Taisnību sakot, cilvēki par to vienubrīd pat vairs nesatraucās – sak, tur Baznīcas ielā atkal nošāva kādu no kriminālajiem…
Statistika vēsta – 1993. gadā Latvijā reģistrēti 92 krimināli sprādzieni, bet 223 reizes pret policistiem noziedznieku aizturēšanā lietoja ieročus. Augstāko līmeni noziedzība sasniedza 1992. gadā, bet tieši vardarbīgie noziegumi – 1993. gadā, kad 32 491 noziegums tika kvalificēts kā smags (pavisam tika reģistrēti 52 885 noziegumi).
Deviņdesmito gadu sākumā ”Sēnītē ” par bārmeni strādājis Ziedonis Mīligs. Viņam vajadzējis apkalpot arī klientus no kriminālajām aprindām, kam kokteiļi neesot bijuši cieņā, dzēruši tīru mantu – viskiju, degvīnu. Toreiz malkoja arī liķierus, piemēram, ”Amaretto”. Tie pasniegti gan tīrā veidā ar ledu, gan arī kokteiļos. Tie, kam šis pārmērīgais saldums šķebināja dūšu, varēja palūgt aso ”Asiņaino Mēriju” (degvīns ar tomātu sulu un garšvielām).
Padomju laikā oficiālais atalgojums mēnesī zāles pārzinim bija 250 rubļi, viesmīlim – no 150 līdz 180 rubļiem, šveicaram – 100 rubļu. Taču patiesībā viņi pelnīja daudz vairāk… ””Sēnītes” īpašnieks bija ukrainis ar iesauku ”Apelsīns”, pie viņa nostrādāju četrus gadus (no 80. gadu beigām līdz 1994. gadam), jo pratu sastrādāties, alkoholu nelietoju, nesmēķēju un arī kārtis nespēlēju. Darīju tikai savu tiešo darbu un neko lieku nevaicāju, vārdu sakot, nevienam neuzbāzos ar savu laipnību.
Ar kriminālajiem vajadzēja būt īpaši uzmanīgam,” atceras Mīligs. “Ja liksi viņam uzgaidīt rindā, varēji saņemt brīdinājumu: ”Šodien tu esi pēdējais!”, kas nozīmēja, ka rīt tevis vairs nebūs starp dzīvajiem. Kamēr bandīts nedaudz bija spiests uzgaidīt, pienesu viņam kafiju, tad saņēmu uzslavu: ”Tu esi mazliet labojies…” Dažkārt viņus apkalpoju pat trijos naktī, pienesu siltu karbonādi. Reiz celtniecības vagoniņā man lūdza atnest divus ikrus… Neizpratnē pārjautāju, vai divas porcijas… ”Nē, atnes mums divus ikrus!” Uz lielā šķīvja uzlieku divus ikru graudiņus, izdekorēju ar salātu lapām un nesot domāju – nošaus vai ne… Piegājis pie galdiņa, pārliecinoši saku – jūsu pasūtījums izpildīts! Abi vīri ar savām dāmām iespurdzas smieklos, toreiz nopelnīju simts rubļus, un viņi vēl ilgi man atgādināja šo notikumu.”
Bijušas vēl arī citas draudīgas situācijas. “Reiz vīri atveda veselu maisu ar naudu un bez pārskaitīšanas lūdza man noglabāt seifā… Tu jau nezini, vai pēc tam neteiks, ka kādas naudaszīmes pietrūkst… Bijis arī tā, ka pirms norēķināšanās kriminālais no savas kabatas vispirms izvelk un noliek uz galda pistoli un tikai pēc tam meklē maku. Kad šāds klients skaita naudu, lai norēķinātos, jāprot laikus pateikt, ka pietiek. Tad viņš mēdza uzmest kādu naudaszīmi vēl pa virsu. Ja būsi alkatīgs, kriminālajam vari sabojāt garastāvokli… Vienu no maniem kolēģiem par naudas kāri pamatīgi iekaustīja.”
Uzziņa
Iecienītākās izklaides vietas
“Jūras pērle” Bulduros (1965, arhitekts Josifs Goldenbergs)
“Vārava” Saulkrastos (1969, arhitekts Harijs Pētersons)
”Sēnīte” Inčukalnā (1967, arhitekts Linards Skuja)
Visas šīs ēkas pārstāvēja ”padomju modernismu”, kas sešdesmitajos gados arhitektūrā nomainīja tā saukto Staļina ampīru un baroku.
Viesnīcas “Rīga” bārs №1, tautā saukts par ”Skapi” Rīgā (1966, interjera arhitekts Juris Pētersons).
Par repertuāru un samaksu
Marks Gurmans, bijušais baleta raksturdeju solists un restorānu ”Jūras pērle” un ”Cabourg” izklaides šovu programmu veidotājs: Katru programmu apstiprināja speciāla komisija, kurā bija pārstāvji no kompartijas un Kultūras ministrijas. Raudzījās, lai būtu vajadzīgā dziesmu valodu samērība, tā gadiem mainījās. Sākotnēji atļāva 20% ārzemju dziesmu, pārējās – krievu un latviešu valodā, 70. gados restorāna repertuārā vairāk bijušas krievu, 80. gadu otrajā pusē – latviešu dziesmas. Deju solistiem maksāja par uzstāšanos (11 – 14 rubļus), tas bija vairāk nekā, piemēram, Operas un baleta teātrī, kur maksāja astoņus deviņus rubļus.
Kokteiļi
Ap 1975. gadu Latvijā parādījās alkoholiskie kokteiļi (to cena bija līdz četriem rubļiem par glāzi). Bārmenis Kārlis Bilders, strādādams uz kruīza kuģiem ”Puškins” un ”Ļermontovs”, bija pirmais, kurš padomju Latvijas iedzīvotājiem piedāvāja pasaulē iecienītus kokteiļus. Vēl 70. – 80. gadu slavenākie bārmeņi bija Jāzeps Arbidāns un Zigmunds Ivaņinoks. Iecienīti kokteiļi bija, piemēram, brendijs ar šampanieti vai vīnu, šampanietis citās variācijās. Populārāko kokteiļu nosaukumi bija ”Privet”, ”Saļut”, ”Večernaja Moskva” (”Sveiciens”, ”Salūts”, ”Vakara Maskava” – tulk. no krievu val.).
*
PSRS bārmeņi, algā saņemot nieka 180 rubļus mēnesī, spēja iegādāties mašīnas un vasarnīcas. Bārmeņa ieekonomētais alkohols bieži tika tirgots ārpus kases, taču tas nebija galvenais ienākumu avots. Lielu daļu ienākumu sastādīja tējas nauda un labas prēmijas, kuras izmaksāja oficiāli. Bieži vien prēmija sasniedza 300 un vairāk rubļu. Tolaik darba bija ļoti daudz. Bārmeņi tika aicināti uz privātām viesībām, kur arī varēja pienācīgi nopelnīt.
Avots: portāls Bar.lv
