Virsaiša lāsts 1
19. gadsimtā Amerikā plosījās pamatīgi ķīviņi starp valdības spēkiem un Amerikas iedzimtajiem indiāņiem. Vienā no lielākajiem lokālajiem tāda veida strīdiem gāja bojā Šauni cilts vadonis Tekumse. Mirstot indiāņu virsaitis paspējis izkliegt lāstu, kas nolādēja nākamos ASV prezidentus. Virsaitis pareģoja, ka ASV prezidenti nomirs vai viņus nogalinās vēl pirms prezidenta pilnvaru termiņa beigām.
Uzskata, ka lāsts ietvēris septiņas paaudzes. Par pirmo tā upuri kļuva prezidents Viljams Henrijs Harisons, kuru ievēlēja 1840. gadā. Viņam patiešām neizdevās sagaidīt savu pilnvaru beigas, jo jau mēnesi pēc inaugurācijas viņš saslima ar plaušu karsoni un nomira. Tieši Harisons, būdams pirmais Indianas gubernators, satrieca Tekumses karaspēku kaujā pie Tipekanu, kas kļuva indiāņiem liktenīga.
Par nākamo lāsta upuri kļuva Ābrams Linkolns, kuru pirmo reizi ievēlēja 1860. un pārvēlēja 1864. gadā. 1865. gadā liktenīgā lode viņam ietriecās galvā.
Trešais “Virsaiša melnajā sarakstā” bija prezidents Džeimss Ābrams Garfīlds, kuru amatā ievēlēja 1880. gadā. Par prezidentu viņam sanāca pabūt mazāk par pusgadu. Pēc psihopāta Šarlema Gito šāviena mugurā viņam radās pamatīgas komplikācijas, kuru dēļ viņš arī priekšlaikus pameta prezidenta posteni un arī šo pasauli.
Par ceturto lāsta upuri bija lemts kļūt Viljamam Makkinlijam, kuru prezidenta amatā ievēlēja 1896. un pārvēlēja 1900. gadā. Par viņa nāves iemeslu kļuva iekšējo orgānu gangrēna, kas attīstījās pēc šāviena vēderā. 1901. gada 14. septembris kļuva par viņa nāves dienu.
Piektais prezidenta upuris bija Vorens Hārdings, kurš amatu ieņēma 1920. gadā, bet pameta 1923. gadā, pēc atšķirīgām versijām – sirdslēkmes vai asinsizplūduma smadzenēs dēļ.
Sestais bija Franklins Rūzvelts, kuru ceturtajā prezidenta termiņa laikā pievārēja insults.
Visbeidzot – septītais upuris bija Džons Ficdžeralds Kenedijs, kurš kļuva par prezidentu 1960. gadā un pievienojās sešiem saviem priekšgājējiem 1963. gada
22. novembrī, kad viņa dzīvību izdzēsa Lī Hārvija Osvalda liktenīgā lode.
1980. gadā ievēlētais Ronalds Reigans, šķiet, jau bija ārpus “lāsta derīguma termiņa”, jo viņam izdevās gan izdzīvot pēc slepkavības mēģinājuma 1981. gadā, gan veiksmīgi dzīvam pamest prezidenta krēslu 1989. gadā.
Mazais izdzimtenis
1955. gada 30. septembrī pasauli satrieca ziņa par kino elka Džeimsa Dīna nāvi. Viņš gāja bojā autoavārijā pēc tam, kad viņa jaunais Porsche Spyder ar iesauku “Mazais Izdzimtenis” sadūrās ar citu auto. Rolfu Vuteriku, Dīna draugu un mehāniķi, kurš brauca kopā ar kinozvaigzni, izsvieda laukā no mašīnas, un viņš izdzīvoja, savukārt Dīns, kurš bija piesprādzējies ar drošības jostu, lauza sprandu un uz vietas bija beigts. Donalds Tērnapsīds, otras automašīnas vadītājs, tika sveikā vien ar nelielām traumām.
Pēc šīs traģēdijas profesionālais autodizaineris Džordžs Bariss nopirka to, kas bija palicis pāri no leģendārās mašīnas, samaksājot par to 2500 dolārus. Kad sasistā mašīna sasniedza Barisa garāžu, Porsche norāvās no saitēm un uzkrita virsū vienam no mehāniķiem, kurš izkrāva automobili. Nelaimes gadījumā lauztas abas mehāniķa kājas.
Barisam radās ļaunas priekšnojautas saistībā ar šo automobili, un viņa aizdomas apstiprinājās Pomona Fair Grounds autosacīkšu laikā 1956. gada 24. oktobrī. Ārsti Trojs Makhenrijs un Viljams Esčrids bija nopirkuši sporta mašīnas, kurām bija izmantotas rezerves daļas no “Mazā Izdzimteņa”. Makhenrijs nomira, kad viņa automašīna, kurai bija ierīkots motors no Porsche, izgāja no ierindas un ietriecās kokā. Esčrida automašīna apvēlās otrādi, taču viņš izdzīvoja, arī neskatoties uz nopietnajām traumām. Vēlāk viņš teica, ka mašīna pēkšņi “aizslēdzās”, tieši tajā brīdī, kad viņš iegriezās pagriezienā.
Nelaimes gadījumi, saistīti ar šo automašīnu, turpināja notikt līdz 1960. gadam, kad tā pazuda. Tās atrašanās vieta joprojām nav zināma.
Un tamlīdzīgi…
