Anda Līce: Nacionālisms var būt gan ietverošs, gan atgrūdošs 42
To, ka kokam ir divi gali, zina katrs miets. Jo visiem mietiem zemē iedzītais gals ar laiku nopūst, bet otrs gals, neizturot vāles bliezienus, sašķeļas. Vesela paliek vienīgi vidusdaļa. To der atcerēties, kad strīdamies par kādu jautājumu. Bet strīdamies mēs gandrīz par visu.
Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas starpnacionālās attiecības kā tāds karsts kartupelis ir viļātas cerībā, ka tas atdzisīs pats no sevis. Bet, tā kā to visu laiku uzkarsē no abām pusēm, tā arī neizdodas nonākt pie skaidras atbildes, kas ir tas pamats, kuram vajadzētu vienot visu paaudžu dažādās valodās runājošos cilvēkus ar atšķirīgu vēsturisko pieredzi un kultūru. Tas nevar būt vienīgi ieraksts ailē, kur minēta tautība. Bez pamata apzināšanas nav jēgas runām par sabiedrības saliedēšanu. Pēdējais gads ir uzskatāmi parādījis, kas notiek, kad kāda valsts (šajā gadījumā Krievija) savu nākotni izvēlas būvēt uz naida.
Latvijā 11. un 18. novembris ik gadu skaidri iezīmē pastāvēšanas pamatu, no tā tikai jātrauc nost politiskās spekulācijas. Latvijas iedzīvotāju vienīgais drošais pamats ir LATVIJAS VALSTS, nevis piederība kādai partijai, valodai vai reliģijai. Dzīve nevar kļūt auglīga, ja nerevidējam savus priekšstatus un neraisāmies vaļā no stereotipiem. Tas nav nekāds vieglais mājasdarbs. Mums ir jāapzinās arī demokrātijas nepilnības un savs cilvēciskais vājums, tomēr pajautāsim sev: vai es gribu atgriezties uz nemitīgiem meliem, bailēm un terora būvētā sistēmā?
Man stāstīja, kad šogad 18. novembra lāpu gājienā daži uzkarsētie esot sākuši skandēt: mēs esam latvieši! – krieviski runājošo jauniešu grupa ar savām lāpām devusies prom. Arī tā var pazaudēt Latviju. Pa gabaliņam vien. Nacionālisms var būt gan ietverošs, gan atgrūdošs. Man personīgi nav pieņemams tāds nacionālisms, kas paaugstina vienu tautību, noniecinot un atgrūžot citas. Tāds vienmēr pāraug savā pretmetā.
Patiesība ir pa vidu, un vienīgais, kā var atraisīt visus mezglus, ir meklēt šo vidu. Mēs, latvieši, daudz runājam par to, kas un kāpēc mums sāp. Varbūt pajautāsim, kas sāp mūsu līdzpilsoņiem cittautiešiem? Un izrādīsies, ka daudzi no viņiem stāv uz tā paša pamata, uz kura stāvam mēs, bet viņi nav droši par to, ka netiks atstumti. Ir jāmeklē veidi, kā turēt tīru un stipru mūsu visu pamatu. Esmu dzirdējusi, ka Igaunijas valdība nolēmusi gar austrumu robežu sākt brikšņu izciršanu, lai robeža labāk pārredzama. Tauta pateikusi, ka to veikšot sabiedriskā kārtā. Kāpēc arī mēs nevarētu darīt tāpat – nevis tikai skaisti runāt par patriotismu, bet doties laukā no Rīgas ar lāpām, dziesmām un cirvjiem un mazliet pasvīst Latvijas labā?
