Kādu “putnapienu” šoreiz grib iesmērēt bēdīgi slavenais viltotu preču un vecu krāmu tirgotājs? Egila Līcīša feļetons 100
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sociālajos tīklos izplatīts vilinošs, karsts piedāvājums dzelzceļniekiem un lauksaimniekiem, mūziķiem un dokeriem, skolotājiem un mediķiem piedalīties plašākajos protestos kopš neatminamiem laikiem, pulcējoties 18. septembrī Daugavmalā ar smago tehniku, paužot attieksmi pret tautas nīsto Levita–Kariņa režīmu.
Kā aicinātājs un ielūdzējs parakstījies Ainārs Šlesers. Maz ticams, ka latviešu vēlētāji kļuvuši tik bezrūpīgi, ka aizmirsuši Šlesera piederību merkantiliem cilvēkiem, kuri visu mērī personīgos ieguvumos un praktiskā labumā, un ļaus Buldozeram apmierināt savu varaskāri.
Diezin vai uz laukiem atradīsies jele viens kārtīgs zemnieks, kurš vecā kikboksera dēļ iedarbinās kaut bārdas dzenamo mašīnīti, nemaz nerunājot par lieljaudas tehniku.
Traktoriem 18. septembrī jāpaliek stāvam ratnīcās un šķūņos. Citādi slepenpolicija jau ausās, kur un kas ierūcas, sola pārkāpējus sodīt ar visu likuma bardzību līdz pat Rīgā braucēju tehnikas vienību konfiskācijai.
Līdz ar to piezogas bažas, ka dižais politiķis Ainārs riskē iesēsties peļķē ar savu protesta akciju un ka tik, zolītes terminoloģijā izsakoties, nepaliek jaņos.
Redzēs gan, cik galvu ir Šlesera ganāmā pulkā, cik duraciņu uz mušpapīra būs izdevies saķert.
Sākotnēji Šlesers nemaz neplānoja saukt cilvēkus ielās. Uz to vedināja līdzgaitnieks, kvēlais opozicionārs Aldis Gobzems, kurš aicināja visus gatavot siltās drēbes, vateņus un velteņus, malku un smagas kravnesības riepu un kāpurķēžu auto, lai pēc Vadoņa raidītā signāla dotos uz Rīgu.
Aināram bij padomā dziesmotās revolūcijas atkārtojums. Diemžēl miermīlīgais risinājums nesanāca, garīgo pacēlumu neizdevās panākt. Doma laukumā satikās vien mazskaitlīgi partijas biedri, pūlītis nebija liels – kaut cik jau bija, bet joki un asprātības nesprakšķēja, dziesmas lāgā neskanēja.
Varam iztēloties ainiņas “Latvija pirmajā vietā” līdera ofisā. Pirmais ienāk politiskā mārketinga (pārdošanas) maestro Stendzenieks, kurš mierinoši ieteic: “Ainār, gadiņu jāpaciešas, kamēr valsti vada citi puiši.
Es izmantošu laiku lietderīgi, lai tevi no blusas izmēra politiskas figūras iztaisītu par peli ar modernu sasuku, kura iešļūc pa caurumu pāri 5% barjerai Saeimā!”
Kolīdz Stendža prom, iesteidzas otrs konsultants, zobus sakodušais buldogs Točs, ar karstāku asinsriņķošanu un neslēptu tieksmi uz varmācību. Pie varas esošā hunta ir jāsamīda dubļos, Kariņa valdība apsitama, cilvēki alkst nokratīt asiņainā režīma važas!
Un pazīstamais tiltu būvētājs uz Maskavu sauc – ņem, Ainār, tauri un “trampeti”, pūt, lai brūk amerikāņa vadītās valdības ēkas vecie mūri un Daugavā iegāžas prezidenta pils! Kurš pēdējais brauc, tas maļ.
Šlesera – plātīzera pārkarsušās kairinātās smadzenēs ataust atmiņā, kā bij, kad viņš visu noteica, nedod mieru aizgājušo ziedu laiku slava, un Ainārs, torīt neizdzēris buldurjāņus, sapsihojas – davai, saucam traktorus krastmalā!
Kādu “putnapienu” šoreiz grib iesmērēt bēdīgi slavenais viltotu preču un vecu krāmu tirgotājs?
No apbružāto mantu kaudzes atkal ceļ laukā Tvaika ielas stāstus, ka četru gadu laikā dubultošot valsts budžeta apjomu un programmē idejas ar pelējuma smaciņu par ieguvumiem no uzturēšanās atļauju izpārdošanas. Ar smago automobili pieved argumentu kravu zilā gaisā pūstām utopijām un kā ar veseri dragā pa valdības pieļauto kļūdu kolekciju.
Tikai jāšaubās, vai Aināra aprēķini ir pareizi.
Šim vīram nav pilns rublis, un viņa kompānija “Latvija pirmajā vietā” izskatās pēc vecu, ar sūnu apaugušu, izkaltušu komediantu trupas – spriež nācijas maksimālā daļa.
Tik reliģiozam, dievbijīgam cilvēkam klātos mazāk melot un vismaz norēķināties par pagājušo. Šlesera vecie projekti palikuši parādā valstij pāri par 800 tūkstošiem eiro par sataisītām blēdībām vēlēšanu kampaņās.
Kurš gan cits kā Šlesers turēja Godmaņa valdību, kura veda pretī finansiālai krīzei un, saberot miljardu nodokļu maksātāju naudas caurā “Parex” maisā, nostādīja valsti bezdibeņa malā.
Šlesers bija autors gāzēšanas politikai Kalvīša valdības periodā, ar kuras sekām joprojām cīnāmies.
Opozīcijā atstumtā Šlesera ar dakšām ūdenī rakstītie plāni iekrampēties pie varas spilgti izgaismojās “Rīdzenes” sarunās – to un daudz ko citu vēlētāji labi atceras. Diez vai masas apzinās un saprot savu vēsturisko uzdevumu – ielaist Aināru atkal Latvijas vadībā, lai kooperētos ar Krieviju un pēc vecā šablona piepildītu savas un savu čomu kabatas.
