Kā teātri atdos uzticības kredītu skatītājiem? 0
Latvijā ir divi teātri – Nacionālais un Dailes –, kuros tradicionāli maija sākumā izsludina abonementu maiņu nākamajai sezonai. Kā jau to varēja prognozēt, šogad abonementu īpašnieki, šī teātrim uzticamākā publika, uzaicinājumu maijā nākt uz teātra kasi un apmainīt abonementus nesaņems. Tomēr teātri veido scenārijus, kā norēķināties ar skatītājiem.
Dailes teātris pieļauj, ka abonementu maiņa varētu notikt jūlijā, Nacionālais teātris ir prognozēs pesimistiskāks – runa varētu būt par rudeni, ziemu vai arī šogad vispār nekāda darbība ar abonementu maiņu varētu arī nenotikt.
Sola parādā nepalikt
Savulaik teātru zāļu piepildīšanai radītā abonementu sistēma ir sena, Dailē tā pastāv jau kopš 1927. gada, Nacionālajā teātrī – kopš pēckara gadiem. Abonementu īpašnieki ir teātra procesā, un tā attīstībā ieinteresēti cilvēki, aizrautīgi skatuves mākslas līdzjutēji, kuri abonementus manto pat paaudzēm un ieraduši pirmie redzēt visas sezonas jaunākās izrādes Lielajās zālēs.
Nacionālajā teātrī ir deviņas abonementu izrādes un 3000 abonementu īpašnieku. Dailē – sešas un 2000 abonementu īpašnieku, kuriem ik sezonu tiek piedāvāti pieci Lielās zāles iestudējumi.
Covid-19 pandēmijas dēļ teātri ir palikuši abonementu īpašniekiem parādā.
“Abonementu īpašniekiem šosezon esam nospēlējuši trīs izrādes. Divas atlikušās abonementu izrādes (“Santakrusa” un “Trīs draugi”) abonementu īpašnieki redzēs rudens mēnešos. Katram jaunajam iestudējumam ir sešas abonementu izrādes, tātad kopējais “parāds” uz nākamo sezonu veido 12 abonementa izrādes,” teic Dailes teātra direktors Juris Žagars.
“Šajā sezonā izrāžu, visticamāk, vairs nebūs, bet ceram 12. jūlijā atsākt pilnvērtīgus mēģinājumus teātra telpās un augustā vērt teātra durvis skatītājiem.” Tomēr “daudzas atbildes būs jāmeklē no jauna, kad nonāksim līdz reālai sezonas atklāšanai”.
Nacionālajā teātrī visi abonementu īpašnieki ir redzējuši “Katlu” un “Revidentu”, taču nav redzējuši “Tukšo ziedu” jeb “Jermu”, kurai 1. abonementa izrādei bija jānotiek 17. martā, piecas dienas pēc valstī izsludinātās ārkārtas situācijas.
Nacionālā teātra sabiedrisko attiecību speciāliste Līga Rimševica teic, ka šo izrādi visi abonementu īpašnieki redzēs tuvākā vai tālākā nākotnē.
Kaut arī Teātra diena pagājusi, Īsto teātra virtuves koncertu varbūt izrādīs septembrī vai pat augustā.
Abonementa pēdējā izrāde “Sapnis vasaras naktī” Elmāra Seņkova režijā, iespējams, priekškaru varētu vērt nākamā gada pavasarī, taču nav izslēgts, ka šā iestudējuma vietā būs cita izrāde, jo tas saistīts ar teātra un režisora noslodzi konkrētā laikā. Tomēr teātris kā abonementu īpašniekiem, tā pārējiem biļetes nopirkušajiem skatītājiem sola parādā nepalikt.
To pašu sola arī Dailes teātris, tomēr, “tā kā nezinām, kad beigsies ārkārtas situācija un atcelts publiskas pulcēšanās aizliegums, nevaram paredzēt konkrētu laiku, kad varēsim sākt abonementu maiņu. Iespējams, tas varētu notikt jūlijā,” norāda Dailes teātra direktors Juris Žagars.
Runājot par nākamās sezonas plāniem, viņš teic: “Pagaidām ir zināms tikai tas, kam noteikti jābūt. Proti, būs izrāde par Smiļģi, būs iespaidīgs jubilejas koncertuzvedums un būs iepriekš ieplānotais Regnāra Vaivara projekts “Trīs draugi”. Vēl nevaram konkrēti pateikt, kas būs tālāk, bet aprises ir.
“Teātri”, visticamāk, būs jāpārceļ uz aiznākamo sezonu, jo šosezon nepaspēsim.
Par tālāko ļaujiet mums izlemt jūnijā.”
Visas nenotikušās izrādes tikšot pārceltas uz 2020. gada rudens mēnešiem un tiks nospēlētas pirmajā sezonas daļā. “Plānojam, ka 1. augustā mēs varēsim atgriezties teātrī un sākt mēģinājumu procesu – proti, atgrieztos 14. marta situācijā un atsāktu repertuāru no tā brīža. Līdz oktobra vidum ceram nospēlēt visas izrādes, kuras mēs palikām skatītājiem parādā.”
Uzticības garants un kaķis maisā
Kur balstās abonementa tradīcija? To īpašniekiem, pirmkārt, visās piecās izrādēs garantēta konkrēta vieta zālē vai parterī.
Otrkārt, cilvēkiem ir izdevīgāk pirkt abonementu nekā biļetes uz katru atsevišķu izrādi – kaut gan vairs nevar apgalvot, ka, pērkot abonementu, par četru izrāžu cenu cilvēks faktiski redzēs piecus uzvedumus.
Treškārt, abonementu īpašniekiem tiek piedāvātas atlaides arī uz izrādēm abās pārējās, mazākajās, zālēs
un Dailes teātra kafejnīcā pat šampanietis viņiem ir par desmit procentiem lētāks.
“Ja piecu izrāžu abonementa cena ir 70 eiro, tad viena izrāde skatītājam izmaksā 14 eiro, kas ir mazāk nekā reālā biļetes cena šajās sēdvietās,” rēķina Dailes teātra direktors Juris Žagars. “Teātra galvenais ieguvums – pirmajās sešās izrādēs ir garantēts daļējs zāles piepildījums.
Protams, mēs novērtējam to skatītāju lojalitāti, kas iegādājas vēl nezināmu produktu,
jo abonementu tirdzniecības brīdī nereti ir zināms tikai darba autors, nosaukums un režisors.”
Nacionālā teātra pārstāve Līga Rimševica teic, ka abonementa piedāvājumā neesot striktu principu: “Abonements konkrētā sezonā tiek veidots tā, lai, piedāvājot skatītājiem piecus uzvedumus, līdzsvarotu zināmu prāta piepūli prasošas izrādes ar kvalitatīvu izklaidi. Turklāt abonementi ir domāti publikai, kurus interesē tieši teātra process.”
Tomēr šajā sezonā abonementā bija iekļauts arī Teātra dienai gatavotais un pandēmijas dēļ neparādītais Īstās teātra virtuves koncerts.
Lai abonementa īpašniekiem nāktu pretim, Nacionālais teātris radījis iespēju (sazinoties ar atbildīgo darbinieku par abonementiem, Sandru Andersoni) pārcelt izrādes apmeklējuma datumu.
Līga Rimševica teic, ka abonementu īpašnieki šobrīd noteiktības ziņā esot labākā situācijā nekā pārējie biļetes nopirkušie skatītāji, kuru priekšā teātrim veidojas parādi, jo ir saņemta nauda par izrādēm, kuras nav nospēlētas.
Teātris ir parādā apmēram septiņdesmit izrādes,
jo biļetes bija izpirktas līdz pat jūnijam. Taču teātris maksimāli nākšot katram skatītājam pretim, piedāvājot to vai citu izrādi tuvākā vai tālākā nākotnē.
Vai abonementu sistēma ir dzīvotspējīga?
Teātri iezīmē scenārijus
Nacionālā teātra direktors Jānis Vimba uzskata, ka abonementu sistēma teātrī rada zināmu finanšu stabilitātes sajūtu par to, ka katru jaunu uzvedumu vismaz deviņas reizes nospēlēs, jo abonementu izrādes jau ir izpirktas: “Mums tiek dots uzticības garants, kas ir ekvivalents naudas vērtībā.
Taču pirms krīzes spriedām par to, vai esošais abonementu skaits ir mūsdienām pamatots.
Pēdējās abonementu izrādes diemžēl bija diezgan neizpirktas, īpaši sliktākajās vietās. Zālē ir 709 vietas, bet uz pēdējiem abonementiem iepriekš bija pārdotas no 320 līdz 360. Taču, lai izrāde būtu ekonomiski pamatota, lai nomaksātu rēķinus un vēl ko atliktu nākamajiem iestudējumiem, zālei jābūt noslogotai vismaz par 82 līdz 84 procentiem.
Un šādā situācijā rodas pārdomas: vai visu zāli likt pārdošanā vai iezīmēt abonementa izrādi? Ja visa zāle netiek izpirkta, mēs ar abonementiem mazliet “aizgriežam sev skābekli”.
No abonementu īpašnieku viedokļa tas arī ir gluži labi saprotams, jo nez vai cilvēks vēlas skatīties piecas izrādes vietās, no kurām nav laba redzamība. Taču pie šīs situācijas risināšanas teātris atgriezīšoties pēc krīzes beigām.
Saskaņā ar likumu pusgada laikā pēc ārkārtas stāvokļa atcelšanas teātrim ir pienākums paziņot, kas notiks ar iegādātajām biļetēm un, protams, darīt zināmus arī savus nākotnes plānus.
Nacionālajā teātrī patlaban apspriesti vairāki scenāriji.
Viens no tiem – ja ārkārtas situācija valstī ar 12. maiju tiks pārtraukta, teātris centīsies ātri pārstrukturizēties, piedāvājot skatītājiem kā jau esošās izrādes, tā jaunas, un, protams, “atspēlējot” pašreizējam abonementam.
“Ja mums zīmē sliktāko scenāriju un teātros vispār liedz spēlēt līdz gada beigām, tad par kādu abonementu maiņu vispār var runāt,” retoriski vaicā Jānis Vimba, “tādā gadījumā ar abonementiem nenotiek nekāda darbība. Ar 2021. gadu būs jānospēlē izrādes, uz kurām jau izpirktas biļetes un jāmēģina piepildīt teātra kasi, neieguldot naudu jauniestudējumos.”
“Šobrīd nav simtprocentīgas garantijas, ka arī teātrim kaut kas tiks no valdības piešķirtajiem atbalsta miljardiem krīzē cietušajiem uzņēmumiem, jo teātris, kaut arī pēc sava statusa ir valsts kapitālsabiedrība, skaitās valsts iestāde.
Patlaban Nacionālais teātris dzīvo taupības režīmā, bet kopā ar Kultūras ministriju tiek diskutēts par zaudējumu aprēķināšanas mehānismiem. Līdz šim bijis vienkāršāk, jo zaudējumus radīja atceltās izrādes, bet nākotnē nākšot klāt arī repertuārā neieliktās.
Patlaban teātrī ir dīkstāve, viena daļa darbinieku ir apmaksātā atvaļinājumā.
Nākamā robežšķirtne būšot 12. maijs,” saka Jānis Vimba.
Nacionālā teātra direktors uzskata, ka šis ir laiks pārdomām un restrukturizācijai – mākslinieciskai, administratīvai un arī finanšu jomā: “Es tikai ļoti ceru, ka krīzes laikā nebūsim neatgriezeniski zaudējuši skatītāju lojalitāti. Jo bez tās mēs nevaram pastāvēt.
Mēs varam izdomāt dažādus “subproduktus”, “starpdisciplinārus” produktus, lai nedaudz izklaidētu sabiedrību un atgādinātu, ka mēs jau neesam “pazuduši” – un mēs tiešām neesam pazuduši, mēģinām eksistēt, – bet teātra pamatu pamatā vienalga paliks tā būtība: es, aktieris, sniedzu jums to, ko jūs, nopirkuši biļeti, vēlaties redzēt tieši šovakar teātra zālē. Ceru, ka šis laiks beigsies laikus un netransformēs mūsu apziņu neatgriezeniski.”
