Kā tas iespējams, ka, neskatoties uz govju skaita samazinājumu, piena izslaukumi Latvijā kāpj 5
Sandra Dieziņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jaunākie dati par pēdējo pārraudzības gadu liecina, ka Latvija sasniegusi labus rezultātus piena lopkopībā – neskatoties uz govju skaita samazinājumu, piena izslaukumi kāpj.
Vidējais izslaukums no govs Latvijā palielinājies līdz 8170 kg. Salīdzinājumam – pirms pieciem gadiem tas bija 7078 kg no govs, tātad piecos gados panākts izslaukuma pieaugums par vairāk nekā 15%. Augstražīgākais dzīvnieks ir Holšteinas melnraibās šķirnes govs ar vidējo izslaukumu 22 764 kg piena, liecina Lauksaimniecības datu centra (LDC) publiskotā informācija. Labākā ganāmpulka vidējais izslaukums no govs ir 15 620 kg. Kopumā Latvijā ir 123 ganāmpulki, kuru vidējais izslaukums no govs pārsniedz 10 000 kg.
Ganāmpulku mazāk
Tiesa, mazumā iet gan govju, gan ganāmpulku skaits. Spriežot pēc LDC datiem, pēdējā pārraudzības gadā, kas beidzās 2020. gada 30. septembrī, slaucamo govju ganāmpulku skaits samazinājies līdz 3775 salīdzinājumā ar 4031 gadu iepriekš, savukārt govju skaits – līdz 117,5 tūkstošiem (gadu iepriekš bija 120,3 tūkstoši). Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis samazinājumu sauc par loģisku, jo “piena cena ir tik zema, ka nenodrošina normālu attīstību”.
Piena iepirkuma cena daudzos gadījumos esot zem pašizmaksas, un zemnieki nespējot ieguldīt attīstībā. Turklāt pārāk lielas ir t. s. cenu šķēres – starpība starp augstāko un zemāko piena iepirkuma cenu, kas reizēm sasniedz pat 8–10 eirocentus par piena kilogramu. Pēc LDC datiem redzams, ka pērn novembrī zemākā piena iepirkuma cena Latvijā bija 21 eirocents/kg, bet augstākā – 37 eirocenti/kg.
Tikmēr ES vidējā cena novembrī – 35 eirocenti/kg, kamēr Latvijā vien 29 eirocenti/kg. Cimermanis atzīst, ka cenu šķēres uztur piena pārstrādes uzņēmumi: “Industrija nespēj samaksāt Eiropas piena iepirkuma cenu. Lai samaksātu lielajiem zemniekiem, “jānogriež” cenas mazajiem. Tas nozarei par labu nenāk. Turklāt mazais zemnieks tā vienkārši nevar aiziet prom no piena iepircēja, jo kādam pēc piena jābrauc uz dziļiem laukiem.”
Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības (LPCS) valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks piekrīt, ka industrija nespēj un nekad nespēs samaksāt ES vidējo, jo Latvija, Lietuva un Igaunija kopējā pasaules tirgū ir mazie spēlētāji.
“Vācijā ap 80% piena ekvivalenta tiek pārdots pašu tirgū, tur PVN ir zemāks nekā Latvijā – 5 un 7%, bet plaukta cena ir augstāka nekā Latvijā, līdz ar to iepirkuma cena zemniekam ir augstāka. Tirdzniecības uzcenojumi citu valstu vidū arī ir atšķirīgi un par sliktu Latvijai.
Jāņem vērā, ka Latvijā mazumtirdzniecībā ir liels importa piena produktu īpatsvars, kas nav vērojams abās kaimiņvalstīs,” skaidro LPCS vadītājs. Jāņem vērā arī tas, ka viss Latvijā pārstrādātais piena apjoms ir viena liela Rietumeiropas uzņēmuma pārstrādes apjoms.
Tas, ka pieaug ražīgums, nozīmē, ka lēni ejam līdzi pasaulē valdošajām tendencēm – ar vidējo izslaukumu jau tuvojamies ES līmenim un piena lopkopība kļūst par biznesu, nevis hobiju. LPCS vadītājs ir pārliecināts, ka PVN likmes samazināšana dotu vērā ņemamu efektu gan nozarei, gan iedzīvotājiem, tāpēc jāturpina darbs pie šīs ieceres virzības.
Vairāki izaicinājumi
Situāciju piena nozarē ietekmēja arī Covid-19 izraisītā pandēmija. “Pērn pavasarī vairāki tirgi apstājās, Itālijas tirgus aizvērās pavisam, daudzas loģistikas ķēdes tika pārtrauktas, apstājās piegādes. Sākotnēji bija satraukums, bet tagad, otrajā vilnī, sistēma jau ir pielāgojusies.
Visvairāk cieta tie eksportētāji, kas savu produkciju pārdeva ārpus valsts, jo Latvijas iekšējais tirgus neapstājās,” stāsta LLKC valdes priekšsēdētājs. Pašlaik ir grūti izteikt jelkādas prognozes, tirgū valda piesardzīgs optimisms. Ir jūtama pielāgošanās situācijai, bet skaidrības par cenām neesot. Vērojama arī liela banku piesardzība uzņēmumu kreditēšanā.
Šobrīd izaicinājums ir ne vien piena cenas, bet arī nākotnes mērķi un uzdevumi. ES virzība uz Zaļo kursu skars arī piena ražotājus – tiem jādomā par CO2 emisiju samazināšanu, oglekļa emisijām un kūtsmēslu apsaimniekošanu.
Dānijas – Zviedrijas lauksaimniecības kooperatīvs “Arla” jau paziņojis par virzību uz nulles emisijām 2050. gadā, līdzīgu soli grasās spert arī Latvijas – Igaunijas piena kooperatīvs “E-piim”, un tas ir signāls pašmāju ražotājiem par turpmākajiem izaicinājumiem. “Jaunieši skatās, kāda ir emisijas pēda, un nebūs gatavi pirkt produkciju, ja tā neatbildīs Zaļajam kursam,” spriež eksperts.
