“Iedvesma atnāk reizē gaidīta un negaidīta!” Saruna ar bērnu rakstnieci Ievu Samausku 1
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ieva Samauska ir bērnu rakstniece, kuras grāmatas iznāk priecējošā regularitātē. Šajā pavasarī izdevniecībā “Latvijas Mediji” pie lasītājiem nonācis jauns dzejas krājums – “Gulošais policists un sapnis”.
“Gulošais policists un sapnis” ir grāmata, kas prasās paņemama rokās un vismaz pašķirstāma, un tajā līdzās lasītājiem labi zināmajam Ievas Samauskas vārdam liela loma ir mākslinieces Evijas Timmas-Novikas sirsnīgajiem, izjustajiem tēliem, kurus, šķiet, var paņemt rokās, samīļot un sabužināt.
Taču rakstniecība bērniem nebūt nav cukurvate un pasteļkrāsas bantes, tajā dziļš un svarīgs vēstījums var tikt ietērpts maldinoši vieglā satvarā.
Kā top jūsu grāmatas, kā tām atnāk iedvesma, cik sarežģīti vai vienkārši rodas grāmatu virsraksti, kas sagādā vislielāko prieku – un kas mēdz būt visgrūtāk?
I. Samauska: Iedvesma atnāk reizē gaidīta un negaidīta. Līdzīgi kā pasakā “aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko”! Un viņi – parasti tas ir muļķītis – iet un atnes arī! Sākot rakstīt grāmatu, autors jūtas līdzīgi.
Jo grāmatas aprises, pat ja tās ir daudzmaz konkrētas, patiesībā ir ļoti nekonkrētas, kā gaisā ierakstītas. Īpaši dzejas grāmatai… Tās ideja atnāk piepeši un vienā mirklī, jebkurā laikā un vietā. Visbiežāk tā ir tik spēcīga, ka jau pirmais vai pirmie dzejoļi it kā velk līdzi visus pārējos, kas tikai sekos.
Piemēram, tā bija ar “Oliņš Boliņš sēž uz soliņa”, “Skaļo klasi”, “Visvisādas vēlēšanās”, arī “Pavasari lapsas alā” – kad atnāk šie tituldzejoļi, kas vēlāk top par visas grāmatas nosaukumu un ietver sevī visu grāmatas ideju.
Tāpēc visbiežāk nosaukt grāmatu vārdā nesagādā lielas grūtības.
Tad jau grūtākais – vismaz man – ir iesākto grāmatu pabeigt – noiet šo “aizej tur, nezin kur” ceļu līdz galam, īpaši tas attiecas uz prozu.
Jo visai bieži šajā ceļā priekšā gadās kādi kārdinājumi, kā es nosacīti nodēvētu jaunas idejas un, uzsākot rakstīšanas procesa laikā vēl ko jaunu, vecais var palikt pusdarīts un var būt ļoti grūti šajā rakstīšanas plūsmā atgriezties. Tas prasa gan disciplīnu, gan spēku un ticību.
Ja konkrēti par jauno grāmatu – kā radās ideja tieši par gulošo policistu, kas nav gluži tāds, kā to iedomājamies pēc satiksmes noteikumiem, bet arī ne gluži tāds, kā bērni iztēlojas, pirmoreiz dzirdot šo terminu? Turklāt policista tēls parādījās arī citā jūsu nesenā grāmatā…
Arī “Gulošais policists” kā tēls atnāca negaidīti. Nebija tā, ka es milzīgi daudz to būtu apcerējusi. Tas viss notika. Ir tieši tā, kā sen, sen atpakaļ man teica psiholoģe, kuru apmeklēju pēc kāda smaga zaudējuma.
Atceros, viņa sacīja: jo spontānāka būsi, jo vairāk izdarīsi. Tas attiecas uz visu, ieskaitot dzejoli un katru pierakstāmo rindiņu. Un šajā spontanitātes mirklī arī dzimst policists, kurš guļ apakš ceļmalas krūmam līdzās skolai un dzird visu, ko skolā māca.
Un viņam tik ļoti tur patīk, ka vairs negrib skriet pakaļ laupītājiem. Jā, policijas inspektors ir galvenais tēls arī grāmatai “Trakas lietas jeb ieraksti policijas dežūržurnālā”, bet šī tiešām ir sagadīšanās. Interesanti, ka “Gulošā policista” vairāki dzejoļi ir vieni no senāk uzrakstītiem, kas dienasgaismu ieraudzījuši pēc gadiem sešiem septiņiem.
Kā ikkatrā bērnu grāmatā, arī jaunajā, “Gulošais policists un sapnis”, būtiski svarīga ir sadarbība starp rakstnieku un mākslinieku vai mākslinieci. Ko jums nozīmē šī grāmatas tapšanas daļa, kāda ir bijusi sadarbība ar daudzajiem ilustratoriem?
Ilustratoram ir ļoti liela loma grāmatas tapšanā, pilnībā tam piekrītu un esmu pateicīga visām māksliniecēm un māksliniekiem, kuri zīmējuši manas grāmatas, viņu patiesi ir daudz un katrs ar savu īpašu rokrakstu.
Mākslinieki ir tādi paši radītāji kā teksta autors un pelnījuši, lai viņu vārds uz grāmatas vāka pamanāms tikpat lieliem burtiem.
Satikt konkrētajai grāmatai savu ilustratoru ir tikpat brīnumaini kā pašas idejas atnākšana, tāpat tas, kā mākslinieks redz grāmatas vizuālo izskatu, bildes.
Esmu ar mākslinieku sadarbojusies, pat vēl nezinot, vai grāmatu izdos, uzrunājusi lielveikalā, aicinot rakstījusi feisbukā, kā arī lielu daļu piedāvā pašas izdevniecības. Par Evijas Timmas-Novikas zīmējumiem gribas teikt – simtprocentīgs šāviens desmitniekā, tie saaužas ar tekstu kā cimdiņš ar roku. Esmu pateicīga, ka viņa radījusi tik skaistus, bērnus uzrunājošus tēlus.
Jūsu meita nu jau ir liela, bet savulaik arī viņa piedalījusies jūsu grāmatu tapšanā. Vai var teikt, ka savā ziņā meita “vainīga” pie jūsu pievēršanās rakstniecībai?
Šāds jautājums var šķist loģisks, redzot, kā visas gandrīz trīsdesmit grāmatas (precīzāk, šobrīd to ir 27) secīgi nākušas. Pirmā, “Starp diviem sirdspukstiem”, rakstīta kā dienasgrāmata par laiku, kurā savu meitu gaidīju un baiso astrologa pareģojumu, kas, paldies Dievam, nepiepildījās.
Tai seko pirmais bērnu dzejoļu krājums “Kā uzburt sniegu”, arī “Princešu grāmata”, “Betijas sarunas jeb Kā es piedzimu”, kurā bērniem saprotamā, izzinošā valodā rasta atbilde uz tik svarīgo jautājumu – “kā rodas bērni”, arī ar meitu kopīgi radītā grāmata, kurai viņa bija māksliniece…
Tāpēc var teikt – viņa mani iedvesmoja. Bet “vainīga” noteikti nav. Ceru, ja ne “Starp diviem sirdspukstiem”, tad kāda cita būtu iznākusi kā pirmā.
Jo interese par šo procesu man bija jau savulaik skolā, un tieši 2004. gadā piedalījos arī pirmajā Literārās akadēmijas prozā pie Noras Ikstenas un dzejā pie Jāņa Rokpeļņa. Varbūt savā ziņā “vainīgs” ir Dievs, katra sirdī ieliekot kādu aicinājumu, kuru mūsu ziņā ir atrast un piepildīt.
Kā jūs pabeigtu teikumu: “Bērnu rakstniekam jābūt…”?
Man gribas teikt, ka teikums ir jau pabeigts. Un tieši ar šo daudzpunkti. Cik dažādi cilvēki, tik dažādi rakstnieki, tostarp bērnu rakstnieki.
Varbūt viņus vieno aizraujošs prieks un brīnīšanās par pasauli? Patiesums un tiešums? Bērnišķīgs naivums, vērīgums? Ticība patiesi labajam?
Kā nepazaudēt bērnu sevī?
Svarīgais brīdis – laikus pamanīt, kad tas iekšējais bērns grasās nozust no tevis, tavas dvēseles, tās būtības… Pamanīt, kad vairs neesi ne drusku bērnišķīgs, naivs, impulsīvs, pilns ticības un prieka.
Kad nopietnība, pārgudrība, samierināšanās ar realitāti šo bērnu ir teju nosmacējusi, padarījusi līdzīgu manekenam skatlogā, tad, lūdzu, lūdzu, žigli padod viņam savu roku! Mūsu bērni rāda labus piemērus, kā to izdarīt.
Pirmie signāli – pārāk daudz domāt, ko citi par mani padomās. Baidīties nosmērēt drēbes. Baidīties salīt. Darīt vienmēr visu “kā visi un vienmēr”, neeksperimentēt.
Labā ziņa, ka arī pazudušus bērnus var atrast. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Šogad tieši pabeidzu dzejoļu krājumu ar līdzīgu nosaukumu – “Pazudis bērns”. Šī tēma ir aktuāla, jo bērni diemžēl pazūd arī burtiskā nozīmē.
Kāds jums ir bijis šis pandēmijas gads? Šķistu – tieši rakstniekam visvieglāk, jo viņš jau tāpat lielāko laika daļu pavada pie sava datora, bet kā ir īstenībā?
Īstenībā jau nebija tik slikti, bet laika pavadīšana pie datora ir vien neliela daļa no tā, ko dara rakstnieks. Lielos vilcienos, teiksim – puse. Puse – radot grāmatas, otra puse – ejot ar uzrakstīto grāmatu pie lasītāja.
Agrāk tas notika ļoti aktīvi, bieži ar prieku tikos ar lasītājiem gan skolās, gan bibliotēkās. Šajā gadā šis process ir samazinājies neskaitāmas reizes.
Tā ļoti pietrūkst – atgriezeniskā saite ar lasītāju, iespēja ieskatīties viņam acīs, kaut ko pastāstīt, atbildēt uz jautājumiem, uzdāvināt pašdarinātu dzejoļu kartīti ar autogrāfu… Citādi gads ir pateicības vērts.
Esat agrāk teikusi, ka Starptautiskā bērnu aizsardzības diena, kuru atzīmējām tieši šonedēļ, ir labs brīdis, kad pievērst bērniem uzmanību. Šis gads, zinām, bērniem un pusaudžiem bijis īpaši grūts. Kā redzat, ko mēs, pieaugušie, varētu ikdienā darīt, lai palīdzētu, ja tā var teikt, “ne saviem” bērniem, tiem, kas mēdz izslīdēt cauri sociālā tīkla robiem? Un vai maz varam?
Vakar kāds puisis garāmbraucot ar riteni nejauši iemeta mūsu sētā bumbu, nāca tai pakaļ un promejot vairākkārt teica paldies. Neviļus bija jādomā, cik dažādi viņi ir, cik atšķirīgi…
Sāp sirds par to, cik daudz viņiem tiek nodarīts pāri, kā šis laiks tik nekrietni nozog viņu bērnību un attiecības ar citiem. Ko tajā var darīt? Kā palīdzēt ikdienā, kad viņi praktiski nav redzami un sastopami, jo atrodas savā mājā un tiekas labi ja savā klasē, un šis process izliekas tik nelabojams…
Ja man būtu tāda vara kā Baidenam vai vismaz Kariņam, varbūt es arī lūgtu izlūkdienestam sagatavot ziņojumu par kovida izcelsmi.
Varbūt attiecīgi no tā rezultātiem būtu iespējams palīdzēt arī bērniem. Uzrakstīju jau pieminēto grāmatu “Pazudis bērns”, kas intonāciju un tēmu ziņā no “Gulošā policista” atšķiras. Jo vienā mirklī tas nez kāpēc tik ļoti uzrunā.
Fakts, ka piemēram, visā pasaulē ikkatras 40 sekundes pazūd kāds bērns… Ka viņi pazūd burtiski mūsu acu priekšā. Gribēju piebilst – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, bet šajā gadījumā tā vienalga ir tieša.
Tad atnāk dzejolis, un – varbūt tā es mēģinu palīdzēt. Bet man tik ļoti gribētos viņus satikt, parunāties no sirds, kā nesenos laikos…
Jūsu darbi tikuši arī iestudēti, divi iztulkoti angliski. Kā jūtaties, kad darbs savā ziņā “izslīd no rokām” – jo gan iestudējumā, gan tulkojumā tam faktiski rodas līdzautori?
Pie tulkojumiem nu pievienojas arī “Skaļās klases” tulkojums igauņu valodā, tāpat vairāki dzejoļi pārtapuši dziesmās. Esmu iztēlojusies, cik interesanta būtu filma “Čarlīnes deguns” vai multfilma “Govs uz bagāžnieka”, tāpat “Šokolādes glābšana”, kurā savā ziņā paredzēju kādu citu, lai arī specifisku aizliegumu – cilvēkam parastajam ēst saldumus…
Bet šī darbu iziešana ārpus grāmatas robežām dāvā iepriecinājumu un sava veida piedzīvojumu. Piemēram, “Skaļās klases” sakarā divas reizes viesojos Lielbritānijā, kur notika gan tikšanās, gan radošās darbnīcas ar bērniem. Tas viss iepriecina un iedvesmo, dāvā jaunus draugus, satikšanās…
Jo grāmata ir tilts. Pārfrāzējot manas pirmās grāmatas virsrakstu: tilts starp diviem sirdspukstiem – rakstnieka un lasītāja.
