Kā tieši mērīs izglītības kvalitāti? 0
Skarbus vārdus Saeimas deputāti vakar, 11.jūnijā, veltīja Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) veikumam izglītības kvalitātes kritēriju izstrādē: izglītības kvalitātes jautājums ir fundamentāli svarīgs, taču kritēriju izstrādē ministrija uz priekšu virzās pārāk lēni.
Kā zināms, IZM jau ilgāku laiku sola skolu finansēšanas sistēmu sasaistīt ar izglītības kvalitāti tajās.
Par vidējās izglītības posmu attiecīgi valdības noteikumi jau pieņemti. Saskaņā ar tiem izglītības kvalitāti mērīs, vērtējot mācību saturu, mācīšanas kvalitāti, atbalstu mācību darba diferenciācijai, skolā pieejamajām iekārtām un materiāltehniskajiem resursiem, skolas fizisko vidi un 12. klases izglītojamo kārtoto obligāto centralizēto eksāmenu rezultātu indeksu.
Indeksa aprēķināšanas metode iekļauta noteikumos, bet, kā mērīt pārējos kvalitātes komponentus, nav noteikts. Tas IZM vēl jālemj. Ministrija nolēma iepirkt izglītības kvalitātes monitoringa sistēmu. Konkursā uzvarēja konsultāciju uzņēmums SIA “Civitta Latvija”, kas strādā kopā ar izglītības kvalitātes mērīšanas ekspertiem no Lietuvas un Nīderlandes, kā arī pārstāvjiem no tīmekļa vietnes “E-klase.lv”, ko daudzas skolas izmanto kā elektronisko platformu dienasgrāmatai, saziņai ar skolēniem un vecākiem u. c. Līgums ar izstrādātājiem slēgts februārī.
Vai kritēriji būs interpretējami
Kā vakar atklājās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē, skaidrības, kā mērīs izglītības kvalitāti, joprojām nav. IZM Politikas iniciatīvu un attīstības departamenta direktore Gunta Arāja gan sniedza vispārēju ieskatu iespējamajā monitorēšanas sistēmā: piemēram, vērtēšot, kā skola pilda izglītības standartu, raudzīšoties, lai mācību process ir kvalitatīvs. Viens no iepriekš nedzirdētiem kvalitātes indikatoriem varētu būt arī tas, vai skolas absolventi turpina mācīties, bet profesionālajām skolām: vai absolventi strādā un vai strādā iegūtajā profesijā. Tāpat vērtēšot, vai skolā ir droša vide, tostarp arī emocionāli droša, vai skolai ir laba pārvaldība un vai skola līdzdarbojas dažādos procesos, tātad ir sabiedriski aktīva.
Pagaidām gan nav skaidrs, cik liela loma skolas vērtējumā būs katram no kritērijiem, un, kā norādīja deputāts Raivis Dzintars (Nacionālā apvienība), “nedrīkstētu būt tā, ka sabiedriskā aktivitāte ir tikpat svarīga kā izglītības kvalitāte, jo tad sanāktu, ka ar aktivitāti var kompensēt vāju mācību procesu”.
Kā tieši mērīs izglītības kvalitāti, arī pagaidām nav skaidrs.
Izglītības kvalitāti plāno monitorēt ne tikai vidējās izglītības posmā, bet visā sistēmā. Kaut pamatskolu absolventiem nav centralizēto eksāmenu, te varētu ņemt vērā valsts pārbaudījumu datus. 3. un 6. klases diagnosticējošo darbu datus pagaidām nav plānots izmantot. Savukārt ikdienā liktās atzīmes gan, ja vien IZM tām būtu pieeja, varētu izmantot izglītības kvalitātes mērīšanā.
Arī par drošās vides kritēriju deputātiem bija jautājumi. Kā vērtēšot, piemēram, to, vai skolā ir emocionāli droša vide vai nav. G. Arāja teica, ka skatīšoties, piemēram, kā skolā tiek risinātas problēmsituācijas.
R. Dzintars sacīja, ka rīks, ar ko mērīt izglītības kvalitāti, ir ļoti nepieciešams un svarīgs, bet “vienlaikus atgādina neiespējamo misiju”. Ja skolu kvalitāte būs sasaistīta ar finansējumu un citiem labumiem, tad ļoti svarīgi jau tagad atrast vājās vietas skolu kvalitātes mērīšanas sistēmā. Tajā jābūt pēc iespējas mazāk interpretējamiem kritērijiem.
Konkrētību sola tikai gada beigās
Tikmēr Saeimas komisijas priekšsēdētājs Arvils Ašeradens (“Jaunā Vienotība) teica, ka šobrīd nav iespējams īsti spriest par potenciālo izglītības kvalitātes monitoringu, jo IZM sniegtā informācija ir ļoti nekonkrēta.
Ministrijas parlamentārā sekretāre Anita Muižniece (Jaunā konservatīvā partija) solīja, ka “konkrēti būs vēlāk”. Šobrīd esot svarīgi atrast veidu, kā vienā, kopējā bildē salikt dažādu iestāžu datus par skolām, lai IZM rastos skaidrāks priekšstats par to, kas skolās notiek.
Tomēr A. Ašeradens norādīja: kaut pavasarī jau runāts par šo tēmu, jauna informācija klāt tikpat kā nav nākusi. IZM uz komisiju atgādāto informāciju viņš vērtēja tā: “Tas, kas te klāt uzrakstīts, to var vienā vakarā uzrakstīt, piedodiet.”
G. Arāja skaidroja, ka kopš pavasara ir “notikusi konsultēšanās ar sabiedrības grupām” par to, kādi indikatori visvairāk piemēroti Latvijas situācijai.
Par šo konsultēšanos savukārt kritika izskanēja no Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītājas Ingas Vanagas, kura norādīja, ka sākotnēji par iespējamiem kvalitātes indikatoriem viedoklis praktizējošiem pedagogiem nemaz nav prasīts.
Ekspertiem, kas izstrādā izglītības monitoringa sistēmu, laiks dots līdz novembrim, bet normatīvie akti, kas noteiktu, kā tad izglītības kvalitāte tiks mērīta, taps tikai nākamgad.
A. Ašeradens taisnošanos neņēma vērā un teica, ka daudz vairāk gaidījis no ministrijas. Neesot saprotams, kāpēc nevar pārņemt citu valstu pieredzi, to pielāgojot Latvijas vajadzībām. Tāpat neesot skaidrs, kāpēc uzņēmums “Edurio”, kas citās valstīs veidojot kvalitātes sistēmas, nav piesaistīts izglītības kvalitātes monitoringa izstrādei Latvijā.
Uzņēmuma pārstāvis Gatis Narvaišs sarunā ar “Latvijas Avīzi” gan atzina, ka uzņēmums iepirkumā par tiesībām izstrādāt monitoringa rīku nemaz nav piedalījies. Taču taisnība esot tā, ka uzņēmuma izstrādātās aptauju platformas var izmantot arī kvalitātes aspektu veidošanai. Uzņēmums jau sadarbojas ar pašvaldībām, valsts institūcijām, piemēram, Izglītības kvalitātes valsts dienestu, projektu “Skola 2030”, kā arī izglītības kvalitātes uzraugiem citās valstīs.
