Humoristisks pastāstiņš: Kā tas ir – būt trīs bērnu tēvam? 7
– Par savu galveno panākumu dzīvē es uzskatu savus trīs bērnus. Tas viennozīmīgi ir panākums. Pārliecinoša līderība alfa-tēviņš sacensībās. Kāds pērk dārgas mašīnas, kāds – izsmalcinātus pulksteņus. Man ir trīs bērni. Es jau varu staigāt kājām un noteikt laiku pēc saules. Bet nedrīkst! Jo no triju bērnu tēva taču prasa tikai prātīgus gājienus. Vajag būt pacietīgam un pozitīvam. “Tev ir trīs bērni!” – tev vajag tam attiecīgi atbilst! “Daudzbērnu tēvs” – tas ir statuss, “slikts tēvs” – tā ir reputācija.
Taču, satiekoties ar večiem, tu esi kā izstumtais viņu kompānijā. Kad jūs apspriežat futbolu, tu klusē… Jo vakar, kad visi skatījās futbolu, tu skatījies piekto “Brīnišķīgā ponija” sezonu. Ko tu vari pateikt draugiem? Ko darīja katrs filmiņas varonis? Kurš kuru aizstāvēja, kurš ne? Veči aizpīpē un nervozē par futbolu…
Es tiešām zinu visus šos ponijus pēc vārdiem. Es zinu pēc vārdiem visu multfilmiņu varoņus. Ticiet. Tās ir noderīgas zināšanas. Reiz rotaļlietu veikalā ļoti skaista meitene izvēlējās dāvanu savai trīsgadīgajai radiniecei. Viņa nezināja, ko pirkt. Es stāvēju blakus, skatījos, kā viņa mokās, nevarot vien izvēlēties, pēc tam bezrūpīgi teicu: “Ņemiet feju Floru! Jūs ziniet feju Floru? Tā taču ir aktuāla… Nu jūs, ko! Jūs nezināt!?” Un izskaidroju atšķirību starp citām fejām.
Es atstāju uz šo meiteni spēcīgu iespaidu. Mēs pat apmainījāmies ar telefona numuriem. Viņa apsolīja piezvanīt un nemānījās. Piezvanīja tajā pašā vakarā un paprasīja, kādi pilieni labāk mazina kolikas zīdaiņiem. Viņa zvanīja bieži. Viņam ir daudz mazo radinieciņu… Visiem ir kolikas… Nez kādēļ sieva un arī jūs nenoticējāt šī stāsta patiesumam…
Trīs bērnu tēvam mazpazīstami cilvēki pastāvīgi uzdod idiotisku jautājumu: “Oho! Jums ir trīs! Vai neplānojat ceturto?”
Parasti to prasa sievietes, kuras savu mātes instinktu apmierina ar sunīšu čivavas palīdzību. Viņas uzskata, ka mums ar sievu vajadzētu sadzemdēt bērnus par visiem. Atrisināt demogrāfijas problēmas.
– Jums ir trīs! Jau būtu tā kā laiks ceturtajam!
– Mmm! Nu, protams! Paldies, ka atgādinājāt! Hallo? Dārgā! Man te kāds izteica mājienu! Kaut kā mēs sen neesam ieviesuši jaunu bērnu!
– O! Dārgais! Patiešām! Es esmu tik vieglpārīga! Jau četrus gadus nevienu neesmu dzemdējusi! Pilnīgi – četri gadi kaķim zem astes!
Es nesaprotu. Kāpēc, tiekoties ar vīrieti, kas pastaigājas ar trim bērniem, rodas vēlēšanās runāt tikai par dzimtas turpinājuma tēmu? Tas ir – es atstāju iespaidu kā par vīrieti, kuru nekas cits neinteresē?
Un kam šie padomi: “Ak, jums vajadzīgs vēl viens puisītis! Jums taču ir divas meitenes! Bet dēls – tikai viens. Viņam ir garlaicīgi!”
Pirmkārt, viņam nav garlaicīgi. Un visiem, kas nejauši gadījušies mums blakus – arī nav garlaicīgi. Tik negarlaicīgi, kā brīdī, kad valstī notiek iebrukums. Mans dēls Dāvids var jums likt izjust, kas ir “negarlaicīgi” divu minūšu laikā. Viņš noklāj ar jautrību aptuveni 50 kvadrātmetrus ap sevi. Viņš sniedz cilvēkiem prieku. Pirmoreiz, kad viņi iepazīstas, otrreiz – kad aiziet. Un neviens nesusina: “Nu tu taču atnāksi pie mums vēl?”, bet, mēģinot novaldīties, atvadās: “Uz redzēšanos, Dāvid!”
Dāvidam ir četri gadi. Viņš pagaidām ne īpaši labi runā, bet tik un tā ir labs sarunu vedējs. Viņš vienmēr uzvar visus strīdus ar mani. Viņš vienmēr atrod argumentu, pret kuru nobāl jebkura pretenzija. Es viņu varu norāt par nekārtību bērnistabā, par sasistu glāzi, par plastilīnu, ar kuru viņš pabarojis kaķi… Un, lūk, es viņu rāju, pat piedraudu! Mans dēls klusē, sagaidījis pauzi, pasaka tikai vienu frāzi: “Gibu čulāt”. Un viss. Audzināšanas seanss ir beidzies. Šis žēlabainais arguments, kurš vienlaikus atmodina manī tēva instinktu, pašsaglabāšanās instinktu un vīriešu solidarizāciju.
– Dāvid! Negantnieks! Kāpēc tu noplēsi aizkaru?
– Gibu čulāt.
Un viss. Mainām tēmu.
Žēl, ka tas nestrādā pieaugušo pasaulē.
– Jums nav samaksāta hipotēka laikus un mēs jūs iesūdzēsim tiesā!
– Gribu čurāt…
Un viss. Visi aizmirst par manu kredītu.
Nē. Es vēl pagaidām neesmu gatavs otram puikam. Tāpēc mani tracina teorija: “Jums ir divas meitenes un tikai viens puika. Vajadzīgs vēl viens dēls!”
Muļķības. Bērniem nav jādzimst saskaņā ar kādām ģeometriskām shēmām. “Tā, jums ir divas meitenes un viens zēns. Kāda nekārtība. Haoss. Vajadzīgs vēl viens dēļuks simetrijai!” Bērni rodas procesā, kur loģija, veselais saprāts un aprēķins strādā vismazāk. Ja nav loģikas, veselā saprāta un aprēķina, rezultāts nevar būt simetrisks principā.
Mana sieva uzskata, ka es esmu neromantisks ciniķis un pragmantiķis. Iespējams. Reizēm es ievēroju, ka mans cinisms un pragmatisks pāriet pie bērniem. Vienkāršs piemērs. Pelnrušķīte. Visi atceras šo pasaku? Princis meklē meiteni, kura viņu aizrāva un aizbēga, pazaudējot tupeli. Un princips nēsācajas ar šo kurpi un sola precēties ar jebkuru, kurai tā derēs. Un visas pasaules meitenes iedomājas sevi par Pelnrušķīti un visu dzīvi gaida princi ar kurpīti. Gaida visas, izņemot manu vecāko meitu. Viņa ir pragmatiķe, viņai ir 11 gadi un 36. izmēra kurpes.
Mani gēni glāba viņas psihi, izslēdzot viņu no tām muļķēm, kuras gaida princi. Un viņa viņu negaida. Viņa gaida, kad viņas kāja izaugs līdz 37. izmēra un viņa varēs nēsāt savas mammas kurpes! Un, man liekas, viņa sagaidīs to ātrāk nekā infantilo princi, kurš kritis uz liliputi.
Mana jaunākā meita Alise ir naudas taisītāja. Sešu gadu vecumā viņa dievina naudu. Viņa tic, ka piena zobus, kuri viņai izkrīt, aiznes pele, atstājot apmaiņā zem spilvena naudu. Pele, kura dzīvo mūsu dzīvoklī, nav skopa… Ņemot vērā bērnu skaitu mājās, 2 eiro par piena zobu ir normāla cena. Un, principā, Alisi šī maksa arī apmierināja. Bet reiz viņa kopā ar kādu meitenīti ciemojās pie viņas vecvecākiem. Meitenītei bija izkritis zobs, un vectētiņa pele aiznesa zobu par 5 eiro. Es nespēju bērnam paskaidrot, kāpēc pele, kas dzīvo pie šī vectētiņa, ir tik dāsna. Tagad, kad Alise ir viesos pie vectētiņa, viņa cenšas šķirties no pēc iespējas vairāk piena zobiem. Mani tas biedē. Alise pārrēķina savu organismu naudā! Viņa jau prot rēķināt, un nesen izlasīja sludinājumu “Par labu naudu iepērkam matus”. Es ilgi viņai skaidroju, cik gariem jābūt matiem, lai tos pārdotu. Tagad baidos – ja nu pēkšņi viņa uzzinās, cik maksā par donora nieri?
Visi mani bērni ir gājuši un iet vienā un tajā pašā bērnudārzā. Kad tajā sāka iet vecākā meita, es nopirku grupiņai televizoru ar DVD. Kad gāja vidējā – nomainīju divus tualetes podus. Kad pienāca Dāvida laiks, es sapratu, ka varu rīkot konkursu. Trīs grupas pretendēja uz vienu puisīti. Pie manis pienāca audzinātāja no vienas un, pamiedzot ar aci, pajautāja: “Varbūt kaut kā sarunāsim?” Tas bija vienīgais gadījums, kad es piedalījos korupcijas shēmā, un korupcijas objekts ir mans dēls.
Mēs vienojāmies. Tāpēc Dāvids iet uz bērnudārzu ap desmitiem, viņam ir tiesības ēst mannā putru, negulēt pusdienlaiku, izvēlēties, tieši kādu pasaciņu varēs klausīties grupiņa, un viņš var nest uz mājām sev iepatikušās mantiņas. Bērnudārzs manam dēlam kļuvis par pieczvaigžņu turku viesnīcu, kur “viss iekļauts cenā”!
Būt par tēvu principā nav vienkārši. Trīs bērni pieļauj kļūdas, uzvedas ne tā, kā tu vēlētos, tu nervozē, psiho, dusmojies uz viņiem… bet tava māte tādā brīdī saka par tevi: “Atceries sevi šajā vecumā…”
Mammas vienmēr tā saka. Un trāpa desmitniekā.
…kāds pērk šikas mašīnas, kāds – dārgus pulksteņus. Man ir trīs bērni.
Taču visa sāls ir tajā, ka mašīna saplīsīs, pulksteni jūs dzērumā kādam atdosiet, bet bērni paliks vienmēr. Jā! Vēl trīs bērnu tēvs biežāk runā banalitātes.
Izmantots materiāls no AdMe.ru
