Piedzīvot pārvērtības 3
Man ir izglītība divās mākslas jomās – esmu beigusi Lietišķās mākslas vidusskolu (tagad – Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola – red.) un Mūzikas akadēmiju kā aktrise. Trešā ir psiholoģija. Diezgan bieži par psihologu kļūst tas, kuram ir pieredze ar puniem, sarežģījumiem dzīvē. Tas veicina interesi par procesiem – kāpēc ar mani tā atgadījās, kāpēc ar cilvēkiem tā notiek, ko iespējams darīt. Pieaugot sapratu: tas, ko dzīvē esmu spējusi atrisināt un sakārtot, bijusi laba izaugsme, un es vēlētos profesionāli strādāt šajā jomā. Studējot psiholoģiju, piecus gadus mācījos arī kognitīvi biheiviorālo psihoterapiju, un tagad esmu sertificēta speciāliste šajā jomā. Šis psihoterapijas virziens ļauj saprast, kā mūsu aplamā domāšana un rīcība veicina grūtības dzīvē. Un otrādi – kā apzinoties un mainot domāšanu un uzvedību, var labāk risināt problēmas, sekmīgāk strādāt un veidot attiecības. Tas nav tas pats, kā domāt pozitīvi, jo situācijai neatbilstīga pozitīvā domāšana ir tikpat nederīga kā negatīvā. Drīzāk to varētu nosaukt šādi – pazīt savus grābekļus un izvēlēties vairāk nekāpt uz tiem, domāt skaidrāk un rīkoties veselīgāk.
Desmit gadu esmu strādājusi psiholoģijas lauciņā, bet man joprojām mirdz acis, pat vēl vairāk, nekā sākot šo ceļu. Tas nozīmē, ka esmu piedzīvojusi ļoti laimīgu pārvērtību. Tādu, kas iespējama arī citiem. Maini savu dzīvi, ja vēlies. Dari, un tev izdosies.
Turēties pie stipra pleca
Bieži vaicā, kur ņemu visam spēku. Galvenais resurss ir mans mīļais vīrietis. Juris ir draugs, interesants sarunu biedrs, atbalsts, plecs, uz kura noraudāt asaru, partneris visdažādākajos veidos. No viņa varu saņemt gan sievietes, gan mazās meitenes sajūtu, ka samīļo, ka uzbukņī. Esam kopā jau ilgi, rudenī būs 20 gadu. Jura pirmā specialitāte ir inženieris elektriķis, viņš ir gudrs eksaktajās zinībās. Patlaban viņš, pat ja kādam tas šķiet neparasti, studē psiholoģiju, ticis jau līdz maģistrantūrai, un mums ir arī kopīgi profesionālie projekti – vadām kopā nodarbības.
Šorīt agri piecēlos un redzēju spogulī, ka seja nav pārlieku svaiga, ir sagurusi un krunkaina. Redzi, teicu Jurim, pēc desmit gadiem tā izskatīšos visu laiku. Viņš pasmaidīja un sacīja, ka ir ar to mierā. Es viņam patīku jebkāda! Tas ir tik lieliski!
Ja viņš ir vīrišķīgs, atbildīgs, es uzreiz kļūstu kā kaķene, kā maiga bitīte… Kad redzu, kā viņš sasvīdis un spēka pilns dārzā rok vai laivu braucienā gādā malku, manī pamostas pirmsieviete. Tas ir tik skurbinoši, pārpilni ar spēku un seksualitāti.
Ikdienā galīgi neesmu tā, kas izliekas par vārgu būtni, un, ja jādara, ķeros klāt, taču es nekad neraušu smagumu vīrietim no rokām.
