Latvijas īpatnība ir tā, ka lietas notiek tikai tad, ja tas ir noteikts likumā. Kā tradīcijai būt nepārtrauktai? 0
Anita Bormane, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Noslēdzot rakstu sēriju par Vidzemes muzikālo tradīciju dažādiem aspektiem, “Latvijas Avīze” aicināja tradīcijas kopējus un ekspertus uz diskusiju, lai noskaidrotu, kā šobrīd klājas Vidzemei raksturīgajām dziedāšanas un muzicēšanas tradīcijām Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā un ko tas sniedz tradīcijas ilglaicībai.
Diskusijā piedalījās Latvijas Nacionālā kultūras centra Nemateriālā kultūras mantojuma eksperte GITA LANCERE, Valsts izglītības satura centra folkloras projektu koordinatore, filozofe, bērnu folkloras kustības “Pulkā eimu, pulkā teku” organizētāja, Nemateriālā kultūras mantojuma padomes priekšsēdētāja MĀRA MELLĒNA, etnomuzikologs, seno instrumentu izgatavotājs, biedrības “Skaņumāja” pārstāvis ILMĀRS PUMPURS.
Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā no Vidzemes muzikālajām tradīcijām šobrīd iekļauta Ieviņa ermoņiku spēles tradīcija, caurspēlējamās cītaras spēle un dūru cītaras būvēšanas un spēles tradīcija. Vai šo vērtību iekļaušana nav vērtējama kā vairāk reprezentatīvs process un vai vairāk nebūtu jāuzsver tieši to apdraudētības aspekts?
Gita Lancere: Latvijā veidojam vienu sarakstu, lai gan lielākā daļa vērtību pēc būtības ir vai nu apdraudētas, vai pavisam steidzami glābjamas. Esam par to arī diskutējuši – ka būtu vajadzīgs gan reprezentatīvais, gan neatliekami glābjamo vērtību saraksts, bet nezinu, kā mēs tad izšķirtos.
Ilmārs Pumpurs: Te pamatā ir konceptuāls jautājums – nemateriālā mantojuma sakarā ir jārunā par saglabātajām zināšanām un prasmēm, kuras varam pārņemt un saglabāt. Nenoliedzami, ka Vidzemē vēl ir daudz tradicionālās kultūras vērtību, tomēr prasmes, kuras mēs varētu pārņemt, pārmantot un palīdzēt uzturēt ar šā saraksta konceptu, ir zudušas.
Minētās trīs vērtības ir tās, kas tiešām vēl ir dzīvā apritē. Divas – Ieviņa ermoņiku spēle un caurspēlejamās cītaras spēles tradīcija – ir tādas, kas strauji jāglābj. Savukārt dūru cītaras spēli var uzskatīt par reprezentatīvu, tā patiešām ir stabila, dzīva tradīcija.
Māra Mellēna: Vaimanoloģijas diskursā es negribētu piedalīties. Vispirms jau “Skaņumāja” ir ļoti daudz izdarījusi dažādu muzikālo instrumentu kā vērtību un to spēlētprasmes iekļaušanai šajā sarakstā.
Sekojot līdzi procesiem Vidzemē, jāsecina, ka tie notiek – un ļoti regulāri, lai gan varbūt Vidzemei šajā ziņā tiešām ir raksturīgs tas, ka cilvēki vairāk paļaujas uz sevi nekā uz sadarbību. Vidzemes kontekstā mums tiešām jārunā par Ieviņa ermoņikām kā īpašu vērtību – it sevišķi instrumenta būves ziņā. Pieredzē ir arī brīnišķīga sadarbība starp ieviņu spēlētājiem – Juri Golveru, Valdi Andersonu un citiem –, un Vidzemes stāstnieku festivālu.
Galvenais, kas tam nāk līdzi, – atzīšana kopienā, kas ir galvenais nemateriālā kultūras mantojuma dzīvotspējas rādītājs. Jo vairāk mēs mūsdienu kultūrvidē nodarbosimies ar dažādu veidu sinerģiju, ne tikai priecāsimies par šiem unikālajiem instrumentiem, bet arī ieliksim tos dažādās vidēs, ļausim kopienām ar tiem darboties un izrādīt atzīšanu, jo arī šis saraksts un vērtība funkcionēs veiksmīgāk.
Mēs iegūsim labāku kultūrvidi un arī paši kļūsim nedaudz smukāki.
Likums par Nemateriālo kultūras mantojumu tapa vairāk nekā desmit gadus, un līdz pēdējam bija bažas, ka tā ietekme var būt vairāk deklaratīva nekā reāla. Kā tas ir realitātē?
G. Lancere: Pamats likuma tapšanai bija 2003. gada UNESCO konvencija par nemateriālo kultūras mantojumu, un pēc tam arī Latvijā sākās darbs pie likuma, kas tika pieņemts tikai 2016. gada 1. decembrī. Bažām par to, ka tas ir tikai deklaratīvs likums, gan nav īsta pamata – tiesa, Latvijas īpatnība ir tā, ka lietas notiek tikai tad, ja tas ir noteikts likumā.
Šajā ziņā atšķiramies no Igaunijas, kur šāda likuma nemaz nav, tomēr nemateriālais kultūras mantojums tiek aizsargāts ļoti efektīvi un šāds saraksts tiek jau veidots desmit gadus, tajā ir jau ap simts vērtību.
Runājot par Vidzemi – tas ir diezgan īpatnējs novads, jo, kā jau mēs zinām, šajā reģionā populāras bija hernhūtiešu draudzes ar savu noliedzošo attieksmi pret tradicionālo kultūru, tas ir bijis arī saimnieciskajā ziņā attīstīts novads – un mēs zinām, ka bagātie saimnieki drīzāk skatīsies uz pilsētas vai muižu kultūru, nevis savu lauku tradicionālo kultūru.
Tādēļ Vidzeme ir zaudējusi vienu daļu no sava tradicionālā muzikālā mantojuma – it sevišķi es domāju vokālajā mūzikā, instrumentālajā mūzikā situācija ir labāka.
Likums tika pieņemts ar nulles budžetu, un tā ir lielākā problēma. LNKC tika noteikts par tā administratoru, un tam bija jāatrod savā budžetā līdzekļi, lai radītu jaunu štata vietu, kas saistīta ar nemateriālā kultūras mantojuma administrēšanu.
Tomēr mēs mēģinām strādāt ar pašvaldībām un panākt, lai tās iekļautu savos plānos tādu punktu kā nemateriālā kultūras mantojuma aizsardzība. Tas arī palēnām notiek.
Vai tradīcijas kopēji un iedzīvinātāji šobrīd ir kaut cik aizsargāti?
Ilmārs Pumpurs: Process būtībā ir tikai sācies, un vēl nevaram runāt par stabiliem mehānismiem. No otras puses, mani nedaudz mulsina uzstādījums, ka tradīcijas kopēji būtu kaut kā jāaizsargā, viņiem jau neviens neuzbrūk.
Varu pievienoties Māras teiktajam, ka viņi šobrīd tiek īpaši atzīti, respektēti. Cita lieta, ja runājam par materiālajiem ieguldījumiem, kas nepieciešami tradīciju uzturēšanai. Minēto Ieviņa ermoņiku izgatavošanas process ir ļoti resursietilpīgs.
Vīri, kas šo darbu ir sākuši, ir saņēmuši kādu Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) finansējumu, bet ir skaidrs, ka uzturēt instrumentu mūzikas apritē tikai ar VKKF atbalstu nebūs iespējams, ja nebūs kopienas atbalsta, kādu privātu iniciatīvu, cilvēku, kuri ir gatavi to finansēt, – summa starp četriem un septiņiem tūkstošiem eiro būtu adekvāta par ar rokām darinātu instrumentu.
Jautājums – vai daudziem spēlētgribētājiem būs iespēja to atvēlēt. Un otra lieta, ar ko šobrīd strādājam, ir prasmju tālāknodošana. Mūsdienās tas ir iespējams tikai izglītības ceļā, un spēlmaņu apmācība – savest kopā tradīcijas zinātājus ar entuziastiem, kas būtu gatavi to mācīties, – ir galvenais mūsu mērķis un uzdevums.
Vai var uzskatīt, ka muzikālo tradīciju kopēji ir pietiekami apzināti; ir kāda datubāze?
G. Lancere: Veidojot pieteikumu sarakstam, pieteicēji sniedz ziņas arī par prasmes nesējiem. Piemēram, pieteikumā par Ieviņa ermoņikām bija minēti pieci vai seši muzikanti, kas pārsvarā visi ir vecmeistari.
Rakstot pieteikumu, tiek arī veidots plāns par to, kas turpmākajos piecos gados šajā jomā notiks, un tad jau pēc pieciem gadiem iesniedzējiem būs jāsniedz pārskats par to, kas šajā laika posmā noticis.
Ceru, ka 2021. gada sākumā beidzot startēs arī Nemateriālā kultūras mantojuma mājaslapa, kas pašlaik tiek piepildīta ar datiem. Tur būs ziņas arī par visiem ar vērtībām saistītajiem meistariem.
Kā veicināt tradicionālo instrumentu spēles apgūšanu skolās, integrēšanu mācību procesā; varbūt tā varētu būt novadu mācības sastāvdaļa?
M. Mellēna: Mūzikas instrumentu spēle ir ļoti būtiska cilvēka personības attīstībā, tomēr tā nav primārā vajadzība. Līdz ar to jautājums par šīs prasmes atzīšanu aizvien ir ļoti būtisks, tomēr pats svarīgākais ir jautājums par pedagogu.
Šobrīd, ja runa par tradicionālās kultūras apgūšanu vispārizglītojošajā skolā, tas notiek interešu izglītības ietvarā – brīvprātīgi un tur, kur tam ir gatavi pedagogi.
Šim skolotājam ir jābūt renesanses laikmeta cilvēkam – viņam ir jāprot valoda ar dziļākiem leksikas slāņiem, kas dod priekšstatu par valodas īpatnībām katrā lokālajā tradīcijā, jābūt spējīgam no runas pāriet uz vokalizēšanu, kā arī jāsaprot, ka skaņu var veidot ļoti dažādi, tāpat tam, ka cilvēka augums grib kustēties, spēlēties, tradicionālajā kultūrā ir noteikts stilistisks ietvars – un tas nav nedz balets, nedz skatuves deja, bet gan neikdienišķa kustība noteiktas kultūrtelpas ietvaros, un to pašu varam runāt par visdažādākajiem skaņu rīkiem.
Ir ārkārtīgi plašs kultūrzīmju loks, kas šim pedagogam ir jāpazīst. Viņam jābūt pietiekami interesantam, lai spētu ar to dalīties, un jābūt gatavam uz to, ka materiālā ziņā īpaši nekas par to nebūs, bet varbūt iegūs atzinību no vecākiem, sabiedrības.
Bet varbūt arī ne – it īpaši Vidzemē, kur akcents uz profesionālo mākslu, prasmi sevi tajā izpaust reizēm tiek vērtēts augstāk nekā prasme sevi izpaust tradicionāli. Tas ir diezgan pretrunīgs, sarežģīts process, tomēr Vidzemē lietas notiek un ir daudz pedagogu, kuri tiek ar šīm lietām galā.
Nemateriālā mantojuma saraksts būtisks ir ar to, ka fiksē meistarus ar lielo burtu – ar mantotu tradīciju un priekšstatu par šo prasmi lokālās kultūras ietvarā, kur ir pārmantošana tiešā veidā. Savukārt ar izglītības lietām mēs vairojam prasmju nesējus un ceram, ka viņi izglītosies un dos pienesumu tradīcijas attīstībā.
Kā šobrīd, pandēmijas otrajā vilnī, klājas “Skaņumājai” kā kultūras nevalstiskajai organizācijai un būtiskam posmam tradīcijas sargāšanā?
I. Pumpurs: Jāuzteic Valsts kultūrkapitāla fonds, kas krīzes brīdī nāca ar diezgan dāsnu finansējumu, kur bija iezīmēta arī instrumentu izgatavošana. Nevaram sūdzēties, lai gan skaidrs, ka šajā mirklī vairāki darbības virzieni ir jāpārstrukturē. Tagad būvējam jaunus instrumentus, gatavojam augsni izglītības darbam, kas atsāksies tad, kad tas būs iespējams.
Paturpinot Māras aizsākto par izglītības milzīgo lomu, gribu teikt – lai tradicionālo mūzikas instrumentu spēles saglabāšanu nodrošinātu pietiekamā līmenī, beidzot jāpanāk tas, lai tradicionālā mūzika ienāk mūzikas skolās ne tikai kā fakultatīvs priekšmets – folkloras ansamblis vai pulciņš –, bet arī specializēts mācību priekšmets, kas gan arī no pasniedzēja prasītu specializētas zināšanas.
Vai jums jau ir ideja, par kuru nemateriālo, ar Vidzemes muzikālajām tradīcijām saistīto vērtību tagad iestāsities?
Mums ir šie pieci audžubērni, par kuriem šajā brīdī rūpēties. Jautājums ir par jau pieminēto koklēšanu – patiesībā tā arī jau būtu pelnījusi vietu sarakstā. Lai gan – jāprecizē – koklēšana, par ko runājam mūsdienās, nav vairs tā, ko būtu varējuši fiksēt pirms simts gadiem, bet tā ir tradīcija, sākot jau no 70. gadiem mūsdienu kultūrvidē un tādā veidā jau kļuvusi tradicionāla.
Droši vien tā būtu pelnījusi vietu Nemateriālā mantojuma sarakstā, jo runājam par tradīciju, kas tieši tagad attīstās ļoti aktīvi. Tā šobrīd jau ir tāda mazliet postmoderna tradīcija, tomēr es negribētu pašlaik par to uzņemties atbildību, jo ir cilvēki, kas pie tās ir daudz vairāk darījuši.
Taču šeit ir sarežģītais jautājums, ka cilvēki, kuri varētu to darīt, šobrīd nav tam motivēti – viņi jautā, kāds man vai visai tradīcijai no tā būs labums?
Ja runājam par steidzami glābjamām tradīcijām, ķeramies pie katra salmiņa – pat ja nejūtam, ka tas tūlīt dos kaut kādu labumu. Savukārt koklēšana pašlaik attīstās diezgan eleganti un pašpietiekami, tiešām pašlaik tā nejūt vajadzību sevi vēl šādi reprezentēt.
Kādas izmaiņas paredzamas jaunajā kārtā, kurā varēs pieteikt vērtības Nacionālajam nemateriālā mantojuma sarakstam?
G. Lancere: Galvenās izmaiņas – pieteikšanās turpmāk būs elektroniski, lai gan pārejas brīdī vēl pieļausim kādus izņēmumus. Līdz ar to process būs daudz vienkāršāks un būs arī iespēja iegūt atgriezenisko saiti un palīdzību.
I. Pumpurs: Nemateriālā mantojuma kontekstā mēs daudz runājam par kopienām, un tas ir labi un pareizi, tomēr, redzot, kā lietas notiek pasaulē, esmu sapratis, ka nevar iztikt bez personībām. Cilvēkiem, kas virza idejas, dara un uzņemas atbildību.
Šajā kontekstā mēs tiešām ceram uz cilvēkiem, kuriem apziņa par nemateriālā mantojuma vērtību iedos grūdienu, rosinot uzņemties par to atbildību, piemēram, lai pie sevis veidotu izglītības programmu šajā saistībā.
Un vēl – neviens īpašais instruments pats par sevi neizdzīvos, ja netiks veidota kultūras vide, kurā tam dzīvot, – ir jābūt arī vijolēm, akordeoniem, bungām un visiem citiem instrumentiem, ar kuriem retais instruments attīstīsies vienotā ekosistēmā.
M. Mellēna: Pilnīgi piekrītu, ka šīm prasmēm ir nepieciešama profesionālā pieeja, – tas, kurš nodod prasmi tālāk, ir meistars savā jomā, un tam, kurš to pārņem, ir jāatrod laiks tieši nodoties šo prasmju izkopšanai.
Tomēr otra lieta, runājot par šo ekosistēmu, ir sabiedrības izglītība – ne vien nemateriālā kultūras mantojuma, bet arī pārējās mantojuma izpausmēs, savas kultūrvides jomā. Te es redzu, ka interešu izglītībai ir milzīgas priekšrocības, jo tā ir brīvprātīga un cilvēki tajā ieliek sirdi.
Tomēr saskatu, ka jaunajā kompetenču izglītībā parādās tas pats jautājums, kas bija 80. gadu sākumā, – ka profesionālā māksla tiek uzskatīta par augstāku vērtību par tradicionālo mākslu – tautasdziesma nav tikai avots profesionālajai mūzikai, bet ir līdzvērtīga kultūrvides daļa.
Ir svarīga izpratne, ka šī pašizpausme mākslā ietver plašu spektru un ka tai ir lokālās tradīcijas iezīmes.
Redzu, ka viens solis šajā virzienā ir jaunā novadu mācība, kas šobrīd sāk savu ceļu, kā arī integrēta apmācība, kas tomēr dotu izpratni par tradicionālās kultūras klātbūtni kultūrprocesā kā nodrošinātāju kultūras reģionālai specifikai un tam, ar ko varam būt interesanti ārpus mūsu kultūrtelpas robežām.
Raksts tapis Valsts kultūrkapitāla fonda “Vidzemes kultūras programma 2020” ietvaros, ko finansē VAS “Latvijas valsts meži” un atbalsta Vidzemes plānošanas reģions
