Kad alnis klausa uz vārda. Ieteikumi piesaukšanai riesta laikā 0
Septembris – laiks, kad ikviena mednieka sirds ietrīsas, dzirdot visai klusu īdēšanu kaut kur netālu izcirtumā: tur lielākais no mūsu mežā dzīvojošajiem pārnadžiem dzied savu riesta dziesmu, aicinot uz tikšanos alnieni. Tomēr tas nav tikai viņai adresēts ziņojums. Tā ir iespēja satikt konkurentus un izaicināt viņus uz cīniņu vai tieši otrādi – atturēt no tā.
Lai kā arī būtu, medniekam aļņu buļļa īdēšanu ir visai viegli atdarināt un… izsaukt klajumā no krūmāja jauno bullēnu, kuram vēl maz pieredzes. Lai izvilinātu to alni, kuru patiesi vēlamies nomedīt, vajadzēs ko vairāk par taurītē saliktām plaukstām, veikalā iegādātu vai paša izgatavotu ierīci aļņu piesaukšanai. Par to, kā piesaukt alni riesta laikā, žurnāls Medības lūdza pastāstīt Latvijas Staltbriežu piebaurošanas kluba biedru Kasparu Lārmani un pieredzējušo mednieku un meža iemītnieku pazinēju Nikolaju Antipenko.
Piesaukšanu apgūst pašmācības ceļā
Kaspars Lārmanis medī Ziemeļlatvijā, teju pašā Igaunijas pierobežā. Viņš teic, ka aļņi šajā apvidū medīti izsenis un pats aļņu medībās piedalās, cik vien sevi atceras.“Tēvs mani pirmo reizi paņēma līdzi uz dzinējmedībām 1995. gadā, un tad arī viss sākās. Savu pirmo alni nomedīju ar IŽ boksenīti. Nāca vairāki aļņi – govs ar teļu un bullēns. Izdevās nomedīt bullēnu un teļu. Toreiz gan bija dzinējmedības un viņi nāca paši, bez piepalīdzēšanas ar piesaukšanu,” stāsta Kaspars Lārmanis.
“Neviens mani nav mācījis piesaukt aļņus. Aļņu īdēšanu ievēroju, ejot uz mežu gan medībās, gan darbā. Arī vieta, kur medīju, to sekmē. Šo to bija izstāstījuši vecākie kolēģi – kas jādara un kā mēģināt pieiet tuvāk, taču vairumu atklāsmju ieguvu pats, mēģinot atdarināt aļņu īdēšanu un vērojot viņu reakciju. Šobrīd aļņi man klausa uz vārda – nāk, kad aicinu.
Tikai paša balss un plaukstas
Mana iecienītākā treniņu un medību vieta ir Melnais purvs. Tajā ir 12 metru augts tornis. Purvu ieskauj 5–6 metrus augsts krūmājs, un šāds tornis ir vienīgā iespēja to pārskatīt. Piesaukšanai neizmantoju nekādas palīgierīces, tikai paša balsi un plaukstas. Protams, ir reizes, kad dzīvnieks ir tālāk un, lai pievērstu viņa uzmanību, nepieciešams tāds kā rupors. Arī no torņa zemē nekāpju, saucu no augšas. Līdz šim viņi mani nekad nav atšifrējuši.
Ja, aizejot uz medību vietu, alni jau redzi, atliek tikai klusu pasaukt un viņš būs klāt. Ja alnis tālāk, būs jāsauc intensīvāk un skaļāk. Daudz svarīgāk ir notrāpīt to brīdi, kad riests notiek, nevis tikai saukt. Par riestu vislabāk liecina meža kameru uzņēmumi. Ja vienuviet attēlā redzams vairāk par vienu bulli, riests jau notiek. Visbiežāk šie dzīvnieki uzturas pa vienam. Uz vietas parasti dzīvo govis ar teļiem, augumā mazākie un jaunākie bullēni.
Lai veidotos pareizā skaņa, ar abu roku rādītājpirkstiem jāaizspiež nāsis (attēlā), savukārt ar īkšķiem piespiež zem žokļa kaula un mēģina izrunāt skaņu ooa. Turklāt o jāsaka garāk un jāizrunā kā divskanis pēc iespējas zemākā balsī, bet a mazliet jānorauj, pēc tam izpūšot gaisu.
Jo alnis vecāks, jo uzmanīgāks
Protams, saucot jāvēro dzīvnieku reakcija. Tā atkarīga no vecuma. Jo alnis vecāks, jo uzmanīgāks un pieredzējušāks. Jaunais atskries kā puišelis, uzrotījis piedurknes, bet vecākais būs ļoti uzmanīgs un novērtēs situāciju, pirms parādīties.Tāpat ne vienmēr lieli ragi norāda uz vecumu.
Pagājušajā sezonā vienu alni mēģināju pierunāt parādīties teju pusotru stundu, taču viņa galvas rota nebija necik diža. Medību vietā nav jācenšas nokļūt nepamanītam. Lai kā ietu, alnis tevi piefiksēs. Ja riests tiešām ris pilnā sparā, mednieks līdz tornītim var arī netikt – uzvilktākie aļņi jau nāks skatīties, kas viņu teritorijā staigā. Taču tie ir jaunie bullēni. Ir gadījies, ka viņi pat seko, kad dodos projām. Kad nokļūts vietā, mazliet jāpasauc un jāieklausās.
Nevajag pārcensties ar skaļumu un saucienu intensitāti. Vēl viena nianse: jācenšas izvēlēties vietu, kur alnis tevi nevar saost. Ja jutīs ko aizdomīgu, viņš apklusīs un dosies projām, bet tu paliksi bešā.
Jāņem vērā arī tas, ka pie meža sienas vējš metīs tādu kā loku un smaku nesīs atpakaļ izcirtumā. Tāpat jāsaprot, ja bullis savu sirdsdāmu jau atradis, atsaukt viņu ir gandrīz neiespējami. Interesanti, ka arī aļņu govs riestā mēdz sarunāties. Viņas radītās skaņas ir daudz garākas, izstieptākas. Tās atdarināt ir daudz grūtāk.
Jāmācās no dabas
Veikalos ir nopērkamas ierīces, kas atdarina aļņa īdēšanu. Tomēr to radītā skaņa nav tik dabiska. Ja izdevies sakomunicēt ar jauno bullēnu, šo iespēju vajag izmantot, lai mācītos, kā alnis jāpiesauc. Jaunais dzīvnieks nebūs tik uzmanīgs, nāks tuvāk, un viņa saucienus varēs viegli saklausīt un censties atdarināt, novēršot kļūdas paša izpildījumā.
Jo dzīvnieks kļūst vecāks, jo viņa īdēšana ir zemākā toņkārtā. Man ir bieži gadījies, ka jaunais dzīvnieks staigā apkārt ap torni, bet es augšā trenējos. Iesācējiem ieteiktu vispirms aiziet uz mežu un rūpīgi paklausīties, bet pirmos mēģinājumus atdarināt veikt mājās, lai nesabojātu riesta vietu. Kad jau izdodas, var mēģināt arī mežā. Bargākais tiesnesis, protams, būs pats aļņu bullis. Pieredzējušais atnāks klusām paskatīties.
Bieži vien pat viņu neizdosies ieraudzīt. Ja viņš atsaucas, viss ir kārtībā – cerības ieraudzīt nav zudušas. Ja apklust uz ilgāku laiku, bet dzirdi, ka mežā krakšķ, visticamāk, viņam radušās aizdomas un saukt vairs nevajag. Situāciju var glābt zariņu lauzīšana. Ja viss noklust, arī tu vari doties mājup. Jāatceras, ka zariņi jākrakšķina, esot uz zemes. Krakšķināt tornī vairākus metrus virs zemes nav nozīmes.”
Divi labi skolotāji
Nikolajs Antipenko (attēlā)aļņu medībām pievērsies, kad sācis medīt Žīguros septiņdesmito gadu beigās, astoņdesmito sākumā. Mazliet vēlāk, sākot medīt Lubāna klānos, arī situācija bijusi līdzīga. Briežu vienkārši nebija, tikai aļņi.
“Astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito sākumā man bija divi labi draugi: Arvīds Griškovs un Jānis Grēvelis, abi mežsargi Klāņu mežniecībā. Abi nu jau medī labākos medību laukos. Viņi par aļņiem un stirnām zināja pilnīgi visu. Tādu klasi es līdz šim nekur neesmu redzējis. Viņi varēja saderēt, ka pieies klāt āzim un pieskarsies, un derībās vinnēja. Tāpat viņi spēja piesaukt jebkuru alni, kā bulli, tā govi. No viņiem aļņu piesaukšanu iemācījos arī es. Protams, līdz viņu līmenim man vēl tālu. Lai būtu veiksmīgas gaides medības, kas vainagojas ar piesaukšanu un medījumu, vispirms nepieciešams iekārtot medību iecirkni. Vajadzīgs pietiekams skaits medību torņu (30–40 uz 4–5 tūkstošiem hektāru), vajag sāls laizītavas, tikai tad var cerēt uz pozitīvu iznākumu. Un vēl vajadzīgs klusums un miers platībās. Tas nozīmē – ierobežot medības ar dzinējiem.
Sāls maģija
Alni piebarot nevar, tāpēc piesaistīt var tikai ar sāli un klusumu. Jārēķina uz 500 hektāriem viena sāls laizītava. Katru laizītavu apmeklē četri pieci aļņi. Ar laizītavām ir interesanti. Var to uzlikt, un alnis atnāk tikai pēc gada vai pat diviem. Vislabāk strādā tās sāls laizītavas, kas ierīkotas pirms desmit gadiem. Alnis ir visai konservatīvs, viņam jāpierod pie laizītavas (attēlā).
Foto no N.Antipenko personiskā arhīva
Esmu medījis Tjumeņā, Krievijā. Tur ir dabiskas sāls atradnes, kur sāls iznāk virspusē. Vieta aļņiem zināma jau simtiem gadu, un viņi nāk. Tur var sēdēt un sagaidīt vēlamo. Vēl kāda nianse. Laizītavas ļoti labi apmeklē govis, teļi un buļļi, kamēr viņiem aug ragi. Vēlāk viņi nāk neregulāri, tāpēc nepieciešami novērojumi ar meža kamerām.
Starta signālu dod govis
Literatūrā rakstīts, ka aļņu riests sākas tad, kad lielākajai daļai buļļu jau ir pilnībā notīrījušies ragi. Es gan uzskatu, ka riestu vairāk iespaido dienas un nakts temperatūras starpība. Pat salnu nevajag. Ja naktī ir plus viens vai ap nulli, starts riestam tiek dots. Turklāt startu dod nevis buļļi, bet govis.
Temperatūras starpība govīm provocē hormonu izdalīšanos un specifisku smaržu, ko bullis jūt kilometriem tālu. Ja ir govs, kura meklējas, bullis ir gatavs pakalpot.
Lai gan tajā pašā laikā pirms riesta tieši buļļi sāk iezīmēt teritoriju. Ja pats mednieks neiztraucē riesta vietu, to aļņi izmanto gadiem, gadu desmitiem. Aiviekstes krastā bija simt hektāru lieli krūmāji. Aļņu tur bija daudz un bija arī riesta vieta. Sākās pļaušana. Krūmus likvidēja, un pazuda arī riesta vieta.
Jāmeklē riesta vietas
Par tradicionālajām riesta vietām vislabāk uzzināt no vecajiem medniekiem. Ja tādas iespējas nav, vēl pirms riesta jāstaigā pa medību platībām un jāvēro. Riests vēl nav sācies, kad vecie buļļi apstaigā teritoriju, plēš krūmiem mizu. To nevar nepamanīt – apjomi ir lieli. Tad parādās nelielas bedrītes, tikai mazliet lielākas nekā bukam. Mazliet sastumta sūna, noplēsta zāle, tas arī viss. Bullis tur urinē un vāļājas, lai sasmaržotos. Dziļo riesta bedri parasti rok govs. Esmu to redzējis pats savām acīm. Ja šādu vietu atrod, ir divas iespējas. Neiet tur, netraucēt. Vislabāk atstāt līdz nākamajam gadam. Pēc riesta pa ziemu piemērotā attālumā ierīkot torni un tad medīt jau nākamajā sezonā.
Otra iespēja – ja medību sezona jau sākusies, uzreiz tajā pašā dienā likt pārnesamo torni un tajā sēdēt. Ja alnis atnāks, viņš redzēs torni, kura tur līdz šim nebija, sajutīs smaku un izvēlēsies citu vietu.
Vecais un jaunais
Vecais alnis un jaunais – divus, trīs, četrus gadus vecais. Viņu uzvedība būtiski atšķiras. Jaunie skraida riņķī īdēdami. Vecie turas maliņā. Riesta kulminācija parasti ir septembra beigās, kad pilnmēness.Man nācies piedzīvot, ka tāds jauns bullis nāk līdzi pa pēdām un sit ar kāju pie zemes. Agresīvs. Nācās šaut. Mans skolotājs Arvīds toreiz izteicās, ka viņš gan nebūtu šāvis. Vienīgais labums – medījums nokritis pie pašas automašīnas.Vecie buļļi savukārt ir ļoti uzmanīgi. Viņus nevajag katru dienu traucēt, ejot apskatīties.
Pagājušajā sezonā kāds bullis vienā un tajā pašā laikā gāja gar torni trīs dienas pēc kārtas. Caur krūmiem redzu, ka liels, izšaut nevaru. Pieļāvu kļūdu – pasaucu. simt metru attālumā viņš mani viena mirklī atšifrēja, un vairāk es viņu neesmu redzējis. Jauno piesaukt nav liela problēma. Ja vēlies piesaukt veco alni, klusām jānokļūst līdz tornim, pāris reižu jāpasauc, jāiekāpj tornī un turpmāk jāievēro klusums. Alnis ir tikai jāizprovocē, nevis ar viņu jāsarunājas, un viņš atnāks. Kad alnis atšifrē, viņš aiziet, bez trokšņa. Kad viņš pats ārdās, ir troksnis. Ja viņš nāk skatīties, kas tur īd, atnāk pilnīgi bez skaņas. Tu vari viņu ieraudzīt, nevis sadzirdēt. Jauno bullīti gan var saukt teju nepārtraukti no visas sirds, un viņš atnāks.
Skaņa kā provokācija
Jebkura skaņa, ko radām piesaukšanai, ir tīra provokācija. Alnis saprot, ka tas ir tikai kas līdzīgs. Jo dzīvnieks neuzmanīgāks un mazāk pieredzējis, jo ātrāk viņš atnāks. Alnim ir ļoti laba dzirde. Ja ir pieredzējis piesaucējs, viņš var atrasties 200–300 metru aiz mednieka un saukt. Savukārt mednieks klusi pārvietojas un lauž krūmu zariņus. Šad tad. Alnis iet pa apli un skatās. Lielākā attālumā no saucēja viņš vēl nav tik uzmanīgs un ir vieglāk ieraugāms. Tāpat mednieks var atrasties tornī, un piesaucējs sauc 300 metru attāluma no torņa. Piesaucējs atkal alnim ir tālu, un pirmo gabalu viņš pārvietojas mazāk uzmanīgi, jo jūtas drošs. Medniekam tornī gan jāuzvedas klusu.
Aļņu savstarpējā saziņa nebūt nav tik vienkārša. Jaunākiem dzīvniekiem sauciens ir augstākā toņkārtā, vecākiem zemākā, kas kombinējas ar tādu kā rūkšanu sauciena nobeigumā. Tāpat rūkšanas pieskaņa ir tad, ja buļļu tuvumā ir govs. Šādā situācijā bulli atsaukt nevar. Piesaukšana ir visveiksmīgākā, ja esi vējā un starp diviem buļļiem. Bieži vien tad pietiek tikai zariņus palauzīt un sauciens jāizmanto reti. Lielākais skries virsū kā nelabais. Ir kļūda, ko sākumā pieļāvu arī es. Nevajag censties alni izsaukt uz pļavas! Viņš ies gar meža malu! Tāpēc tornis jānovieto vai jāvaktē gar meža kanti vai mežā. Alnis var iziet uz nelielas aizaugušas meža pļaviņas. Ja arī uzdrošināsies iziet lielākā klajumā, tad tikai lielā tumsā.
Vēl padoms. Alni piesaukt vislabāk, nokāpjot no torņa. Kad pasaukts, var kāpt tornī atpakaļ. Redze alnim ir švaka, bet dzirde lieliska, un viņš sapratīs, ka skaņa nāk no pārāk augstas vietas. Tāpat ar piesaukšanu nevajag pārspīlēt – jāsauc reti (reizi pusotrā divās stundās) un ne pārāk skaļi. Īpaši, ja tu dzīvnieku jau dzirdi. Ar alni ir tāpat kā ar medni – jo tuvāk viņš ir, jo tālāk izklausās.
Ar ko saukt?
Esmu pārliecinājies – lai kādas arī būtu aļņiem domātās taures, to radītās skaņas ir tālu no patiesības. Jā, tās ir provocējošas, taču tomēr nav tik efektīvas kā ierīce, ko ikviens pats var izgatavot no metāla kārbiņas, kurā savulaik bijusi kafija (Liepājas), konfektes vai kāds cits produkts. Kārbas apakšā izdur caurumu un iesien ap 40–50 centimetru garu plakanu (!) sintētiska materiāla aukliņu.
Kārbā ievieto sausas sūnas vai papīra virtuves dvieli matētākai un dabiskākai skaņai. Aukliņu samitrina, mazliet nostiepj un velk gar to ar nagu. Jo auklas gabals, no kura sāk vilkt, ir garāks, jo skaņa zemāka un vairāk atgādina vecāka aļņa balsi. Ierīci var izgatavot piecās minūtēs.
Interesanti, ka jēgeri Krievijā iecienījuši tieši Liepājas kafijas kārbas un uzskata tās par piemērotākajām. Skaņa jārada maziem rāvieniem. Esmu mēģinājis saukt ar balsi, taču tas man ne pārāk labi izdodas, droši vien muzikālā dzirde švaka. Katram gan jāizmēģina pašam, kas viņam padodas labāk.
Vecuma jautājums
Kā noteikt aļņa vecumu? Ragu žuburu skaits, dzīvnieka izmērs nenorāda uz dzīvnieka vecumu. To var noteikt pēc stājas un bārdas garuma. Jo stāja staltāka, jo dzīvnieks jaunāks. Ja kakls masīvs, bārda ir kupla, tas noteikti vairs nav jauns.”
Iesaka Kaspars Lārmanis:
• Vairumu atklāsmju ieguvu pats, mēģinot atdarināt aļņu īdēšanu un vērojot viņu reakciju.
• Piesaukšanai neizmantoju nekādas palīgierīces, tikai paša balsi un plaukstas.
• No torņa zemē nekāpj, sauc no augšas.
• Lai veidotos pareizā skaņa, ar abu roku rādītājpirkstiem jāaizspiež nāsis, savukārt ar īkšķiem piespiež zem žokļa kaula un mēģina izrunāt skaņu ooa.
• Medību vietā nav jācenšas nokļūt nepamanītam. Lai kā ietu, alnis tevi piefiksēs.
• Ja izdevies sakomunicēt ar jauno bullēnu, šo iespēju vajag izmantot, lai mācītos, kā alnis jāpiesauc.
• Iesācējiem ieteiktu vispirms aiziet uz mežu un rūpīgi paklausīties, bet pirmos mēģinājumus atdarināt veikt mājās, lai nesabojātu riesta vietu.
Nikolaja Antipenko ieteikumi:
• Alni piebarot nevar, tāpēc piesaistīt var tikai ar sāli un klusumu.
• Ja vēlies piesaukt veco alni, klusām jānokļūst līdz tornim, pāris reižu jāpasauc, jāiekāpj tornī un turpmāk jāievēro klusums.
• Jebkura skaņa, ko radām piesaukšanai, ir tīra provokācija. Alnis saprot, ka tas ir tikai kas līdzīgs.
• Piesaukšana ir visveiksmīgākā, ja esi vējā un starp diviem buļļiem.
• Nevajag censties alni izsaukt uz pļavas! Viņš ies gar meža malu! Vienmēr.
• Alni piesaukt vislabāk, nokāpjot no torņa. Kad pasaukts, var kāpt tornī atpakaļ.
• Aukliņu samitrina, mazliet nostiepj un velk gar to ar nagu. Jo auklas gabals, no kura sāk vilkt, ir garāks, jo skaņa zemāka un vairāk atgādina vecāka aļņa balsi.
Vairāk lasiet žurnāla Medības septembra numurā
