Nāk raudiens par tiesas reputācijas pēkšņo sabrukumu. Kā teicamnieki kļuva par nesekmīgajiem? Egila Līcīša feļetons 8
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Alunāna ielas namā mēs neejam pa parādes durvīm. Tās dubultā nodrošinātas ar būdīgu policistu apsardzi. Apgaitnieks mani ieved pa dienesta ieejas sāndurtiņām, kas reizē ir arī avārijas izeja. Uzvelciet bahilas, – kalpotājs mudina, – lai kāju šļūkoņa netraucē domāšanas procesu.
Kāpjam pa lielām, greznām kāpnēm. Esam tikuši gandrīz līdz bēniņiem, kad gaitnieks māj stop par zīmi, ka tālāk iet nedrīkst. Te nu viņi augšistabā, juridisko operāciju zālē, tikpat kā klostera noslēgtībā, guļ aiz stikla sienas. Seši ķermeņi, seši Satversmes tiesas tiesneši, un, kopš labā Ziemelīte prom, septītā gulta ir brīva.
Mūsu sešas gudrākās galvas, Jūsu Godības, jurisprudences spīdekļi, prēmiju “Eiropas gada cilvēks Latvijā” laureāti. Bet tie nav stāvi, kā stāstīts, sešu metru augstumā. Nav pat virsdivmetrinieki – pēc vidējā latvieša gabarītiem.
Iztālēm zem galvaskausu velvēm dzirdama intensīva šņākoņa un dūkoņa, kas liecina par apsmadzeņošanas procesu un ka iedarbināts kolektīvais saprāts.
Es pats esmu slavinājis šos domu dziļurbējus par vecīšu aizstāvību un solījis žilbinošus panākumus, ejot kā īstenajiem sociāldemokrātiem kopā ar tiesībsargu uz 14. Saeimas vēlēšanām un pārliecinoši noliekot vecās partijas uz lāpstiņām.
Uz šo ēku pēc palīdzības nākuši patiesības meklētāju tūkstoši, kas neapmierināti ar administratīvi teritoriālās reformas aplamībām vai citiem saeimiešu netaisniem lēmumiem, jo te daudzu ļaužu ieskatā gadiem ilgi mājoja dievišķas, nemaldīgi likuma burtu tulkojošas institūcijas gars.
Likās, ka konstitucionālā tiesa ir piederīga iestādēm, kur darbojas aroda profesionāļi – Satversmes ekspertīzes sniedzēji, vēsi likumu analītiķi, nevis dzejnieki, karavadoņi pret tumsību vai politiski angažētas personas.
Tur bija apgaismoti juristi, kuri taisa izglītojošus, argumentētus spriedumus, kas atbilst sabiedrības vairākuma vēlmēm. Un tagad grūti aptvert, kā Satversmes tiesa savas popularitātes pīķa stundā varēja nolaisties lejup pa augšupejošu līkni no tās autoritātes augstumiem, kādu radīja, veidoja un vairoja tiesnešu paaudzes ar izsvērtiem lēmumiem.
Kā varēja krist līdz tam, ka politiķi klaji apšauba Satversmes tiesas kā iestādes lietderību, un arī sabiedrības acīs reitings nolaists klozetā, ST izvirzot nominācijai uz gada antipātijas balvu.
Nāk raudiens par gadiem kaltās tiesas teicamnieku reputācijas pēkšņo sabrukumu un ka tā šīgada noslēgumā saņēmusi nopēlumu un neapmierinošu atzīmi.
Ja dažus liberāļus piemīlīgā tumšmate, ST priekšsēdētāja Sanita Osipova ar drosmes pilnu uzstāšanos bij apbūrusi un šķita pelnījusi Latvijas karalienes tituli, tad citai sabiedrības daļai, konservatīvāk noskaņotām aprindām kā “neiecietībā apmācītiem kaujas suņiem” liekas, ka Satversmes tiesā velli un vellatas rīkojuši rektora vēlēšanas, līdz kamēr priekšgalā dabūjuši raganu, kura tagad nomedījama.
Kāpēc sabiedrība ir sašķēlusies, un kāpēc izsludinātas raganas medības? Āre, par Osipovas kundzes pārmēru kategoriskām un verdošām tirādēm pret tiem, kas neiet kopsolī ar cilvēces daļu, kas dodas pretim gaišzilai nākotnei.
Par Satversmes tiesas politizēšanos, redzot, ka Saeima vilcinās sekot (tiesnešu uzskatā) progresīvi pareizām eiropeisko vērtību mērauklām.
Attiecības sabojātas viena nepārsūdzama sprieduma dēļ, ka sieviete ir tēvs un ka valstij ir jāaizsargā visas ģimenes, pat formātā vecmeita + mopsis.
Sanita Osipova, iespiedusi rokas sānos kā ģenerālisimuss, taisnprātīgi devusi uzdevumus parlamentam, bet tā gan laikam nebūs, ka neviens nedrīkstēs apšaubīt ST lemto un stāvēs nodurtu galvu, klausoties priekšsēdes brāzmaini teiktajā.
Ja tiesnešu prāti darbojas avangardiskāk un avantūriskāk nekā jauniešiem, ja ir vēlme izlauzties no ikdienišķā važām, pārkāpt robežas, pieaugušiem cilvēkiem ir tiesības, maigi sakot, par to paust neizpratni. Jo sevišķi tajos gadījumos, kad tas nepavisam nesaskan un nesapas ar sabiedrības vairākuma domām.
Esmu redzējis gana. Gaitnieks atslēdz durvis un izlaiž mani ārā trokšņpilnā pasaulē no konstitucionālās tiesas “klostera” klusības. Nopūšos, vai nu bija prāta darbs izjaukt ierasto pasaules uzbūves ainu un veco, tradicionālo kārtību.
