Balanda ir ļoti plaši izplatīts lakstaugs ar daudzām varietātēm un pasugām, kas sastopams faktiski visās pasaules malās. Eiropiešiem baltā balanda (Chenopodium album L.) ir viena no galvenajām nezālēm, pret kurām augkopji lieto visdažādākos paņēmienus tās izplatības ierobežošanai.
Balanda ir viengadīga, līdz 1,5 m gara un ļoti mainīga pēc ārējā izskata. Ražo līdz 150 tūkstošu dažāda rupjuma sēklu – jo tā rupjāka, jo ātrāk sadīgst. Rupjās sēklas ir ātri dīgstošas, vidējās dīgst aptuveni pēc gada, bet sīkās – dažus gadus vēlāk. Sēklu dīgtspēja lielā mērā atkarīga no vides apstākļiem mātesauga augšanas laikā, tā var saglabāties vairāk nekā 30 gadu. Un šis ir galvenais iemesls, kāpēc mūsu laukos esošās nezāļu sēklu bankas lielākoties pārstāv tieši balandas sēklas. Šā iemesla dēļ augkopji no balandas vaļā netiek, lai arī cik efektīva būtu nezāļu ierobežošanas metode vai saimnieka gudrība. Balandas ir tā sauktās nezāles kultūristes, ar ko jāsaprot, ka tās ir spēcīgi attīstītas, raksturojas ar lielu biomasu un augstu konkurētspēju. Tās dīgst arī sausākos apstākļos, kad, piemēram, vasarāji ar dīgšanu vēl kavējas. Tāpēc balanda joprojām ir gan lauku apsaimniekotāju, gan arī zinātnieku redzeslokā.
Minimālā balandas sēklas dīgšanas temperatūra ir ap 3 ºC, optimāli – 8–24 ºC. Optimālais dziļums sēklas sadīgšanai ir 1–2 cm, maksimālais – 8–10 cm. Balanda ir pašapputes augs, tomēr ir informācija, ka iespējama arī apputeksnēšana ar vēju līdz 2 m attālā teritorijā.
Ecēt vai neecēt?
Zinot, ka sējumu ecēšana ir izplatīta fizikālā nezāļu kontroles prakse, katrā reģionā lokālie apstākļi (agroklimats, saimniecības tehniskais nodrošinājums, ražošanas virziens) tomēr ievieš nianses, tāpēc joprojām notiek nezāļu kontroles metožu uzlabošanas meklējumi, pievēršot uzmanību detaļām. Un to ir gana daudz: ecēšanas laiks un virziens, izmantotā tehnika un tās regulējumi, ecēšu gājienu skaits, braukšanas ātrums un ar to visu saistītie parametri – augsnes tips un mitruma apstākļi, kā arī kultūrauga reakcija uz šo procedūru un galu galā – ražas iznākums. Saimniekam ir jānoķer optimālais ecēšanas laiks, ņemot vērā nezāļu dīgstu jutīgumu un kultūrauga potenciālo traumēšanu ecēšanas laikā tieši savā laukā.
Varbūt tomēr neecēt, lai nebojātu iesēto augu dīgstus, to aizvietojot ar pasēju, kas arī ir viena no labām alternatīvām nezāļu sekmīgai ierobežošanai? Kolēģi Somijā to skaidrojuši, ierīkojot izmēģinājumus tieši par godu balandai. Bioloģiski apsaimniekotu lauku pēc zirņiem (mālsmilts augsne) rudenī uzara 20 cm dziļi, kultivēja (S-zari) un iesēja ziemas kviešus. Nākamajos gados sekoja vasaras mieži (šķirne ‘Elmeri’), pēc tiem – vasaras kvieši (šķirne ‘Helmi’). Labību sēja 12,5 cm attālās rindstarpās 4 cm dziļi, izsējot miežiem 500, bet kviešiem – 600 dīgstošu sēklu uz 1 m2. Salīdzināja trīs ecēšanas variantus ar kontroli, kur ecēšana netika veikta. Ecēšana veikta sējas virzienā, agregātam pārvietojoties ar 6–7 km/h ātrumu, 1–2 cm dziļi, kad labībai bija 2–4 lapu stadija (BBCH 12–14), bet viengadīgās nezāles bija jaunākas (dīgļlapa līdz divām īstajām lapiņām). Vienā variantā ecēšana veikta pirms labības sadīgšanas, otrā – pirms sadīgšanas un pēc sadīgšanas, bet trešajā – ecēšanas laikā veikta pasēja, maisījumā iekļaujot 2 kg/ha baltā āboliņa un 5 kg/ha viengadīgās airenes, pievienojot arī 0,5 kg/ha facēlijas.
Reklāma
Reklāma
Visos gados dominējošā nezāle bija balanda, sastādot vairāk nekā 70% no visām izmēģinājumu platībā sastopamajām nezālēm. No īsmūža nezālēm sastopams bija arī ganu plikstiņš, tīruma naudulis, ārstniecības matuzāle, no daudzgadīgajām – dažviet usne un nedaudz vārpata. Balandas uzskaite veikta tieši pirms pēcsadīgšanas ecēšanas reizes, noskaidrojot tās blīvumu uz 1 m2 un pēc tam aprēķinot nezāļu kontroles metodes efektivitāti. Labākie rezultāti bija variantā ar divreizēju ecēšanu (pirms un pēc labības sadīgšanas).
Lai gan ecēšana efektīvi samazināja balandas daudzumu (vidēji par 70,5%), būtiska ietekme uz ražas lielumu neizpaudās. Visticamāk, divreizēja mehāniskā iedarbība kultūraugam radījusi diskomfortu, un tas rezultējās ražā. Tā kā raža platībās ar ecēšanu nepalielinājās, ekonomiski metode ir neefektīva.
Tomēr sējumu ecēšana labību sējumos ir ieteicama, lai ierobežotu to savairošanos augsekā. Balanda ir viengadīgs augs, kas vairojas ar sēklām, tāpēc vienīgais ierocis, lai tā nesavairotos, ir nepieļaut sēklu nonākšanu attiecīgajā laukā. Bet lauksaimnieki jau paši ļoti grēko, pietiekamu uzmanību nepievēršot lauku apstrādes tehnikas notīrīšani no augsnes pirms pārbrauciena no lauka uz lauku. Darbu steigā neesot laika. Tomēr jāapzinās, cik viena dīgtspējīga sēkla spēj dot pēcnācēju!
Citi balandas augšanu ietekmējošie faktori
Balanda kukurūzas laukā.
Foto: Līvija Zariņa
Balanda pētīta arī no citiem rakursiem. Piemēram, noskaidrots, ka labāk dīgst tās balandas sēklas, kas izgājušas cauri kombainam ražas novākšanas procesā, nevis tās, kas brīvi izbirušas, mātesaugam nogatavojoties. Tas nozīmē, ka mehāniskā skarifikācija (augu sēklapvalku ievainošana, kas paātrina sēklu dīgšanu) veicinājusi dīgtspēju. Ja šī sēkla nokļuvusi kontaktā ar augsni, tā sadīgs un pat izveidos labu biomasu.
Vairākos pētījumos Eiropā un arī Ziemeļamerikā dokumentēta sedzējaugu nomācošā ietekme uz balandu. Piemēram, pavasarī sētu ziemas rudzu zelmenis balandas daudzumu samazinājis par 98%. Citos pētījumos balandas daudzums 70% apjomā samazinājies pēc ziemas rapšiem tīrumos un pēc brokoļiem dārzeņu augsekā. Literatūrā sastopami arī dati par to, ka balandas ievērojami mazāk ir kartupeļu laukos, kur iepriekšējā rudenī kā starpkultūra jeb zaļmēslojums auguši rapši. Gan jau kādā saimniecībā minētās pieredzes noder arī mūsu reģionā.
Balanda ir ēdelīga, tāpēc minerālelementus akumulē daudz intensīvāk nekā kultūraugi. Nitrāti augsnē uzlabo balandas augšanu. Noskaidrots, ka slāpekļa mineralizācija ar to bagātīgajās lucernas atliekās sekmē balandas dīdzību.
Mūsdienās, kad aizvien vairāk lauksaimnieki pievērsušies minimālajai augsnes apstrādei, tīrumos vērojamas nezāļu sugu sastāva izmaiņas. To, kā balanda jūtas uzartajās platībās, vairāk vai mazāk zināms, bet – kā ir neuzartos laukos? Praktiķi apgalvo, ka nezāļu sēklas, kas guļ apakšā, tur arī guļ un kultūraugu netraucē un netraucēs. Diezin vai. Vismaz balandas sēklas prot sagaidīt īsto brīdi, kad tikt saulītē.
Balandas vērtība
Nepiemirsīsim, ka balanda, līdzīgi kā daudzi citi savvaļas augi, ir labs funkcionālo uzturvielu avots un tai piemīt ārstnieciskas īpašības. Tās sausnā ir ap 7% ogļhidrātu, 4% olbaltumvielu un 1% tauku. 100 grami nodrošina 43 kalorijas un ir bagātīgs olbaltumvielu (20% vai vairāk no dienas vajadzības (DV), C vitamīna (96% DV), A vitamīna (73% DV), riboflavīna, (37% DV), B6 vitamīnu (21% DV), mangāna (37% DV) un kalcija (31% DV) avots, kā arī ar vairākām citām uztura minerālvielām mazākā daudzumā. Tomēr baltās balandas komerciālā izmantošana joprojām ir tālu no realitātes. Poļu zinātnieki uzsver, ka balandas aktīvās sastāvdaļas var izolēt un tālāk novērtēt noderīgu zāļu izstrādei, tostarp preparātu ar antibakteriālu iedarbību, kas vēl vairāk apstiprina šā auga bioloģisko vērtību. Un kāpēc gan ne, ja fenolu, kam piemīt antiseptiskas īpašības, savienojumu balandas lakstos ir gandrīz 3 mg/g, saknēs – 1 mg/g, bet sēklās – ap 2 mg/g sausnas.
Balandas ierobežošanas metodes efektivitāte, %
Raksts tapis, iedvesmojoties no ELFLA projekta Inovatīvas labību un pākšaugu sējumu kopšanas tehnoloģijas izpēte pielietošanai nezāļu ierobežošanā bez pesticīdu lietošanas realizācijas gaitā studētās literatūras. Projekta laikā AREI sadarbībā ar SIA Ekolauki un SIA Mistrs pārbaudīja inovatīvu mehānisko nezāļu ierobežošanas metodi, salīdzinot to ar standartu – ecēšanu, par ko var lasīt Agro Topa šāgada janvāra numurā.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
