Kā top valsts prezidentu svētku uzrunas tautai 0
Ar vārdiem “Godātie tautieši!” vai “Labvakar, mīļie tautieši, šeit Rīgā un visā Latvijā!”, vai vēl citādu uzrunas formu 18. novembra vakarā Valsts prezidents vēršas pie tautas, un šī uzruna pie Brīvības pieminekļa vairo mūsu svētku sajūtu un apziņu – kopā mēs esam valsts.
Tradīciju 18. novembra vakarā uzrunāt visu tautu, ne vien koncertā lūgtos viesus, klātienē, aci pret aci, sāka Vaira Vīķe-Freiberga – vispirms 1999. gadā Doma laukumā un pēc tam pie Brīvības pieminekļa.
No vairāk nekā 200 runām, ko Valsts prezidents saka gada laikā, šī ir viena no svarīgākajām, jo tajā akcentē gadā notikušo un iezīmē nākotnē veicamo. Pārlasot, ko 18. novembrī ir pateikuši Valsts prezidenti Guntis Ulmanis (1993 – 1998), Vaira Vīķe-Freiberga (1999 – 2006), Valdis Zatlers (2007 – 2010) un Andris Bērziņš (pagājušogad), var atcerēties gan valsts mērķus konkrētajā brīdī, gan vēsturisko virzību, piemēram, par Latvijas iestāšanos ES un NATO, gan arī citus politiskos uzsvarus. Valsts, brīvība, patriotisms, vērtības – par šiem tematiem runājuši visi prezidenti.
Bet kā top šīs runas, kas palīdz izraudzīties akcentus? Un vai prezidentam palīdz runas pedagogs, vai notiek runas ģenerālmēģinājums? Interesējoties, kā mūsu četri prezidenti un viņu padomnieki gatavojuši valsts svētku runas, “LA” no Valda Zatlera, piemēram, uzzināja, ka viņa pirmajā prezidentūras gadā – 2007. – vēl 17. novembra rītā nekādas runas nebija, to uzrakstījis viņš pats, pabeigdams līdz pusnaktij. Nākamajā gadā, jau atkal 17. novembrī, kad ap sešiem vakarā vēl nebijis runas aprišu, V. Zatlers zvanījis sabiedrisko attiecību speciālistam Ērikam Stendzeniekam, un viņš palīdzējis…
Mācījās no Ulmaņa un Skalbes
Prezidenta ikdiena ir tik piesātināta ar notikumiem, ka vienam pašam uzrakstīt izcilu runu neatliek laika, un tas ir komandas darbs, man apliecināja visu četru atjaunotās Latvijas prezidentu preses sekretāres.
“Mana pārliecība ir tieši tāda: mūsu uzmanība, mūsu galvenās rūpes vispirms jāpievērš bērnam. Lai viņš būtu Latvijā. Vesels, normāli paēdis, izglītots. Pretējā gadījumā viss, ko darām vai gribam darīt, zaudēs jēgu.
Pensionāru stāvoklis jāuzlabo, tur nevar būt divu domu. Bet jāsaprot arī, ka pensionārus pieņemami apgādāt spēs vesela, normāli uzbūvēta sabiedrība.” Tā varētu teikt arī šodien, taču šis ir citāts no Gunta Ulmaņa Latvijas 75. jubilejai veltītās svētku runas, teiktas Rīgas Kongresu namā 17. novembrī.
Viņš bija kļuvis Valsts prezidents 1993. gada vasarā un toruden pirmoreiz teica runas 18. novembra svētkos.
“Protams, jau iepriekš sanāca kopā padomnieki un spriedām, ko uzrakstīt,” atceras prezidenta toreizējā preses sekretāre Antaina Buša. “Guntim Ulmanim bija arī pašam savas idejas. Viņš jau bija sestdienas un svētdienas veltījis, lai izstudētu Kārļa Ulmaņa tekstus, kas apkopoti krājumiņā “Degsme”.” Antaina piemin, ka Guntis Ulmanis rūpīgi lasījis arī Kārļa Skalbes “Mazās piezīmes”, Virzas “Straumēnus”, un runu saturā var redzēt šo dižgaru domu ietekmes.
Bušas kundze saglabājusi mapes ar runu melnrakstiem, un viņai ir arī foto, kurā redzams, kā darbavietā naktī rakstījusi runu. Prezidents ātrāk mājās nebraucis, bet gaidījis, kad tā taps gatava.
A. Buša kā 1993. gadā valdošo partiju politiskās ietekmes cīņas izpausmi piemin, ka, izstrādājot ziedu nolikšanas ceremonijas scenāriju pie Brīvības pieminekļa, no Ministru kabineta bijusi prasība, lai tiktu saskaņoti soļi tā, lai Guntis Ulmanis būtu tikai pussolīti priekšā toreizējam Ministru kabineta vadītājam Valdim Birkavam un viņa biedram valsts reformu ministram Mārim Gailim.
Stāstot, kā runās izraudzīti politiskie akcenti, Antaina Buša atminas 1995. gadu. Toreiz 6. novembrī bija sākusi darbu 6. Saeima, un runā uzsvars likts uz to, ka tauta ir izvēlējusies jaunus priekšstāvjus un šī Saeima būs vēl labāka nekā iepriekšējā.
Ikreiz 18. novembra runā ietverta doma par paaudzi, kas Latvijas valsti dibināja un šo 18. novembri mums nodrošināja.
Kad redaktore Aina Rozeniece pieaicināta noslīpēt Gunta Ulmaņa runu tekstus, viņa dažkārt aizrādījusi, ka “tā prezidents nevarētu teikt”, un preses sekretāre gājusi prezidentam vaicāt, vai konkrētā vieta tiks pārveidota. G. Ulmanis padomā ieklausījies. Savukārt runas mākslu palīdzējusi pilnveidot izcilā runas pedagoģe no radio Antonija Apele. “Jūrmalas rezidencē Ulmanis runu iestudēja līdz pilnībai,” stāsta A. Buša.
Ar skatu pulkstenī
No visiem atjaunotās Latvijas prezidentiem vislielākā iepriekšējā pieredze uzrunāt tautu ir bijusi Vairai Vīķei-Freibergai – gan kā profesorei, gan kā aktīvai līdzdalībniecei trimdas latviešu kopienu saietos, tostarp 18. novembra svētku un citos sarīkojumos. “Vaira Vīķe-Freiberga jebšu luterāne bieži tika aicināta teikt dižrunas dievturu pasākumos,” šo Kanādas latvietes Marutas Voitkus-Lūkinas teikto atcerējos, pārlasot V. Vīķes-Freibergas 2004. gada svētku runā citēto tautasdziesmu: “Bur man burvji,/ Skauž man skauģi,/ Nevar mani izpostīt./ Dieviņš taisa zelta sētu/ Apkārt manu tēvu zemi.”
Prezidenta amatā svarīgs ir pārliecības spēks, vārda spēks un autoritāte, kas izriet no tā, kā viņš šo vārdu lieto un pasniedz, ir pārliecināta V. Vīķes-Freibergas toreizējā preses sekretāre Aiva Rozenberga. Viņa bieži domājusi par milzīgo atbildību par vārda spēku, ko izjūt arī cilvēki, kas amatpersonai palīdz. Jo katrs vārds nes aiz sevis veselu pasauli. Viena lieta ir uzrakstīt skaistu tekstu, bet otra – tādu, kas aizskar cilvēkā viņa dvēseles stīgas.
Runas sagatavošanas posmā vispirms prezidente ar padomniekiem izsprieda, kas būs paši svarīgākie temati, kuri visvairāk nodarbina ļaužu prātus un par kuriem viņa vēlas visu tautu klātienē uzrunāt.
Aiva saka: “Svētkos uzdevums bija nenodarboties ar sīkām atskaitēm, bet cilvēkus aizraut, pārliecināt, lai iedotu šo valstisko sajūtu – ka mēs visi kopā esam valsts, viens veselums. Cilvēki svētkos vēlas saņemt iedvesmu nākamajām dienām.”
Pēc tematu izraudzīšanās tika rakstītas tēzes jau uzrunas formā, kas pēc tam tika papildinātas, svītrotas, labotas, mainītas burtiski līdz beidzamai minūtei.
Prezidente, kā jau akadēmisks cilvēks, ļoti ievēroja laika limitus un pie runas strādāja ar pulksteni blakus, atminas preses sekretāre. Šo uzrunu pie Brīvības pieminekļa LTV rāda tiešraidē, un svarīgi iekļauties paredzētajās minūtēs.
“Runa netop nedz vienā dienā, nedz vienā nedēļā,” saka pašreizējā Valsts prezidenta Andra Bērziņa preses sekretāre Līga Krapāne. Arī viņa piemin tos pašus posmus, ko Aiva: vispirms ir prezidenta saruna ar padomniekiem, pēc tam top uzmetums, ko prezidents izlasa, izvērtē un pasaka, ko vēlas mainīt. Abas akcentē, ka rakstītājam ir būtiski iejusties runas teicēja tēlā, dzirdēt viņa balsi.
Beidzamā brīdī
Eksprezidents Valdis Zatlers uzsver, ka 18. novembra runa sniedz ne tikai emocionālo lādiņu ļaudīm pie pieminekļa, bet arī diplomātiem vielu analīzei. Tai jādod optimisms un zināma iedvesma klausītājiem, un akcenti saistās ar tā gada konkrētiem apstākļiem, situāciju un noskaņojumu. Taču, klausoties V. Zatlera stāstītajā par 18. novembri viņa pirmajā prezidentūras gadā, jāsecina, situācija bijusi visai saspringta. “2007. gadā vēl 17. novembra rītā nekādas runas nebija,” atceras eksprezidents. “Daži drosminieki man pūlējās atnest kādas runas, bet es konstatēju, ka tas viss ir, kā jaunieši sacītu, “garām”. Šī mana runa tapa 17. novembrī Jūrmalā pie rakstāmgalda, un pabeidzu to ap pusnakti. No sākuma līdz beigām uzrakstīju pats un no rīta iedevu valodniekiem pārlasīt, vai nav kāda kļūda.” Nākamajā gadā, jau atkal 17. novembrī, kad ap sešiem vakarā vēl nebijis runas aprišu, V. Zatlers piezvanījis sabiedrisko attiecību speciālistam Ērikam Stendzeniekam, un viņš palīdzējis.
Taču par kritiskajiem akcentiem, ko V. Zatlers pats ietvēris vēlāk, Stendzenieks dusmojies, ka tie runu esot izbojājuši… V. Zatlers atminas: “Es viņam teicu, piedod, bet tās bija vienīgās vietas, kurās cilvēki aplaudēja, un acīmredzot tā bija viņu sāpe, kas bija jāizrunā.”
Par nākamo – 2009. un 2010. – gadu runām eksprezidents stāsta, ka tās tapa savlaicīgāk. Toreiz bija diezgan grūts ekonomiskais un arī politiskais stāvoklis, un runām vajadzēja būt izsvērtām, nest mieru, stabilitāti un arī viest cerību. Šo runu noslīpēšanā ir palīdzējusi Vita Savicka, kurai bija jau laba pieredze, strādājot Gunta Ulmaņa komandā viņa otrajā prezidentūras termiņā.
Ja salīdzinātu runu ar gleznu, varētu teikt – tai jābūt ar košiem krāsu triepieniem, kas nedrīkst būt izplūduši, bet katrai domai un teikumam jābūt ļoti nobeigtam, spriež A. Bērziņa preses sekretāre Līga Krapāne. Kas būs galvenie akcenti šogad? Tikšot tālāk izvērsts jau pagājušogad izteiktais aicinājums – nemeklēsim ienaidniekus, meklēsim domubiedrus.
Citāti Vaira Vīķe-Freiberga 1999. gada 18. nov. Doma laukumā: “Mūsu zeme ir neparasta ar savu lielo nepilsoņu skaitu. Tamdēļ ikkatru vienu, kas ilgstoši dzīvo Latvijā, es aicinu izvēlēties – vai es šai zemei piederu vai esmu šeit tikai kā viesis? Lai Latvija pilnam attīstītos kā valsts ar nākotni un ar perspektīvām, tai vajag pilsoņus, kas ir gatavi par to rūpēties un gādāt. Latvija nav stacijas uzgaidāmā telpa. Latvija nav tikai koridors, kuram cauri staigāt. Latvija ir zeme ar senu kultūru, ar senu valodu, tā ir zeme ar savdabīgām un bagātām tradīcijām. Latvija ir gatava uzņemt visus, kas spēj šīs tradīcijas cienīt un tajās iekļauties. Latvija negrib atstumt nevienu, kas būtu gatavs tai kalpot. Visus, kas ir gatavi stāvēt zem sarkanbaltsarkanā karoga, visus, kas ir gatavi šo karogu nest pasaulē, visus tos Latvija ir gatava uzņemt kā savus dēlus un meitas. Katram, kas jūt labu gribu pret Latviju kā neatkarīgu valsti, es varu godīgi pateikt – izšķiries, izvēlies Latviju un nāc mūsu pilsoņu pulkā! Iemācies latviešu valodu, un tu būsi tāds pats pilsonis kā citi. Tu baudīsi tās pašas tiesības, tās pašas privilēģijas un tos pašus pienākumus. Neviens tev neatņems tavu dzimto valodu, neviens tev neatņems tavu dvēseli un tavas tradīcijas.”
Guntis Ulmanis 1996. gadā Nacionālajā teātrī: “Un ja reiz Latvija ir pērle Baltijas jūras krastā, kā teica Jānis Pāvils II, tad šai pērlei arī spoži jāspīd nākotnes Eiropas valstu saimē. “
Guntis Ulmanis 1997. gada 18. novembrī Nacionālajā teātrī: “Par drošu un neatkarīgu nākotni Latvijā varēs runāt tikai tad, ja attīstības līmeņi Ventspilī un Daugavpilī neatšķirsies tik krasi, kā tas ir šodien.”
Andris Bērziņš 2011. gadā pie Brīvības pieminekļa: “Neatkarīgi no tā, kādi vēji pūš rudenīgajā novembra vakarā, atnākt pie Brīvības pieminekļa, lai apliecinātu savu cieņu visiem, kas par šo valsti cīnījušies un atdevuši dzīvības, ir katra patriotiski noskaņota cilvēka svēts pienākums. Tādēļ šai mirklī vēlos pateikt īpašu paldies tām ģimenēm, kuras 18. novembrī pie Brīvības pieminekļa nāk ar bērniem, noliek šeit ziedus un stāsta jaunajai paaudzei, ko Brīvības piemineklis nozīmē Latvijai un kādēļ te nākam kopā.”
Valdis Zatlers 2010. gadā pie Brīvības pieminekļa: “Valsts svētki ir laiks, kad mēs jo īpaši izjūtam patriotismu. Reiz kādam Latvijas kareivim jautāju: “Kas dienesta misijas laikā dod spēku grūtajos un dzīvībai bīstamajos brīžos?” Viņš atbildēja: “Ja esi savas valsts patriots, viss ir vienkārši, jo skaidri redzama sava darba un savas dzīves jēga.” Arī toreiz, kad Latvijas brīvības cīnītāji devās kaujās par brīvu Latviju, viņus nevadīja nedz pavēles, nedz vara, bet gan pārliecība par savas rīcības jēgu – apziņa, ka sava valsts nerodas un nepastāv pati par sevi – tā ir jāizcīna un jāveido, piedaloties ikvienam.” |
Vēsturisks atskats
Mudināja darbam un lepnumam par Latviju
Pirmā Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes runas Latvijas valsts dzimšanas dienas svinībās izskanēja līdz 1922. gadam, kad viņš vadīja Tautas padomi un Satversmes sapulci. Latvijas pirmajā dzimšanas dienā spilgtiem un emocionāliem vārdiem viņš raksturo valsts izveidošanu kā visas tautas vēlmi pēc pašnoteikšanās: “Latviešu tautas attīstība, viņas spējas, viņas kulturālās mantas deva garantiju par to, ka latviešu tauta, reiz kļuvusi par valsti, spēs pilnīgi nostāties pati uz savām kājām. Šī apziņa, kura pamazītiņām arvien vairāk pieņēmās spēkā, izvērtās un izauga ar laiku par ciešu apņemšanās gribu. Latviešu tautā nodibinājās uzskati: mēs gribam būt brīvi un mēs būsim brīvi.”
Varoņu godināšanai Čakste pievērsies otrajā un trešajā Latvijas gadadienas svētku runā. 1920. gadā viņš akcentē vajadzību nostiprināt starptautiskās tiesības, gadu vēlāk runas daļu par “mūsu stāvokli citu valstu starpā” klausītāji uzņem ar ovācijām: virkne valstu atzinušas Latviju de iure, tā ir iekļāvusies visu civilizēto valstu ģimenē – Tautu Savienībā.
Čakste uzteic tautas darba sparu – nolikuši ieročus, cilvēki ķeras pie cirvja un arkla. “Tikmēr, kamēr tauta nav zaudējusi gribu un spēju strādāt, mēs varam būt droši, ka mūsu valsts plauks un attīstīsies uz priekšu.”
Otrais Latvijas prezidents Gustavs Zemgals īpašos svētku brīžos runā lietišķi, konkrēti un reāli. Pēc prezidentūras beigām G. Zemgals teicis uzrunu tautai 1931. gadā Brīvības pieminekļa pamatakmens likšanas svinībās, saimnieciskās krīzes kulminācijas brīdī. Viņš aicināja tautu ticēt saviem spēkiem un atgādināja, ka brīvības idejas stiprināšanai nekad nedrīkst trūkt līdzekļu un “jo vairāk grūtības mūs spiež, jo vairāk mums vajadzīga enerģija šīs grūtības pārvarēt”. Pieminekļa uzdevums – “paust uz paaudžu paaudzēm, cik dārga ir mūsu tautai brīvība, cik dārgi viņa ir izpirkusi to ar savu varoņu dzīvībām un cik augstu un dārgi tā jāvērtē un jāciena nākamām paaudzēm, kuras šo dārgo un svēto mantojumu nekad nedrīkst izlaist no rokām”. 1932. gada 18. novembra runā G. Zemgals centās uzmundrināt un stiprināt tautu pārvarēt saimnieciskās grūtības pašu spēkiem, ievērojot mērenību un, nenonākot budžeta grūtībās, iztikt bez ilgtermiņa kredītiem, jo “stiprāki esam, kad esam neatkarīgi”.
18. novembra radiorunas tautai radās tikai pēc K. Ulmaņa apvērsuma.
Pirmo uzrunu teica prezidents Alberts Kviesis. Tajā viņš daudz kritizēja partiju savstarpējās nesaskaņas, kamēr tauta “kā bārenīte atstāta novārtā un pacietīgi gaida, kad pienāks reiz brīdis celt viņu saulītē”. Šo misiju uzņēmušies K. Ulmanis un ģenerālis Jānis Balodis.
Par daiļu un varenu tautu, kas uzņēmusies Brīvības pieminekļa celtniecību nevis kā laimes, bet nacionālā goda lietu, A. Kviesis runā 1935. gada 18. novembrī, atklājot Brīvības pieminekli.
Kārļa Ulmaņa runās atainota Latvijas attīstības gaita un cildināti 15. maija notikumi, tajās daudz patosa. “Darbs ir mūsu programma, darbs tautas un valsts labā.” Arī no tautas viņš gaida darbu, tad valsts “augs un stiprināsies saimnieciski un kulturāli”. Vadonis patriotiski aicina: “Paņemsim līdzi uz mājām cietu apņemšanos gādāt, cik mēs katrs spējam, par to, lai arī pēc 20 gadiem atkal te sapulcētos ar tikpat karstām sirdīm, kādas mēs šodien te atnesam, lai arī tie, kurus mēs būsim izaudzinājuši, būtu tikpat karsti, dedzīgi Latvijas patrioti.”
352 skolēni sacentās runu rakstīšanā Lai atzīmētu Valsts prezidenta institūcijas 90. gadadienu, Valsts prezidenta kanceleja rīkoja arī skolēnu radošo konkursu, kurā bija jāuzraksta prezidenta uzruna Latvijas dzimšanas dienā. No iesūtītajiem 352 darbiem izraudzīti 29 labākie. Skolēnu iesūtītajos darbos atspoguļojas plašas zināšanas par Latvijas valsts vēsturi. Daudzos darbos tika skartas šā brīža aktuālās tēmas valstī, svarīgāko problēmu apzināšana un piedāvāts to risinājums, kas vienlaikus parāda bērnu un jauniešu valstisko domāšanas veidu un apliecina viņu patriotismu. “Kopumā vērojam, ka Latvijas skolēnus satrauc tās pašas tēmas, kuras tiek diskutētas sabiedriskajā domā – ekonomiskā krīze, demogrāfiskās problēmas un depopulācija – jo īpaši laukos. Vienlaikus no jauniešu tekstiem strāvo enerģija, patriotisms un gatavība strādāt Latvijas labā – tas, kā bieži pietrūkst viņu vecāku paaudzei. Protams, arī jauniešu iepriekš dzirdētās Latvijas politiķu runas ir darījušas savu. Runās ir ļoti daudz patētikas, taču mazliet pietrūkst radošas pieejas un konkrētu ideju par Latvijas turpmāko attīstību,” par konkursa darbiem saka vērtētāju komisijas pārstāvis LU Politikas zinātnes nodaļas docents Ivars Ījabs. |
Ko jūs teiktu, ja būtu Valsts prezidents?
Vītolu fonda stipendiāta Rīgas Juridiskās augstskolas 2. kursa studenta Otto Tabuna uzruna
Godātā un izturīgā Latvijas tauta!
Šogad sagaidām jau 94. Latvijas Republikas proklamēšanas dienu. Kopš 1918. gada 18. novembra mūsu valsts vēsture nekad nav bijusi garlaicīga. Un ja mēdz teikt, ka laimīga ir tā tauta, kurai ir garlaicīga vēsture – bez nemitīgām pārmaiņām un izaicinājumiem –, tad par garlaicību mēs neesam varējuši sūdzēties nekad. Arī tagad Latvijā šos svētkus sagaidām mazākā pulkā, nekā ierasts, jo ievērojama daļa Latvijas tautas atrodas ārzemēs. Šis ir ne tikai svētku, bet arī pārdomu laiks – kurp tālāk?
Tuvojoties neatkarības simtgadei, jāsecina, ka cīņa par Latviju nav beigusies. Tomēr varam priecāties, ka nav jāizmanto ieroči gluži kā Brīvības cīņās. Salīdzinot ar pašreizējām pasaules aktualitātēm, varam būt laimīgi, ka pārmaiņas pēc varam izbaudīt mieru. Mūsu neatkarība un demokrātija ir pamats, uz kā veidot veiksmīgu Latvijas valsti. Mūsu priekšteči un tautieši izcīnīja brīvību, kas gan attālinās ar katru mirkli, kad pieņemam to kā kaut ko pašsaprotamu. Ja mēs interesējamies par politiku tikai reizi četros gados ap vēlēšanu laiku, vai ir jābrīnās, ja saņemam pretim no politiķiem tādu pašu attieksmi? Mums ir tiesības kritizēt, jo tādā veidā neesam vienaldzīgi. Tajā pašā laikā mūsu pienākums ir iesaistīties, ja vien mums rūp šī valsts – tauta, zeme un pārvalde. Es lūdzu jūs runāt un apspriesties, lasīt un rakstīt – sekot līdzi valsts attīstībai un neļaut ar sevi manipulēt politiskiem izmantotājiem. Tikai tad Latvijas valsts darbosies arī jūsu interesēs, kā tam vajadzētu būt attiecībā pret ikkatru Latvijas tautas pārstāvi.
Visiem Latvijas iedzīvotājiem ir svarīgi sasniegt vairākus mērķus. Ja vien uzturēsim sakarus ar prom aizbraukušajiem – mūsu un savu draugu tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem –, viņi nav Latvijai zuduši. Latvijas pārstāvji ārzemēs vienmēr ir nozīmīgi valstij, kā, piemēram, trimdinieku atbalsts bija neaizstājams trešajai atmodai un neatkarības atgūšanai. Turklāt Latvijai tuvojas īpašas iespējas parādīt visai pasaulei, ka krīze nav mūs sakāvusi. Aicinu visus parādīt savu gribasspēku, gan aizstāvot Latvijas intereses Eiropas Savienības jaunā budžeta pozīcijās, gan gatavojoties Vispārējiem dziesmu un deju svētkiem, kā arī Latvijas prezidentūrai Eiropas Padomē. Es lūdzu jums: pierādīsim paši sev un pārējiem, ka esam pārvarējuši krīzi ne tikai ekonomikā, bet arī domāšanā.
Atcerēsimies mūsu valsts himnu – kur ir mūsu laime? Mums ir mūsu Latvija, tādēļ nebūsim vienaldzīgi pret to, lai mums būtu brīvība sasniegt savu laimi!
Sirsnīgi sveicu skaistajos svētkos visus, kuriem rūp Latvija!
“LA” konkursa “Sieviete Latvijai 2010” laureātes, četru dēlu māmiņas Vestienas iedzīvotājas Vitas Eizentāles uzruna
Sveicu Latvijas dzimšanas dienā!
Sensenos laikos, kad dieviņš tautām zemi dalīja, latviešiem nebija laika. Bija rudens, vajadzēja art zemi, sēt rudzus, gatavoties ziemai. Darbi apdarīti, ies pēc savas zemes. Dieviņš brīnās, rausta plecus – nav, visu esmu atdevis. Noskuma latvieši, ko nu? Dieviņam kļuva žēl čaklās tautas: “Labs ir, atstāju es sev vienu jauku zemes pleķīti, ņemat ar to.” Kopš tā laika latvieši savu zemi sauc par dievzemīti Latviju.
Daudzi gadi gājuši, daudzas varas bijušas, kari postījuši, bet mēs vēl arvien esam savā dievzemītē. Kāpēc? Atbildi es saklausīju mūsu puses cilvēku vēlējumos, sirsnīgi sveicot visu Latviju mūsu valsts neatkarības proklamēšanas deviņdesmit ceturtajā gadadienā.
Jautājot Vestienas pagastvecim par grūtajiem laikiem un to pārvarēšanu, Vīļu Artūrs teic: “Ne Laimes lāci mums vajag, bet vecāsmātes ar slotu. Aizmirsuši darba tikumu esam, tāpēc tie grūtie laiki.” Eju tālāk, prasīšu nākamajam: “Kas mums jādara, lai Latvija zeltu?” “Mīlēt to vajag,” saka Mailīšu Inese, mācību centra “Pakalnieši” vadītāja. “Ko mīlam, to sargājam, par to rūpējamies.” Pretī nāk bioloģiskās dabas sētas “Aparēni” saimniece Vītoliņu Ligita, es atkal valodu uz to pašu: “Kas vajadzīgs mūsu tautai?” “Lepnums, spītība, neatlaidība,” tā Ligita. Viņas vecmāmuļa esot teikusi: “Lai cik grūti, meit, nekad nenokar galvu, vienmēr ej augstu paceltu.”
Tā visu dienu staigāju pa Vestienu un runājos ar cilvēkiem. Vakarā esmu sapratusi – grūtu laiku nemaz nav, viss ir mūsu rokās, ja mēs dzīvosim saskaņā ar mūsu tēvutēvu gudrību un darba tikumu – dievzemīte Latvija mūžam būs mūsu.
