Kā top siers, kuru Mārtiņš Rītiņš atzinis par labāko mājās ražoto 6
Pirms nepilna gada iepazīstinājām ar divām draudzenēm, kas aktīvi kā jaunu vaļasprieku popularizē siera gatavošanu mājās. Iesaistoties NVA nodarbinātības veicināšanas programmā, Inga Āriņa-Vilne un Ilona Lipe jau bija tikušas līdz pašu izveidotam uzņēmumam “Soira” – siera gatavošanai nepieciešamo māku un specifisko fermentu izplatīšanai, turpinot arī tālāko ceļu līdz mājražošanai. “Plašāk pazīstami kļuvām, trīs reizes sierus vedot uz Kalnciema tirdziņu. Tur tos nogaršoja arī Mārtiņš Rītiņš un atzina par labākajiem, ko piedāvā vietējie mājražotāji,” lepnumu neslēpj Inga.
Siernīca
Izrādās, deviņos mēnešos var tikt arī līdz siernīcai, kas atrodas Ādažu muižas teritorijā. Vēl nesen šīs darbošanās bāze bija Ingas virtuve un siera nogatavināšanai atbilstošs pagrabs Kadagas “Līlavās”, kā arī internets un siera klases izbraukumos. Toreiz Inga uzsvēra, ka nevar virtuālā veikalā tirgot vielas, kuras nav pašu pārbaudītas. Un nevar bez attiecīgām zināšanām un pieredzes citus iedrošināt taisīt sieru, uzmetoties par skolotāju. Tāpēc pirmajā tikšanās reizē viņa no pirkta rīta slaukuma mūsu klātbūtnē nepilnas stundas laikā pagatavoja mocarellu un cienāja ar citiem saviem izstrādājumiem, piemēram, ar aromātisko pelnu sieru un ne mazāk pikanto cieto Colby tipa sieru.
Ideja par savu siernīcu draudzenēm nobrieda pērnā gada nogalē. Šis gads sākās ar atbilstošu telpu meklējumiem, kas Ādažu centrā izrādījās nesekmīgi. Topošajai ražotnei nācās samierināties ar nepilniem 60 m2 padomju laikā celtā ēkā attālajā muižas teritorijā. Uzreiz jāsaka, ka jaunā iestādījuma izveidei nav nekādu saistību ar minēto NVA programmu. Tajā neietilpa piena pārstrāde, tāpēc siernīca tapa ar Ingas Āriņas-Vilnes ģimenes entuziasmu. Un tas, kā teic Inga, ir atsevišķs stāsts.
– Grūti saprast loģiku, kāpēc NVA projektu kapacitāte ir tik ierobežota. Šīs iestādes sūtība taču ir mazināt bezdarbu! Mājās gatavota siera ideja neaprobežojas vien ar nepieciešamo piedevu un māku izplatīšanu. Tā cilvēkus aizrauj un attīstoties spēj izvērsties ne vien mājražošanas līmenī, bet arī veicināt jaunu darba vietu rašanos!
Šis projekts beigsies 2014. gada aprīlī, neparedzot nekādu tālākvirzību… Pēc tam varam darīt, ko gribam, kaut vai atvērt deju skolu vai nodarboties ar pērļošanu! Sanāk stulbi – projekta ietvaros izveidotais uzņēmums “Soira” nevar ne gatavot sieru, ne to pārdot. Tai pat laikā, lai tirgotu siera fermentus, uzņēmumam bija nepieciešams mājražotāja statuss, ko ieguvusi gan “Soira”, gan “DAD.LV”…
Viss notiek Ingas vīra un Ilonas agrāk izveidotās dāvanu ideju darbnīcas jeb SIA “DID. LV” ietvaros, kas galvenokārt nodarbojās ar ziepju un kosmētikas gatavošanu, kamēr jaunatvērtās siernīcas noformējums balstīts uz seno līvu vārdu soira (latviski – siers). Nevar pat teikt – sviests, jo runājam tomēr par sieru!
Iesāktā specializācija smalko sieru virzienā turpinās. Aprobētajam klāstam pievienojušies jaunumi: franču cietais Tomme, svaigais itāļu Poddraccio, arī ar sierāboliņu gatavots svaigsiers. Piekožot Ingas cepto sūkalu bageti, novitātes degustējam siernīcā, kas durvis vērusi jūlija beigās. Marinētās “Līlavu” vīnogu lapās turēto Poddraccio ar melno piparu graudiem Inga lokalizējusi ar skaldītiem pipariem. Veselie mūsējiem par traku! Radīts latviešiem vēl tuvāks variants ar ķimenēm. Savus cienītājus guvušas abas versijas, kā arī jaunais sierāboliņa siers. Viegli pagatavojami un kursantiem ātri apgūstami, teic Inga. Lai gan pagaidām siernīca strādā vien pirmdienās un piektdienās, jau uzradušies pastāvīgie pircēji. Galvenais, ka ikreiz ierodas arvien jauni apmeklētāji.
Eņģeļi
Labvēļi patiešām uzrodas, apgalvo siernīcas saimniece, atceroties ne vien “Soiras” un siernīcas tapšanu. Nevis ej un lūdz, bet paši piesakās! Vīra brālis skrūvēja, līmēja flīzēja. Bez visu citu atbalsta nekas nebūtu noticis. Neiztikt bez īpašām iekārtām, kas, svaigi pirktas, maksā ļoti dārgi. Arvien atradušies cilvēki, kuras tās uzdāvinājuši vai par nelielu naudiņu uztaisījuši vai pārdevuši. Un nav runa par tuviniekiem, kas allaž dara, ko var, bet gan par radošo meklējumu gaitās iepazītajiem ļaudīm. Tā vēl no ziepju laikiem pazīstamā reklāmas un dizaina speciāliste Solvita Grosberga, uzzinot par topošo siernīcu, no Ingas fotografēto sieru bildēm uztaisījusi kolāžu uz līmplēves, kas rotā tirgotavas sienu, noslēpjot tajā kādu defektu. Speciālistes darinājums ir arī līmplēve skatlogos, kuros spoguļojas Ingai mīļās, Ādažiem raksturīgās ūdensrozes. Vietējā metālapstrādes uzņēmumā “Kenner” izgatavoti atsevišķi specifiski rīki. Pretimnākoši bijuši arī telpu īpašnieki, neprasot nomas maksu periodā, kurā ritējusi telpu sagatavošana siernīcas specifikai, ieskaitot atsevišķa ūdensvada un kanalizācijas ierīkošanu.
Tai maija dienā, kad tika parakstīts nomas līgums, notika nelaime – akrobātikas sacensībās uz batuta mugurkaulu salauza Ingas draudzenes un uzticamās kolēģes Ilonas Lipes 13 gadīgā meita Sanija. Tas bija smags trieciens, kurā atkal pieteicās eņģeļi. Viņi atsaucās uz Ingas aicinājumiem medijos palīdzēt ar ziedojumiem nepieciešamās operācijas un rehabilitācijas veikšanai ārzemēs.
– Cilvēki bija ļoti ļoti atsaucīgi. Atbalstu veicināja arī raksts “Dzīve apmet kūleni” žurnālā “Ir”. Sanija – skaista un gudra meitene, talantīga vingrotāja, ir liels malacis – liela optimiste. Mēs visi apbrīnojām, kā Ilona turas, un kā viņa pati teic: nelaime nav iemesls, lai apvainotos uz dzīvi. Paralēli meitas atlabšanai veltītajām rūpēm, nepieciešamai klātbūtnei, Ilona nav pārtraukusi sadarbību un zaudējusi interesi par iesāktajiem projektiem. Ar eņģeļu palīdzību Sanijas rehabilitācija turpinās. Tāpat kā mūsu pārliecība par labajiem gariem, kas iemiesojas līdzcilvēkos.
Ar ģimenes locekļu aktīvu līdzdalību un personiskiem līdzekļiem siernīcas izveide, ieskaitot inventāru, izmaksājusi aptuveni 3000 latu. Tiesa, līdzekļu trūkuma dēļ vēl nav profesionālas plīts, kas lietota maksā Ls 600 – 700. Ar sieru nopietni aizrāvies Ingas vecākais dēls Toms Horsts (25 g.), Latvijas hiphop mūzikas cienītāju aprindās atzīts līderis, pazīstams ar pseidonīmu Tablis. Jau iepriekš viņš “Līlavu” pagrabā izveidojis atsevišķu telpu ar plauktiem siera nogatavināšanai. Šoreiz dēla kontā ir stikla starpsiena, kas tirgotavu atdala no semināriem un siera gatavošanai paredzētās telpas. Toms kļuvis prasmīgs palīgs arī to tapšanas procesā, par ko mammai liels prieks. Vēl gandarījusi Ādažu novada domes vadošo amatpersonu klātbūtne siernīcas vai jauna zīmola atklāšanā.
Pievilksme
Ārēji neizteiksmīgā silikātķieģeļu celtne, kur vizītē pie veterinārārsta ar saviem mīluļiem agrāk iegriezās vien apkārtnes ļaudis, kļūst biežāk apmeklēta. Jaunu piestājvietu te pamazām rod arī tālumnieki – gardēži, kuri allaž tiecas pēc jaunām garšām un aromātiem. Šāda publika novērtē arī siernīcas interjeru. Tas izveidots atbilstoši Ingas redzējumam: sākot no telpu plānojuma un pašas piemeklētām tapetēm, beidzot ar mēbelēm un aksesuāriem, ieskaitot tāfelīti, kur ar krītu rakstīto piedāvājumu var nogaršot, stāvot pie stilīgās letes, kas, tāpat kā plaukti, veidoti no pašu apdarinātām paletēm. Sanācis ne vien funkcionāli un ekonomiski, bet arī omulīgi un stilīgi.
Siernīca darbībā spēj vēl efektīvāk veicināt un iedrošināt cilvēkus pievērsties siera burvības radīšanai. SIA “Soira” līdzšinējais gājums sācies vien ar neatvairāmo siera smaržas un garšas vilinājumu. Pašmācībā urbjoties siera gatavošanas mākā un katrai šķirnei nepieciešamās gudrībās, Inga un Ilona pierādījušas, ka mājas apstākļos var pagatavot gan sierus ar pelējumu, gan nogatavināt kreptīgus cietos rituļus. Tepat Pierīgā, bez savas brūnaļu saimes kūtī un ganībās, bez milzu tēriņiem un kredīta jūga. Siera klašu kursanti iesākumā domā, ka gatavot sieru ir sarežģīta padarīšana, kas iespējama vien rūpnieciskos apstākļos. Šo stereotipu “Soiras” duets gāž ar galveno trumpi – jebkurš process vislabāk vadāms un kontrolējams nelielā mērogā. Paviršība, haltūra un bezatbildība iespējama vidē, kur vainīgo atrast grūti, proti, konglomerātā jeb pūlī. Aizvadītais periods atklājis, ka aktīvākie siera gatavošanas interesenti ir laucinieki, kas veido kursantu vairākumu. Tātad viņi ir gatavi sevi nodarbināt pilnvērtīgāk un daudzpusīgāk! Salīdzinot ar pērno gadu, kad nedēļā pārstrādāti 20 – 25 l piena, šogad galvenās izejvielas patēriņš tuvojas 200 litriem. Ievērots, ka nelielās piensaimniecības jūtas nedroši. Tuvējā saimniecība, no kuras piens pirkts, darbību beigusi. Piena meklējumi turpinās attālākos novados, lielās piensaimniecības nav ieinteresētas sadarbībā, un siernīcas loģistika kļuvusi sadrumstalotāka. Lai produkcija kļūtu pazīstama, tā jāražo un jālaiž tautā, uzsver Inga.
– Varu arī ekskursijas rīkot. Siernīcā tas iespējams. Plašāk pazīstami kļuvām, trīs reizes sierus vedot uz Kalnciema tirdziņu. Tur tos nogaršoja arī Mārtiņš Rītiņš un atzina par labākajiem, ko piedāvā vietējie mājražotāji.
Nav iemesla domāt, ka slavenais pavārs un īstu maltīšu propagandētājs liekuļotu. Vai gan tad viņš veiktu Ingas gatavoto sieru specpasūtījumus “Vincentam”? Kamēr ledusskapī uz izņemšanu gaidīja restorānam atliktie gardumi, tostarp arī pelnu siers, mūsu apmeklējuma dienā siernīcas piedāvājums bija visai ierobežots. NVA atgādinājumi, ka “Soira” nedrīkst ražot sieru, ir važas, no kuriem Inga atbrīvosies nākamajā aprīlī. Ar brīvu jaudu un apgriezieniem siernīca sevi pieteiks nākamgad Jāņos. Ja vēl izdosies uzburt savu īpašo šķirni, varēs domāt par ražotnes izveidi un papildspēku piesaisti…
{gallery id=”2193″}
