Kā tie jaunie stūrējas? 0
Šo improvizāciju par moderno auto vadāmību izprovocēja trīs dienas ar Latvijas “Gada auto 2019” “Kia Ceed”. Tipisku kompaktklases auto ar izplatītāko – priekšējo riteņu – piedziņu.
Nu jau varu atzīties – konkursa testu ietvaros ar “Ceed” pabraucu tikai kādu nieka pusstundiņu. Un vairāk kavējos pie citiem. Interesantākiem. Neparastākiem. Nu laika pietika, lai šī (pārliecinājos – gluži pelnīti titulu ieguvušā) auto gaitas īpašības izgaršotu un ar citiem, arī dārgākiem salīdzinātu.
Nu visi labi, bet…
Tas bija sen. Pagājušajā gadu tūkstotī. Pie “klasikas” (aizmugures piedziņa) precīzās, “tīrās”, dažādu vilkmes radītu blakusefektu netraucētās vadāmības radušiem, mums (“stūres gardēžiem”) šie auto nepatika. Līdz parādījās “Audi” viencipara (“A4”, “A6”) modeļi, kuri jau nekaitināja. Aizvien labāk brauca pat tādi “demokrāti” kā “Opel Astra”, “Toyota Corolla”, “Ford Escort” (drīz jau par “Focus” saukts). Un palēnām nonācām tur, kur nu esam. Labi, ļoti līdzīgi labi kļuvuši visi. Arī “Kia”, par kuru pirms 20 gadiem gardēži smīkņāja. Atlikušas nianses, smalkumiņi, kurus lielākā daļa stūrētāju pat nepamanīs.
Ja vēlaties manu vidēju izmēru priekšējās piedziņas auto reitingu – te būs. Līderis ir un pagaidām paliek “Audi”. Šīs firmas “progresīvā stūrēšana” ir izcili savienojusi visgrūtāk savienojamo – vieglu manevrēšanu pilsētā ar stabilu, ātru braucienu uz maģistrālēm. Turpat līdzās es liktu koncerna atzaru “VW” un “Škoda” vadāmību. Ļoti labs, šķiet, izdevies “Mercedes A” klases ienāciens šajā kompānijā. Ko diemžēl nevar teikt par “BMW X2 S drive” versiju. Nav jau tās vadāmība slikta, ja nelietojam augstāko prasību mērus. Ja lietojam – tas nav BMW… Un – ķecerība – “Ceed” stūrējas tīkamāk, precīzāk. Pat ar manis testētā auto platajām un zemajām (45%) riepām.
“Īsās” stūres
“Ceed” rata gājiens ir ļoti īss. Tikai drusku vairāk par diviem apgriezieniem no atdures līdz atdurei. Kaut ko vēl sportiskāku atceros tikai no pagājušās desmitgades “Honda Type-R” – tam nebija pat divi apgriezieni. Un ļautiņi ar vājāku koordināciju, smagāku vai aplamu stūres tvērienu pa šoseju ar “taiperu” streipuļoja. Ar “Ceed” tik traki nav. Bet līdz “Audi” līmenim tomēr patālu.
No kļūdainām novirzēm no taisnes šādos auto cenšas sargāt “līniju asistenti”. Tie tiešām palīdz. Pīkst, ja uz strīpas esi uzbraucis. Pat patstāvīgi no tās atstūrē. Šo pašu “Ceed” var palaist pa Jūrmalas šosejas otro joslu bezroku, tā teikt, režīmā. Kuģis aizpeldēs līdz strīpai, rāmi pagriezīsies un dosies uz otru līniju. Nez kā šie manevri izskatās no aizmugures…
Man šķiet, ka šāda pilsētas līkločiem izcili piemērota vadāmība (taisnleņķa krustojumu var izbraukt, pagriežot stūri mazāk par pusi no pilna apļa) ātrākos, tālākos braucienos tomēr prasa daudzu sen aizmirsto (vai nekad neiemācīto) klasisko stūres tvērienu ar abām rokām, kurš vienīgais spēj nodrošināt precīzu taisnvirziena stabilitāti un pēkšņi nepieciešamu manevru precizitāti.
Nepērc lieku!
Ja jau esam iekūlušies šāda līmeņa auto izvēles smalkumos, nevaru vēlreiz nepieminēt terminu “energobruņojums”. “Ceed” motora tilpumiņš šķiet neliels. Vien 1,4 l (par turbīnu piemirstam…). “Tikai” 140 ZS, kas “premium” līmeņa iekšējai apdarei, eiropeiski solīdajai, pat nedaudz smagnējajai ārienei šķiet knapi pietiekami. Bet paskatieties uz svaru. Nepilni 1300 kg. Un sanāk vairāk par 100 zirgiem uz tonnu, kas ir ļoti daudz. Paātrinājums (pat sporta režīmu neieslēdzot) ir tāds, ka blakus relaksēti zvilnošā dāma ķeras pie sēdekļa. Nez vai tā Latvijas burzmā vajadzētu braukt. Un nez vai brauksi. Un nez vai kādreiz piepildīsi šī “kompaktā” (garums 430 cm) gandrīz divus metrus garo bagāžas laukumu, kuru iespējams izveidot, aizmugures sēdekļu atzveltnes nolaižot. “Kia” par “Gada auto” ievēlējām pelnīti. Un ļoti gribētu pamēģināt vēl mazāko, vēl vieglāko “Rio”. Cerams, ka testa auto nebūs ar jaudīgāko motoru…
