Kā tapa teorija par kontinentu dreifēšanu 4
Māris Zariņš, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Mūsdienās ikvienam skolasbērnam labi zināms vēl 19. gadsimtā dzimušā Alfrēda Vegenera vārds – ģeogrāfijas mācībstundās apgūst viņa teoriju par kontinentu dreifēšanu. Taču šīs teorijas atbalstītāju cīņa ar tās pretiniekiem noslēdzās tikai pagājušā gadsimta 60. gados, kad tā beidzot guva tā dēvētās oficiālās zinātnes apstiprinājumu un tās radītāja vārds pārceļoja uz mācību grāmatām.
I
Vēsture pauž, ka Berlīnes biblista un seno valodu skolotāja Riharda Vegenera ģimenē bijuši pieci bērni, no kuriem visjaunākais Alfrēds Lotārs nāca pasaulē 1880. gada 1. novembrī. Viņa brālis Kurts bija divus gadus vecāks, taču jau kopš mazotnes abi bija viens no otra neatraujami, gluži kā dvīņi. Viņi kopīgi izdomāja dažādus piedzīvojumus, bet kopš 1886. gada, kad tēvs iegādājās ārpilsētas māju netālu no Reinsbergas, uzsāka aktīvu apkārtnes izpētīšanu.
Drīz Alfrēdu un Kurtu nosūtīja mācīties Ķelnes ģimnāzijā Berlīnē, kas 19. gadsimta beigās skaitījās viena no labākajām Vācijas skolām. Kurts neuzrādīja īpašas sekmes mācībās, tostarp Alfrēds skolu absolvēja kā labākais klases skolnieks. Tad viņš iestājās Berlīnes Frīdriha Vilhelma universitātē, kur studēja matemātiku, astronomiju un meteoroloģiju, taču jau pēc pirmā semestra pārcēlās uz Heidelbergas universitāti, kur acumirklī iegrima īstās studentu dzīves zampā: neapmeklēja lekcijas, plītēja alus krogos, iesaistījās kaujās ar rapieriem. Protams, tā nevarēja ilgi turpināties. Pēc Heidelbergas vēl sekoja arī Insbruka, bet jau drīz Alfrēds atgriezās Berlīnē, kur beidzot aizrāvās ar astronomiju. 1902. un 1903. gadā viņš darbojās arī kā Berlīnes sabiedriskās observatorijas “Urānija” asistents.
Taču patiesībā viņš nealka turpināt darbošanos tieši astronomijā. Vairāk viņu interesēja meteoroloģija. Vēl jo vairāk tāpēc, ka brālis Kurts jau bija sācis strādāt Lindebergas meteoroloģiskajā stacijā, kurā veiktie pētījumi atšķirībā no astronomiskajiem novērojumiem bija ievērojami dinamiskāki: pētnieki palaida meteoroloģiskās zondes, ar gaisa pūķu palīdzību mērīja vēja ātrumu, kā arī izmantoja aerostatus.
Tieši pēdējais aspekts visvairāk suģestēja abus brāļus Vegenerus: viņi aizgrābtībā gaisa balonos pacēlās gaisā un testēja navigācijas ierīces.
Lidojumu apstākļi tostarp bija drausmīgi. Brāļi lidoja cauri slapjiem mākoņiem, stinga vējā un aukstumā un reiz, pilnībā aizrāvušies darbā, nepamanīja pat to, ka uzstādījuši jaunu pasaules rekordu lidojuma ilgumā: atradās gaisā 52 stundas un 30 minūtes! Šajā laikā brāļu Vegeneru gaisa balons veica ceļu no Berlīnes līdz Špesartai, pārlidojot pāri Dānijai, tad pagriežoties uz dienvidiem un piezemējoties Frankfurtē pie Mainas.
II
Bet brāļi ne tikai nebaidījās aukstuma, vēl vairāk – viņi sapņoja doties uz visu vēju appūstajiem plašumiem virs Grenlandes. 1906. gadā Alfrēds turp arī devās, tikai kā dāņa Ludviga Miliusa–Eriksena ekspedīcijas loceklis. Dāņu polārpētnieks gribēja izpētīt Grenlandes ziemeļaustrumu piekrasti, un Alfrēds devās viņam līdzi kā meteorologs. Viņš ierīkoja Grenlandē pirmo meteoroloģisko staciju, veica gaisa plūsmu izpēti, laida gaisā pūķus un aerostatus, kamanu pajūgā sasniedza ziemeļu platuma 81. grādu. Tostarp pašam Ludvigam šī ekspedīcija izrādījās ārkārtīgi nesekmīga: viņš diemžēl gāja bojā kopā ar vēl diviem polārpētniekiem.
Otrs Alfrēda mēģinājums iekarot Grenlandi notika tikai pēc septiņiem gadiem, kuru laikā viņš bija iekārtojies Marburgā un saderinājies ar sava bijušā zinātniskā vadītāja Vladimira Kepena meitu Elzu. Vēstīts, ka saderināšanās atzīmēta ar lidojumu gaisa balonā.
Sava otrā Grenlandes ceļojuma dēļ Alfrēds pat pārcēla ieplānotās kāzas – no 1912. uz 1913. gadu. Šoreiz viņš turp devās kopā ar draugu no pirmās ekspedīcijas Johanu Kohu. 1912. gada septembrī viņi Grenlandes piekrastē ierīkoja nometni, kur pētnieku grupa pārziemoja un pavasarī šķērsoja Grenlandi tās visplatākajā vietā. Bet šim pārbraucienam nepietika produktu, tāpēc nācās pakāpeniski apēst islandiešu zirgus un suņus. Taču beigās no ceļojuma visi atgriezās dzīvi un veseli. Vācijā viņus sagaidīja kā varoņus, Alfrēds un Elza nekavējoties nosvinēja kāzas, viņš sāka lasīt lekcijas Marburgas universitātē. Taču tad sākās 1. Pasaules karš…
Arī profesoram nācās doties uz fronti, un Alfrēds nonāca Beļģijā – vienā no visskarbākajiem karadarbības teātriem.
Pirmo ievainojumu viņš guva rokā, dažas nedēļas pavadīja mājās, drīz atgriezās frontē, taču atkal jau guva nākamo savainojumu – šoreiz kaklā.
Pēc otras izārstēšanās viņu nosūtīja salīdzinoši drošākā dienestā – veidot laika ziņu apkopojumus. Iespējams, tas glāba viņa dzīvību.
Pēc kara Alfrēds strādāja meteoroloģiskajā dienestā, turpināja lasīt lekcijas Hamburgas universitātē, bet vēlāk pārcēlās uz Grācu. Viņš joprojām nebija aizmirsis Grenlandi, tikai pacietīgi gaidīja izdevīgu iespēju jaunas ekspedīcijas sarīkošanai. Un tāda iespēja radās 1929. gadā. Šā pētnieciskā ceļojuma dalībnieki nogāja 850 kilometru maršrutu, atrada piemērotu vietu bāzes nometnes ierīkošanai, izmēģināja aerokamanas, modernās ledus urbšanas iekārtas un seismogrāfus. Vārdu sakot, principā bija sagatavojuši visu pamata jeb galvenajai ekspedīcijai 1930. gadā.
Taču galvenā ekspedīcija izrādījās nesekmīga. Saplūdušās ledus masas neļāva izkāpt paredzētajā vietā noteiktajā laikā, viss grafiks nobīdījās par 40 dienām, aerokamanas izrādījās aprīkotas ar pārāk vājiem dzinējiem, tāpēc ātri izgāja no ierindas, turklāt arī pārtikas rezervju bija pārāk maz, lai varētu atļauties pārziemot Aismitē.
Alfrēds atskārta, ka viņa komanda nonākusi neapskaužamās lamatās, un kopā ar dažiem palīgiem pats suņu pajūgā nogādāja viņiem ēdamo. Aismites nometnē Alfrēds nosvinēja savu iezīmīgo 50 gadu jubileju. Nākamajā dienā viņš kopā ar dāni Rasmusu devās atpakaļceļā un… pazuda. Vēlāk gan brāļa Kurta organizētajiem meklētājiem paša Alfrēda līķi izdevās atrast. Tostarp bija uzdots atrast arī Alfrēda pierakstus, taču tie, visdrīzāk, bija ceļojuši kopā ar viņa dāņu palīgu, kuru tā arī neizdevās atrast.
III
Tostarp neviens lāgā nemaz nezina, kas īsti bija tik vilinošajos Alfrēda pierakstos, izņemot viņa cītīgi pildīto ekspedīcijas dienasgrāmatu. Taču, visdrīzāk, tur bija visi jaunākie papildinājumi saistībā ar viņa mūža galveno zinātnisko darbu – kontinentu dreifēšanas teoriju.
Zināms, ka par šo jautājumu viņš sācis interesēties 1911. gadā, pēc iepazīšanās ar tajā laikā vispārpieņemto hipotēzi par senatnē eksistējušo sauszemes tiltu, kas savienojis Eiropu un Ameriku.
Pēc gada viņa atskaitē pirmo reizi izskanēja šis vārdu salikums – “kontinentu dreifēšana”, bet 1915. gadā, tieši pašā pasaules kara speltē, viņš pamanījās publicēt nelielu brošūru (90 lapas) “Kontinentu un okeānu izcelšanās”, kurā izklāstīta ļoti vienkārša doma: savulaik sauszeme bijusi vienots kontinents, kas peldējis mantijas virspusē gluži kā ledusgabals ūdenī… Tolaik – ļoti drosmīgi.
Vēlāk tektoniskie procesi sarāvuši šo vienoto sauszemi gabalos, tie sākuši cits no cita attālināties, taču saglabājušās lūzuma līnijas, izrakumi un patlaban esošā flora un fauna, minerāli un derīgie izrakteņi, kalnu masīvi un okeāna šelfi liecina par šo daļu pārvietošanos un visu turpmāko pārveidošanos laiku.
Alfrēda monogrāfija pati arī piedzīvoja vairākas transformācijas. To atkārtoti izdeva 1920. gadā, papildināja 1922. gadā un faktiski galīgajā variantā uzlaboja 1929. gadā – tieši pirms ekspedīcijas, no kuras pats autors vairs neatgriezās. Var piebilst, ka pēdējais izdevums jau bija “izaudzis” līdz 200 lapām, un viņa kolēģi to uzņēma faktiski neslēpti naidīgi. Daudzi pat atklāti ņirgājās par viņu, sevišķi ģeologi un fiziķi. Un tikai 20. gadsimta 60. gados veiktie okeāna dibena pētījumi beidzot visus pārliecināja par to, ka Alfrēdam savulaik bijusi taisnība.
