Kā tikt vaļā no stostīšanās? 0
Katru dienu mēs runājam tik daudz, ka pieņemam to kā normu, un neiedomājamies, ka tas var būt citādi. Tomēr ir pietiekami daudz cilvēku, kuri runājot stostās, un viņu saskarsme ar citiem ir apgrūtināta. Un vēl interesanti – zēni biežāk nekā meitenes cieš no šiem runas traucējumiem. Par to, kas ir stostīšanās un kā to novērst stāsta, bērnu psiholoģe Arita Bingeliene.
Kas ir stostīšanās?
Stostīšanās (logoneiroze) ir runas tempa, ritmiskuma, tekošas valodas traucējumi, kuri rodas mēles un rīkles, lūpu muskuļu krampju dēļ. Visbiežāk tā attīstās divu līdz piecu gadu vecumā, un izpaužas gan kā skaņas vai vārda atkārtojums, gan kā skaņas pagarinājums, gan kā ilgas pauzes starp vārdiem un kā nepabeigti vārdi un frāzes. Paralēli tam rodas uztraukums un sasprindzinājums, sejas grimases vai muskuļu raustīšana, iespējams, bērns vispār nerunā kādu laiku.
Jebkurā vecumā cilvēkam var būt runas traucējumi, piemēram, uztraukuma vai apjukuma gadījumā. Bērniem divu līdz piecu gadu vecumā normālas attīstības gaitā var būt stostīšanās līdzīgas pazīmes, tādas, kā vārdu vai pat veselu teikumu atkārtošana. Bet, atšķirībā no stostīšanās, tas nav pastāvīgi un nepārsniedz vairāk nekā 10 procentus no teiktā, runājot nav sasprindzinājuma. Parasti bērni mierīgi “izaug” no šā perioda, bet dažiem var saglabāties runas traucējumi.
Šis traucējums negatīvi ietekmē bērna sekmes mācībās, saskarsmi ar vienaudžiem, kā arī vispārējo personības attīstību. Stostīšanās ir gan medicīniska, gan sociāla problēma, jo tā ierobežo sociālo aktivitāti, samazina iespējas labi strādāt kolektīvā. Tāpēc, pamanot runas traucējumus, ir ļoti svarīgi pēc iespējas agrāk vērsties pie speciālista pēc palīdzības, galvenokārt pie ārsta logopēda, un to var un vajag darīt jebkurā vecumā.
Stostīšanās iespējamie iemesli
Runājot par stostīšanās cēloņiem, tie ir ļoti dažādi. Saskaņā ar dažām neirofizioloģiskām teorijām, problēmas cēloņi ir galvas smadzeņu funkcionālie traucējumi. Ir pētījumi, kas norāda uz traucētu atgriezenisko saiti starp galvas smadzenēm un dzirdes aparātu. Daudzas teorijas skaidro stostīšanos ar psiholoģiskiem faktoriem (piemēram, vecāku uzmanības trūkums vai pārāk izteikta kontrole). Nenoliedzami, noteikta loma ir ģenētiskiem faktoriem, kā arī runas muskuļu koordinācijas traucējumiem.
Kā novērst stostīšanos?
Mūsdienās stostīšanās ārstēšanas metodes ir tikpat daudzveidīgas, kā tās izcelsmes teorijas. Korekcijas metodes ir ļoti dažādas, sākot no medikamentiem un akupunktūras, līdz speciālām pretstostīšanās ierīcēm un datoru programmām. Ārstēšanas metodēm ir divi galvenie mērķi: atjaunot tekošu runu (vienkāršs runas sākums, viegls kontakts, vārdu saistība vienā teikumā) un novērst pavadošos psiholoģiskos traucējumus (lai cilvēks justos brīvs, par sevi pārliecināts).
Runājot ar cilvēkiem, kuri stostās, būtu jācenšas pievērst uzmanību tam, ko viņi saka, nevis tam, kādā veidā viņi to dara. Jārunā nedaudz lēnāk kā parasti, ar pauzēm, mierīgi. Jāmēģina nepārtraukt runātāju un nepabeigt teikumu viņa vietā. Stostīšanos var pastiprināt tādi vārdi, kā “neuztraucies”, “runā lēnāk” u.tml.
Daži fakti par stostīšanos
- Stostīšanās problēma biežāk ir sastopama zēniem nekā meitenēm, attiecībā 3:1;
- Šis logoneirozes biežums, saskaņā ar dažādiem pētījumiem, veido 0,5 – 10 procentus;
- Ir pierādīts, ka cilvēkiem, kuri stostās, intelekts nav zemāks kā pārējiem;
- Stostīšanās ārstēšanas metožu ir tikpat daudz, kā to izcelsmes teoriju. Korekcijas veids ir atkarīgs no pacienta vecuma;
- Stostīšanās ļoti reti ir saistīta ar bilingvismu.
- Nav “100% drošu zāļu” pret stostīšanos. Pirmsskolas vecuma bērniem to var novērst, mainot apkārtējās vides apstākļus, kā arī konsultējot vecākus. Cilvēki, kuri jau ilgstoši stostās, var izstrādāt iemaņas un stratēģijas, lai kontrolētu esošo traucējumu.
Kā jebkuras citas bērna problēmas gadījumā, arī stostīšanās novēršanā daudz kā var palīdzēt vecāki. Pēc iespējas savlaicīgi jākonsultējas ar logopēdu, iespējams, – arī ar neirologu un psihologu, un tad jāpalīdz bērnam izpildīt nozīmētās rekomendācijas. Bieži vien ir nepieciešami spriedzes mazināšanas, relaksācijas paņēmieni. Stabilizējoties bērna emocionālajam stāvoklim, bieži pāriet arī stostīšanās. Ir svarīgi neizvirzīt pārāk augstas prasības pret bērnu, būt pacietīgiem un maksimāli atbalstīt bērnu.
Bērna audzināšanā vienmēr ir jāatceras arī par pareizu uzturu, jo tas ir pamats jeb materiālais nodrošinājums jebkuram organisma procesam. Nervu sistēmas attīstībai un labai funkcionēšanai ir nepieciešama glikoze kā enerģijas avots, B grupas vitamīni, īpaši svarīgas ir polinepiesātinātas taukskābes – DHA, ALA. Svarīgi produkti bērna ēdienkartē ir rieksti, zivs, dažādas putras, maize, augļi.
