Kā uzdzīvoja padomju Latvijas krogos 37
Aktīvistu grupa ir paudusi vēlmi atjaunot savulaik populāro restorānu “Sēnīte”, kas atradās Inčukalnā, 38 km no Rīgas, un šogad varētu svinēt 50 gadu jubileju. Piedāvājam atskatu vēsturē uz laikmetu, kad “Sēnītē” un citos padomju laika restorānos uzdzīve sita augstu vilni un rubļi ripoja kā pa reni.
Restorāns ”Sēnīte” bija pirmā plānsienu dzelzsbetona čaulas konstrukcija Baltijā. Šo arhitekta Linarda Skujas un inženiera Andra Bites projektēto savdabīgas formas restorāna ēku atklāja 1967. gada 5. decembrī.
”Sēnītes” interjers bija latvisks. Piemēram, bāra logu mozaīkās bija Latvijas pilsētu ģerboņi, nišā – vara kalums, kurā attēlota kariete ar kučieri… Kam gan šādā bārā negribējās lēnītēm iedzert kādu kausiņu ”Lāčplēša” alus vai nogaršot vistiņas, kuras marinēja un žāvēja uz vietas?! Iecienīta bija arī kotlete ”Sēnīte” (gaļas un sēņu salikums).Tāpēc pie ieejas durvīm bieži stāvēja gara rinda, un ne visiem laimējās nokļūt izredzēto vidū, kurus šveicars labvēlīgi vedinātu iekšā. Lai tiktu iekšā labākajos restorānos, vajadzēja papildus šķirties no trim līdz pieciem rubļiem, ko uzmest ”uz ķepas” šveicaram.
80. gados ”Sēnītē” strādāja aptuveni 130 darbinieku (tostarp par bārmeni kļuvušais kārtslēcējs Eiropas vicečempions, divu olimpisko spēļu dalībnieks Aleksandrs Obižajevs), plašajā zālē varēja uzņemt līdz pat simts viesu. Uz turieni veda ēdināt ārzemju tūristus, dzirdēts, ka dažu labu apdzirdīja, lai ievilinātu VDK tīklos. Bijušais viesmīlis Ervīns atceras: ”Par tādiem gadījumiem nezinu, taču zāles pārzinim bija uzdevums pierakstīt piebraukušo auto numurus un par tiem ziņot attiecīgām iestādēm…”
Padomju darbaļaužu uzdzīve restorānā un ar to saistītie riski lieliski iemūžināti komēdijā ”Briljantu roka” ar iecienīto krievu kinoaktieru Jurija Ņikuļina un Andreja Mironova piedalīšanos. Izrādās, ka arī “Sēnītē” pabijis kāds kino spīdeklis. Bijušais ”Intūrista” (tūrisma organizācija, kas nodrošināja ārzemju tūristu uzņemšanu un kontroli) šoferis Jānis Lūcis atcerējies, ka septiņdesmito gadu beigās braucis uz Rīgas ostu sagaidīt franču kuģi “Borodin”. ”Ziemassvētku priekšvakarā es saņēmu norīkojumu ar busu ierasties ostā, jo kuģa komanda pasūtījusi “Sēnītē” galdus un eglīti. Busā sakāpa kuģa apkalpe, un starp viņiem – maza auguma, ļoti kustīgs un smaidīgs kungs, kurš man likās kaut kur redzēts. Tiešām, slavenais franču kinoaktieris un komiķis Luijs de Finess!”
Bez logiem, bet ar ”ausīm”
Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados bārs ”Skapis” atradās viesnīcas ”Rīga” apakšējā stāvā. 1980. gadā bāru slēdza ar varenu atvadu balli. Līdz 70. gadu beigām ”Rīga” bija vienīgā viesnīca galvaspilsētā, kur ”Intūrists” izmitināja ārzemniekus. Daudzus galvenokārt interesēja iedzeršana un sekss. Naudīgos ārzemniekus ”aplidoja” nopelnīt gribošie spekulanti (pēc toreizējās leksikas – farcovščiki) un tā sauktās intermeitenes. Bārā apgrozījās ne vien sabiedrības krējums, bet arī mazāk smalka publika – kāršu blēži, spekulanti, prostitūtas un viņu suteneri.
Bāra arhitekts Juris Pētersons: ”Sienas bija segtas ar sarkankoka paneļiem. Pēc grafiķa Aleksandra Stankeviča skicēm veidotas galdiņu virsmas, kuras klāja apgleznotas flīzītes, pie sienām – misiņā kaltas medaļas (meistars Miervaldis Zibens).” Uz katra galdiņa flīzēm bija uzgleznota kāda puķīte, augs, kas saistās ar Rīgas melnā balzama izgatavošanu. Pie skapistu solidaritātes piederējās tradīcija atstāt simbolisku sveicienu nākamajam apmeklētājam kapeiku vai pat rubļa veidā. Viena galdiņa vienu flīzīti varēja pacelt augšā un tur vienmēr bija mazliet naudas, protams, tiem, kas par to zināja. Runāja, ka bārā esot noslēpti mikrofoni. Atmodas laikā tiešām viesnīcā “Rīga” atklāja veselu noklausīšanās istabu. OBHSS jeb milicijas dienests, kas cīnījās pret “sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu un spekulāciju”, prata iedzīvoties no prostitūcijas – par acu pievēršanu viņi bieži vien saņēma kukuļus. Eksistēja neliels skaits elitāru prostitūtu, kuras apkalpoja tikai īpaši ”svarīgus” ārzemniekus. Viņas bija Valsts drošības komitejas pārraudzībā un savus klientus drīkstēja vest tikai uz viesnīcu ”Rīga”, kur viena stāva numuri bija aprīkoti ar slepenu noklausīšanās un filmēšanas aparatūru. Iespējams, ka daudz ko par bāra dzīvi varētu pastāstīt labsirdīgā blondā viesmīle Valija Romāne (saukta par Skapja Valijas kundzi, 2007. gadā viņa aizgāja mūžībā) vai Juze (iemūžināta filmā ”Tauriņdeja”), kas strādāja aiz letes. “Skapī” varēja meklēt dvēselei aizvēju arī tad, kad bija beigusies naudiņa. Bārmenēm bija ”melnā grāmata”, kurā ierakstīja aizdevumu. Valija esot parūpējusies pat par iereibušo viesu nogādāšanu līdz taksometram, kas gaidīja turpat aiz stūra, pie kinoteātra ”Aina”. Sākot no pulksten 23 līdz diviem naktī, Valijas kundze mēdza staigāt gar galdiņiem, atgādinot: “Meitiņas, puisīši, mākslinieku kungi un laulības pārkāpēji, laiks doties mājup!”
Dejas un kautiņi
Par ”Jūras pērli” – restorānu ar terasi, ko nojauca 2001. gadā, – daudziem joprojām ir dzīvas atmiņas, jo šī izklaides vieta saistās ar ļoti labu virtuvi un padomju laikā pirmo (1969) profesionālo varietē programmu. Restorāns bija Jūrmalas vizītkarte, tajā atpūtās gan vietējā, gan PSRS varas elite. Uz slēgtajiem vakariem Latvijas kompartijas vadonis Augusts Voss nācis kopā ar sievu, pēc programmas aicinājis zālē māksliniekus, kopā iedzēruši glāzi šampānieša, izklaidējušies, dejojuši. Bijušais bārmenis Kārlis Leiškalns atceras, ka Voss ievērojis reglamentēto uzvedību, vienīgā viņa vaļība bijusi uzsākt runāt ar viesmīļiem latviski. Biežs viesis bijis arī Maskavas pilsētas kompartijas līderis Viktors Grišins ar meitu Olgu. Restorānā ēdinātas daudzas ārvalstu delegācijas. Nereti apmeklētāji suvenīriem zaguši mazās melhiora mokas kafijas karotītes. Šajā ziņā īpaši izcēlušies franči.
Saviesīgiem vakariem galdiņi tika pārdoti desmit, divdesmit minūšu laikā. Arī pēc šīm biļetēm vajadzēja stāvēt rindā, taču nopirkt tās laimējās vien nedaudziem. Zāles pārzinim jau laikus piegādāts Jūrmalas Tirdzniecības pārvaldes veidots rezervāciju saraksts, kam pieskaitīti restorāna darbinieku draugiem un paziņām rezervētie galdiņi – par to zāles pārzinim bija jāmaksā desmit rubļu. Varietē programma sākās plkst. 24, tai bija divas daļas pa 45 minūtēm ar 15 minūšu pārtraukumu. Viesmīļi bija izdresēti, baidījušies no Jūrmalas Tirdzniecības pārvaldes vadītājas Marinas Zatokas, vienmēr safrizētas sievietes labākajos gados. Viņa draudzējās ar Maskavas ministriem un centrālkomitejas vīriem.
Restorānā savu karjeru sākuši vairāki populāri mākslinieki. Piemēram, igauņu soliste Aino Bāliņa (pianista Ermena Bāliņa dzīvesbiedre, dzīvo Tallinā), kuru publika ļoti iecienīja dziesmas ”Lelle” dēļ. Uzstājās arī lietuviete Larisa Sabo, par kuru jūsmoja pat Augusts Voss, jo viņam patika Sabo dziedātās čigānu melodijas. ”Viņa bija izcila dziedātāja – vienīgā, kura drīkstēja iesēsties Vosam klēpī, viņu apskaut, uzlikt roku uz pleca, jo zināja visu Vosa mīļāko repertuāru,” atceras varietē horeogrāfs Leons Zviedris. Šo vienīgo PSRS varietē rādīja arī ”Rusē”, ”Vāravā”, Berģu hotelī, viesnīcās ”Tūrists”, ”Daugava”, ”Jūrmala” un, protams, arī Jūrmalas iecienītajos restorānos ”Cabourg” un ”Jūras pērle”. Zviedra sagatavotā programma bija vienīgā PSRS, kurā meitenes uzstājās atkailinātām krūtīm. 1979. gadā par solisti ”Jūras pērlē” kļuva Laima Vaikule, 1983. gadā visa Latvija viņu iepazina pēc epizodiskas lomas filmā ”Vajadzīga soliste”. Tieši šajā restorānā Laimas talantu esot pamanījusi Alla Pugačova, viņa te ievērojusi arī toreizējā viesmākslinieku trio “Ekspresija” solistu Borisu Moisejevu, kuru pēcāk uzaicinājusi uz Maskavu. Dziedāja arī Sallija Landau (izcila skaistule, šahista Mihaila Tāla pirmā sieva, dzīvo Briselē). “Jūras pērlē” noticis arī kāds pamatīgs kautiņš – 1988. gadā savu dzimšanas dienu svinēja Rīgas “Dinamo” hokejists Oļegs Znaroks kopā ar saviem draugiem. Blakus gadījās kriminālie puiši no Maskačkas: Ivans Haritonovs, kurš iesitis Znaroka tēvam, bet Znaroks atbildējis ar sitienu Haritonovam… Pēcāk gan abi salabuši.
