Atmodinātais Ecijs 1
1991. gadā klinšu kāpēju grupa bija devusies iekarot vienu no Alpu virsotnēm Octāles ielejā un tur atklāja ledū iesaluša cilvēka atliekas. Viņi nodomāja, ka tas būs kāds sniega lavīnas vai vētras upuris. Alpīnisti ar ledus cirvju palīdzību atbrīvoja sasalušo ķermeni un nosūtīja to uz morgu. Izpētījuši līķi, pataloganatomi secināja, ka vīrietis nogulējis kalnos ne mazāk kā 5300 gadu un bijis Bronzas laikmeta iemītnieks. Ledus gūstekni nodēvēja par Eciju. Zinātnieki noteica, ka Ecijs miris no galvas traumas, ko, iespējams, radījuši nezināmi izsekotāji, no mugurpuses iesitot pa galvu. Kad Eciju atrada, viņš joprojām turēja rokās sažņaugtu krama nazi it kā aizstāvoties.
Mistika sākās pēc kāda laika, kad Eciju atradušie un pētījušie cilvēki sāka cits pēc cita mirt. Rainers Hens, tiesu medicīnas eksperts, kurš pētīja Ecija ķermeni, aizgāja bojā autokatastrofā gadu pēc šiem notikumiem. Drīz lavīnā gāja bojā Kurts Frics – gids, kurš vadīja Ecija transportēšanu. Alpīnists Helmuts Simons, kurš pirmais atklāja Eciju, gāja bojā 2004. gadā aptuveni tajā pašā rajonā, iekrītot bezdibenī. Tūlīt pēc Simona bērēm ar sirdslēkmi nomira glābēju grupas vadītājs Dīters Varneke, kurš viņu meklēja. 2005. gada aprīlī ar insultu nomira Insbrukas universitātes profesors Konrāds Špindlers, kurš bija vadošais zinātnieks Ecija lietā.
Ar uguns triecienu
Izraēlas premjerministru Arielu Šaronu ar lāstu sodījuši ortodoksālā jūdaisma sekotāji, kuri to nolādēja par norobežošanos ar palestīniešiem un ap 9000 ebreju ieceļotāju evakuāciju no Gazas sektora un Jordānas upes rietumu krasta teritorijas. Viņi nosauca Šaronu par nacionālo interešu nodevēju, tādēļ arī vērsās pēc palīdzības pie nāves eņģeļiem, lai tie piespriestu viņam sodu.
Rošpinas kapsētā bija sapulcējušies 20 cilvēku – visi bija vīrieši ar bārdām, vecāki par 40 gadiem, turklāt precēti. Viņi devās pie Šlomo ben Josefa, kuru 1938. gadā angļi sodīja ar nāvessodu par uzbrukumu arābu autobusam, kapavietas. Vīrieši veica senu kabalas rituālu “Uguns trieciens”. Drīz pēc šā rituāla īstenošanas Šaronam piepeši krasi pasliktinājās veselība, 2006. gadā viņu piemeklēja insults un viņš bija spiests pamest politiku un atbrīvot posteni.
Iespējams, viss izskaidrojams arī racionāli, proti, politiķis bija cienījamā vecumā, tomēr pārsteidzošā sakritība laika ziņā tomēr ir uzmanības vērta.
Interesanti, ka tamlīdzīgi lāsti Izraēlā kļuvuši teju vai par savdabīgu “tradīciju”. Līdzīgā veidā “atbrīvojās” no premjera Ichaka Rabina, kurš parakstīja miera līgumu ar Arafatu. Un, kas zina, vai tās bija lāsta sekas vai tomēr ne, taču drīzumā Rabinu nošāva ultralabējais ekstrēmists Itals Amīrs.
