Mīlēt piecas galotnes 3
Reizēm mammas saka – bērni dod man spēku. Nē, bērni nav resurss. Mammas būtība ir mīlēt viņus. Viņi ir mana nākotne, turpinājums. Manas galotnes, nevis saknes.
Bērni māca lielu pacietību un liek pieņemt dažādību. Mūsu ģimenē izaugušas piecas atvases. Mazākie – abi pusaudži Kārlis un Katrīna – vēl dzīvo mājās. Lielie bērni izskrēja no ģimenes ligzdas vienā veidā – kā sprīdīši devās pasaulē laimi meklēt. Vecākā meita Alise kādu laiku dzīvoja Norvēģijā, tagad ir atpakaļ Latvijā, viņas ģimenē aug divas meitiņas. Eduards un Justīne pagaidām dzīvo Lielbritānijā, dēls ieguvis mākslas bakalauru fotogrāfijas jomā, meita apguvusi modes mārketingu. Tas, ka bērni paši tiek galā ar savu dzīvi, sniedz brīnišķīgu balvu: sajūtu, ka esi bijusi pietiekami laba māte.
Kad bērni sabrauc atpakaļ mājās, visi ielec mūsu gultā, sēžam, pļāpājam. Svarīga ir tā murcīšanās kopā. Nepieciešamība pēc kopābūšanas sajūtas. Un tas nav vien tāpēc, ka ģimene ir liela. Pieci bērni var arī ienīst cits citu.
Man patīk arī būt omītei, prieks būt kopā ar mazmeitiņām. Vienai ir četrarpus gadu, otrai – pusgads. Man nav mazmeitas jāaudzina, un es to nedaru. Ja varu būt noderīga, palīdzu. Kad esam kopā, tad gan no sirds – sarunas, dauzīšanās, murcīšanās… Veltu viņām laiku, cik jau nu tā ir aizņemtai omei. Priecājos, ka mans vīrs ir brīnišķīgākais zirgs pasaulē! Mazā saka – opi, tu esi zirgs! – un kāpj mugurā. Smejos: sākumā tu esi mundrs ērzelis, bet beigās nodzīts kleperis.
Iebrist hortenzijās
Atpūta ir goda došana darbam. Jo intensīvāks darba periods, jo vairāk nepieciešams atpūsties. Man vislabāk patīk to darīt dārzā mūsu laukos Mālpils pusē. Šo vietu pirms daudziem gadiem sarūpēja mana mamma. Te izauguši mūsu bērni. Te es rakņājos pa zemi, stādu un pārstādu, sēju un ravēju. Šie darbi ir skaisti savā vienkāršībā. Dārzs iemāca pacietīgi rušināties, nevaimanāt, ka strādāšanai nav saredzams gals.
Taču dārzā arī baudām. No rīta pieceļamies un spriežam – dzersim kafiju hortenzijās vai pie peonijām, vai varbūt pie plūškoka?! Mums ir staipāmais galdiņš, ko noliekam tam brīdim piemērotākajā vietā. Tad sēžam, kafijojam un baudām.
Dārziņš ir pārpilns puķēm, dāsnām ziedētājām. Aug aptuveni 20 šķirņu hortenzijas, sajūsminos par skaistajām ziedu bumbām. Plūškoki ir mani jaunākie mīļumiņi.
Audzējam nedaudz dārzeņu, noteikti pupiņas, kādu gurķi, arī ķirbjus, jo zem tiem nav jāravē. Zālītes, garšaugus un zaļumus. Netrūkst visādu raganu būšanu, ap ko burties.
Kad mamma vēl dzīvoja Amerikā, viņa atsūtīja sēklu maisījumu. Izauga visādi joki. Ēdu un secināju – vienas lapiņas man ļoti garšo! Tā bija rukola. Tolaik, pirms 16 gadiem, tādu lapu dārzeni reti kurš zināja.
Mūsu laukos nav mājas, esam gana labi iztikuši bez tās. Senāk gulējām teltī, tagad – bērnu rotaļu mājā, ko kādreiz viņiem uzbūvējām. Māja nav primārais, bet par tās esamību arvien vairāk domājam. Cik labi būtu izstiepties uz dīvāna…
