Ļaunais dimants 1
Leģenda pauž: viss sācies ar to, ka franču tirgotājs Žans Batists Tavernjē nozadzis šo 115 karātu zilo briljantu kādā indiešu templī. Papriecāties par šo skaisto guvumu viņam nebija daudz laika, jo drīz viņu līdz nāvei sakoda suņi. Citas versija gan vēsta, ka dārglietu mednieks ieguva šo dimantu Golkondas sultanātā Centrālajā Indijā, slepeni izveda no valsts un 1669. gadā to nogādāja franču galmā, kur par to viņam prāvu naudiņu samaksāja karalis Luijs XIV.
Akmens vēlāk nokļuva pie Luija XVI un viņa sievas Marijas Antuanetes. Tad tas atkal nozuda – pēc tam, kad tā īpašniekus Lielās franču revolūcijas laikā sodīja ar nāvi uz giljotīnas. Visticamāk, briljantu nozaga. 1812. gadā, nedaudz mainītā izskatā, tas nokļuva pie kāda Londonas tirgoņa.
Savu pašreizējo nosaukumu dimants ieguva pēc tam, kad 1830. gadā to izsolē iegādājās britu lords Henrijs Filips Houps. Līdz 19. gadsimta beigām Houpa ģimene bija dimanta likumīgie īpašnieki, bet tad finansiālo grūtību dēļ nolēma to pārdot. Akmens kādu laiku klaiņoja pa dažādām rokām. 1912. gadā tas nonāca Evelīnas Volšas Maklīnas, avīzes Washington Post īpašnieka meitas īpašumā. Drīz pēc tam viņas dēls gāja bojā autokatastrofā, meita beidza dzīvi pašnāvībā, bet vīrs pameta Evelīnu citas sievietes dēļ. Vēlāk gan viņš nomira trakonamā.
Pēc Volšas Maklīnas nāves Houpa dimants nokļuva pie juveliera Harija Vinstona, kurš 1958. gadā to uzdāvināja Smitsonovskas dabas vēstures nacionālajam muzejam, kur Houpa dimants atrodas joprojām. Pēdējais Houpa dimanta upuris bijis pastnieks, kurš muzejam nogādāja sūtījumu ar dimantu. Viņu notrieca smagais auto. Tiesa, viņš izdzīvoja, toties drīz nomira viņa sieva un mīļotais suns, kā arī nodega māja.
Nolādētie eksponāti
1909. gada rudens beigās pasauli satrieca stāsts par dīvainu ēģiptiešu mūmiju Britu muzejā. Vēsturiskais atradums iedvesa šausmas gan muzeja personālam, gan apmeklētājiem. Sāka izplatīties baumas, ka pat tie, kuri nejauši pieskaras senajai mūmijai, piesaista sev bēdas un nelaimes. Tieši par to vēstīja papirusa teksts, kas atrasts līdzās mūmijai: “Lai neviens neuzdrīkstas pieskarties slavenās Amona-Ra priesterienes svētajai mūmijai no Vareno Tēbu pilsētas!”
Ir versija, ka ēģiptiešu priesteriene, kura nomirusi pirms dažām tūkstošgadēm, dzīves laikā bijusi ļoti spēcīga seno burvestību pārzinātāja un savu mūžīgās atdusas vietu aizsargājusi ar kādu maģisku zīmogu, kura iedarbība turpinās līdz pat mūsdienām. Strādnieki, kuri atrakuši kapenes, pārdeva to angļu arheoloģiskās ekspedīcijas dalībniekiem. Vēlāk atradumā nopelnītās naudas dēļ izcēlās strīds, kas sākumā pārauga baismīgā skandālā, bet noslēdzās ar nežēlīgu nažu kautiņu. Visi strādnieki drīz gāja bojā, galvenokārt ķildas laikā gūto ievainojumu dēļ. Tāda varētu būt mūmijas lāsta priekšvēsture.
Turpmāk nelaimes sāka piemeklēt teju vai ikvienu, kurš nonāca kontaktā ar ēģiptiešu burves atliekām. Cilvēks, kurš nodarbojās ar priesterienes sarkofāga transportēšanu, nejauši noskrāpēja pret to roku. Rezultāts bija gaužām bēdīgs – asins saindēšanās un rokas amputācija. Viņa pārinieks, kurš nogādāja mūmiju uz Kairu, piepeši sāka ciest no psihiskiem traucējumiem, bet vēlāk, neticis ar tiem galā, izdarīja pašnāvību. Vēl viens ekspedīcijas dalībnieks nomira ar drudzi, bet otru sabrauca rati. Fotogrāfs, kurš fotografēja pašas pirmās mūmijas, sajuka prātā, uzskatot, ka nolādētā senā mūmija augšāmcēlusies un tagad dzen viņam pēdas. Dzīves beigas nelaimīgais fotogrāfs aizvadīja psihiatriskajā klīnikā. Vēl viens cilvēks, kurš uzdrīkstējās iemūžināt mūmiju, pēc astoņām dienām nomira no saules dūriena.
Kad beigās nolādētā mūmija sasniedza Londonas muzeju, tās pārvešanu uzraugošais izmeklētājs neveiksmīgi paklupa un kritiena rezultātā guva smadzeņu satricinājumu. No mūmijas lāsta nespēja izvairīties arī drosmīgais eģiptologs, kurš savāca materiālus un aprakstīja visas notikušās traģēdijas, kas izcēlušās mūmijas dēļ. Pēc diviem mēnešiem arī viņš pārcēlās uz aizkapa valstību.
Notikušie atgadījumi pilsētas iedzīvotājiem iedvesa bailes. Presē sāka parādīties ziņas par muzejā pabijušajiem pilsētniekiem, kurus pēc šā apmeklējuma it kā sākušas vajāt visas iespējamās problēmas un nelaimes. Nonāca pat tiktāl, ka cilvēki lūdzās muzeja administrācijai atdot mūmiju atpakaļ tās dzimtenei Ēģiptei. Apsargi, kuri strādāja muzejā, nakts maiņā pat neuzdrīkstējās ieiet zālē, kur atradās nolādētais sarkofāgs. Ja nu tomēr to nācās darīt, viņi meta mūmijai līkumu, taustoties gar sienām un izvairoties to uzlūkot.
Pēc šā stāsta jautājums par senajiem lāstiem kļuva ļoti jutīgs temats. Tajā pašā 1909. gadā ziņots par vēl trim mistiskiem priekšmetiem, kuri neizskaidrojamā veidā ietekmējot cilvēkus. Kādā muzejā nonāca miniatūra sudraba Budas figūriņa, kas savulaik izvesta no Indijas. Likās, mazā statuetīte neslēpj sevī nekādus draudus, tomēr apmeklētāji vēstīja ko citu. Teju vai ikviens, kurš uzlūkoja Budas figūriņu no sāniem, sāka nervozēt, proti, Budas acs gluži kā rentgena stars sāka viņu vērot. Muzeja darbinieki uzskatīja, ka ar Budu nedrīkst jokot, un, ja reiz kāds muzeja apmeklētājs sāk just Budas skatienu, tas nozīmē, ka šis cilvēks pakļauts nāves draudiem. Mazo Budu savulaik bija ieradusies aplūkot austriešu imperatore, kura, tikko nokļuvusi zālē ar draudīgo eksponātu, bailēs iesaucās: “Tā nelabais skatiens vērsts tieši uz mani!” Pēc dažām nedēļām imperatori nogalināja kāds itāļu anarhists.
Vienā no Edinburgas muzejiem atrodas kāda sirmgalvja atveids ar izstieptu roku. Audekla vietā tam kā pamats izmantots koks. Mistika ietverta dīvainajā efektā, kas izpaužas tā, ka dažiem apmeklētājiem piepeši sāk likties, ka sirmgalvis sāk kustināt roku. Uzskata, ka tam, kurš novērojis šo fenomenu, jāpiesargās no uguns.
