Kā tas būs, ja divi augstākie valsts amati būs vienas partijas rokās? Dienas intervija ar Edgaru Rinkēviču 182
Par sabiedriski politiskiem notikumiem, pārmaiņām ārpolitikā un iekšpolitikā, kas ietekmē ikviena Latvijas iedzīvotāja ikdienu, TV24 raidījuma “Dienas personība” vadītāja Velta Puriņa sarunājās ar Valsts prezidenta amata kandidātu, ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču (JV).
Velta Puriņa: Kāda bija Jūsu motivācija, kādēļ piekritāt kandidēt uz šo augsto amatu?
Edgars Rinkēvičs: Pirmkārt, jāsaka, ka līdz pat pagājušajai nedēļai gan “Jaunā Vienotība”, kuru es pārstāvu, gan vēl viena koalīcijas partija “Nacionālā Apvienība” atbalstīja līdzšinējo Valsts prezidentu, bet, kā jūs saprotiet, vienmēr notiek konsultācijas arī gan ar partneriem valdībā, gan arī ar opozīciju, vai šim kandidātam būs balsis. Diemžēl bija jāsecina, ka gandrīz pie jebkura scenārija šo balsu nav. Saprotu, ka arī prezidents to saprata un tādēļ paziņoja, ka uz otru termiņu viņš nekandidēts. Tad sākās diskusijas, kādā veidā virzīties tālāk. “Jaunajai Vienotībai” bija trīs kandidāti – Sandra Kalniete, Valdis Dombrovskis un es. Jāsaka, ka arī Sandra Kalniete un Valdis Dombrovskis ir ārkārtīgi spēcīgi un cienījami, bet beigās diskusija nonāca pie tā, ka tomēr, ņemot vērā ārpolitisko problemātiku, valsts drošību un citus aspektus, kas ir saistīti ar manu līdzšinējo darba pieredzi, gan kolēģi frakcijā, gan plašāk valdē vienojās par to, ka man būtu jākandidē un izvirzīja mani. Ņemot šo visu vērā, es piekritu.
Jūs politikā esat ļoti rūdīts cilvēks. Vai Jūs piekristu savas kandidatūras izvirzīšanai, ja nebūtu ievēlēšanas garantiju – ka tā tas notiks un tā tam ir jānotiek?
Ziniet, politikā vienmēr var prasīt daudz un dažādas garantijas, var prasīt spilvenus, lai nepakristu un nesasistos, bet ir jāsaprot to, ka nekādu garantiju nekad tev neviens nevar iedot. Tas ir elements, ar ko politikā ir jārēķinās. Jebkurš lēmums sevī nes gan iespēju izdoties, gan iespēju neizdoties, tāpēc nav gluži tā, ka es piekritu un esmu pārliecināts par 100% garantiju. Mēs vienkārši vērtējām situāciju, kādā šobrīd ir valsts, arī potenciālās divarpus nedēļas, kas mums būs diskusijas Saeimā. Uzskatām, ka izredzes ir, izredzes ir labas, bet 100% garantēts šajā dzīvē nav nekas.
Lūdzu precizējiet, kā tas notiek, kad persona ir ievēlēta par prezidentu, tad tai ir jāatsakās no aktīvas darbības partijā?
Protams. Šobrīd mēs visi esam kandidāti, kurš partejisks, kurš bezpartejisks. Tai brīdī, ja cilvēks, kurš nācis no partijas aprindām, ir ievēlēts, tad faktiski viņš pārtrauc savu darbību partijā, jo Valsts prezidentam ir jābūt neitrālam. Mums ir bijuši piemēri arī vēsturē, piemēram, Raimonds Vējonis, kas tika ievēlēts no “Zaļo un Zemnieku savienības”, un tieši tāpat arī rīkojās – pārtrauca savu darbību partijā. Tad attiecīgi brīdī, kad Valsts prezidents dod svinīgo solījumu vai zvērestu Saeimā, kļūst par Valsts prezidentu, viņam ir pilnīgi citi pienākumi, cita atbildība un tā nav saistīta ar būšanu kādā politiskajā spēkā.
Skatītājs jautā, vai tomēr nevajadzētu būt tā, ka Valsts prezidenta amata kandidātam jābūt bezpartejiskam?
Mazlietiņ paskatīsimies vēsturē. Tad, kad tika rakstīta Satversme un parādījās pirmie Valsts prezidenti. Pirmie Valsts prezidenti, patiesību sakot, nāca no politiskās vides. Viņi visi bija aktīvajā politikā. Paskatīsimies Gunti Ulmani. Viņš tika ievēlēts par pirmo Valsts prezidentu pēc neatkarības atjaunošanas no partijas vides. Protams, vienmēr gribas tādu neatkarīgu, bez politiskas pieredzes laimes lāci vai saulvedi, bet mēs dzīvojam laikā, kurā ir vajadzīgs viss – gan politiskā darba pieredze, gan vēlams diplomātiskā darba pieredze, gan kaut kāda veida pārvaldes darba pieredze un, protams, arī saikne ar Latvijas realitāti, Latvijas cilvēkiem. No tāda viedokļa raugoties, mums ir bijuši dažādi piemēri. Mums ir bijuši prezidenti, kas tiešām ir nākuši ne no tās politiskākās vides, kas bijuši labi vai ieguvuši dažādu vērtējumu. No tāda viedokļa raugoties, manuprāt, neviens nevar pateikt, cik tu būsi labs prezidents, kamēr neesi sācis darboties. No izteikumiem, intervijām, dažādām debatēm nevar saprast, kas ir tas, ko grib darīt, kāda ir personība, bet tajā brīdī, kad tas amats uzliek pārbaudījumu, tikai tad sabiedrība var izvērtēt – bija vai nebija. Tāpēc visas šīs diskusijas var pavērst vienā vai otrā virzienā. Tieši tāpat kā ik pa brītiņam ir skanējušas diskusijas – kā tad tas būs, ja divi augstākie amati būs vienas partijas rokās? Pirmkārt, tas ko es teicu. Tajā brīdī, kad esi Valsts prezidents, noliec politisko pārliecību un partejiskumu malā un aizmirsti par to līdz termiņa beigām. Otrkārt, mums ir bijuši precedenti, par kuriem brīdī, kad ir izdevīgi, runā, un brīdī, kad ir neizdevīgi, nerunā. Valsts prezidents Raimonds Vējonis un Ministru prezidents Māris Kučinskis bija faktiski no viena politiskā spēka. Tas nevienu brīdi netraucēja sastrādāties un pārāk lielu problēmu nebija. Saeimas priekšsēdētāju amati ir bijuši kopā ar Ministru prezidentiem. Es domāju, ka šie visi argumenti vienmēr tiks izmantoti un tas ir loģiski, bet es nevienu no tiem neredzu kā īpašu šķērsli, lai kandidētu uz šo amatu.
Vai Jūs redzat savu pēcteci ārlietu ministra amatā? Jūs esat bijis ļoti ilggadējs ārlietu ministrs.
Paldies! Pirmkārt, sagaidīsim 31. maiju. Ja būs lemts mainīt darbu, tad, protams, ārlietu ministra kandidatūra būs aktuāla, ja Saeimas lēmums būs citāds, tad mans darbs šajā amatā turpināsies. Bet es varu teikt, ka Latvijā es redzu vairākus ļoti labus kandidātus. Tajā pašā laikā, kamēr nav notikušas vēlēšanas un nav skaidra rezultāta, es par šo jautājumu negribētu izteikties.
Skatoties šī brīža situāciju, vai ir iespējams koalīcijas sabrukums līdz Valsts prezidenta vēlēšanām?
Veidojot valdību, Valsts prezidenta jautājums netika apspriests. Nebija panāktas jebkādas vienošanās, kas tagad tiktu pārkāptas. Tiešām bija mēģinājums vienoties par vienu kandidātu – tas neizdevās. Vai šis process, kuram vēl ir divarpus nedēļas, kaut kādā veidā var radīt pārmaiņas koalīcijā vai nē? Domāju, ka līdz prezidenta vēlēšanām noteikti nē. Es, protams, ceru, ka Saeima balsos, un, tā kā es esmu kandidāts, man jāsaka – balsos par mani. Bet, ja kaut kādu iemeslu dēļ 31. maijā prezidentu nevar ievēlēt, tad seko nākamās vēlēšanas jūnija vidū un tad jau atkal ir pilnīgi jauna dinamika. Tāpēc, lai kā šobrīd baumām pārpilna ir Rīga, lai kādi scenāriji netiktu zīmēti, tie šobrīd vēl ir ļoti, ļoti nepamatoti. Es domāju, ka daudz ko noteiks 31. maijs, bet es nedomāju, ka kādam ir ļoti liela interese kaut kādā veidā politisko stabilitāti šūpot. Prezidents ir jāievēl, prezidenta ievēlēšana ir demokrātisks process, katram ir iespēja no politiskajiem spēkiem pieteikt savu kandidātu.
Kas ir valstsvīrs?
Ironiskā kārtā varētu smieties, ka jebkurš politiķis, kas kaut cik labi ir savu karjeru pabeidzis, nomiris un par viņu labi raksta. Tāda nedaudz melna humora pieskaņa. Redziet, es domāju, ka valstsvīrs tomēr ir tas, kurš spēj mazliet paraudzīties pāri ikdienai, saprast, kas ir tie būtiskie elementi, kas ir tas galvenais, kas ir jāizdara. Man tajā ziņā liekas, ka mēs vēl pārāk nenovērtējam to laika posmu, kas bija 1990. gadu otrā puse 2000. gadu sākums. Mēs tikko bijām atguvuši neatkarību, tikko tikuši vaļā no Krievijas armijas. Tas stratēģiskais mērķis, ko tā laika valstsvīri un valstssievas uzlika – dalība NATO un Eiropas Savienībā – starp citu dažreiz tas bija ārkārtīgi sarežģīts, bija jāpieņem lēmumi, kas tajā brīdī bija tālu no populāriem, bet tas mērķis bija. Tas mērķis dažreiz prasīja kaut kādus kompromisus, dažreiz varbūt prasīja neiet īsāko un taisnāko ceļu, lai kā varbūt liela daļa sabiedrības to vēlētos, bet mēs šobrīd esam tur, kur mēs esam, un paskatieties, vēl tagad, kad Krievija ir iebrukusi Ukrainā un ir izvērsusi karu, mums ir maksimālās garantijas, kādas vispār var būt – gan no NATO, gan Eiropas Savienības puses. Kā būtu, ja kāds no šī mērķa būtu aizgājis nost? Es domāju, mūsu situācija būtu daudz savādāka. Kas zina, vai mēs vispār sēdētu šajā studijā un runātu par šīm lietām. Tā kā tie cilvēki, kas spēj noturēt mērķi par spīti visiem viņa trūkumiem, tie ir valstsvīri un valstssievas. Šobrīd es domāju, ka mūsu mērķis ir nosargāt drošību un neatkarību. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es arī nāku, jo es uzskatu, ka nākamie četri gadi, lai ko mēs gribētu no prezidenta, būs ļoti izšķirīgi. Otra lieta, mums beidzot kaut kādā veidā ir jālauž tā paradigma, kurā mēs esam. No vienas puses, mēs esam ļoti strādīga un izcila tauta, daudz ko varam padarīt, bet mēs kaut kā esam nedaudz ieslīguši atpalicībā un nedaudz viss ir slikti. Tas ir kaut kā jāsalauž, jāmēģina iet uz priekšu. Vēl viena lieta, ko es teiktu, kas ir svarīga gan politiķiem, gan valstsvīram vai valstssievai – ne tikai daudz runāt, bet arī klausīties cilvēkos, vienalga vai tie būtu lauki, novadi, mazas pilsētas, lielas pilsētas, pirms tu kaut ko formulē.
Bet tieši prezidenta institūcijai kaut kādā veidā ir nepieciešams palielināt darbības vai ietekmes sfēru?
Ja mēs gribam palielināt kādas funkcijas, tad ir jāgroza Satversme. Tām ir jābūt divām trešdaļām deputātu balsu un es domāju, ka tādā gadījumā būs diezgan sarežģītas diskusijas. Es teiktu tā, pirmkārt, ir jāizvērtē viss esošais instrumentu kopums un tas nebūt nemaz nav tik mazs kā dažreiz liekas. Likumdošanas iniciatīva ir viens ļoti spēcīgs instruments. Organizēt sadarbību starp valdību un Saeimu vai starp valdību un nevalstiskām organizācijām brīžos, kad tas ir nepieciešams. Tas ir tas, ko prezidents var darīt. Organizēt diskusijas par būtiskiem jautājumiem, kas stāv pāri ikdienas politikai. Ir pietiekami daudz instrumentu, bet tos arī ir jāprot laikā un vietā pareizi izmantot. Vienkārši mētājot tos apkārt arī nekāda rezultāta nebūs.
Visu sarunu ar Edgaru Rinkēviču skaties video!
