Kā tapa Latvijas armija 0
Latvijas armija kopš rašanās brīža ieņēmusi nozīmīgu lomu valsts uzbūves sistēmā un bijusi viens no Latvijas ārējās drošības garantiem. Neapšaubāmi nozīmīga loma Latvijas armijai bija Neatkarības karā (1918–1920), kad, pateicoties armijas uzvarām, tika nodrošināta Latvijas Republikas pastāvēšana. Latvijas armija tapa un nostiprinājās ārkārtīgi sarežģītā un izšķirīgā vēstures brīdī.
Latvijas Republikas Pagaidu valdībai uzticīgās nelielās karaspēka vienības sāka veidoties jau neilgi pēc valsts proklamēšanas. 1919. gada pavasarī izveidojās pirmās lielākās latviešu bruņoto spēku vienības: 1. Latviešu atsevišķā brigāde (jeb, kā to vēl dokumentos dēvēja, Dienvidlatvijas armijas grupa) un Ziemeļlatvijas brigāde, kuras 1919. gada 10. jūlijā apvienojās vienotā Latvijas armijā. Šajā laikā sāka veidoties vienota bruņoto spēku organizācijas struktūra.
Starp trīs varām
Mūsu valsts teritorijā 1919. gadā joprojām darbojās trīs varas. 22. maijā Vācu landesvēra un 1. Latviešu atsevišķās brigādes vienības no lieliniekiem atbrīvoja Rīgu, piespiežot lielinieku spēkus atkāpties uz Latgali. Pēc Cēsu kaujām (1919. gada 3.–23. jūnijs) un Strazdumuižas pamiera (1919. gada 3. jūlijs) noslēgšanas iestājās relatīvs vairākus mēnešus ilgs miera periods. 1918. gada 8. jūlijā Rīgā pārbrauca Pagaidu valdība ar K. Ulmani priekšgalā.
Vācu landesvērs bija sakauts, un tā paliekas uzturējās Kurzemē. Saskaņā ar Strazdumuižas pamiera noteikumiem ģenerāļa Rīdigera fon der Golca vadītajam vācu karaspēkam bija no Rīgas jāizvācas uz Jelgavas–Tukuma rajonu, lai pēc tam visdrīzākajā laikā sāktos šo spēku galīgā evakuācija no Latvijas. Tomēr ģenerālis ar karaspēka izvešanu nesteidzās, vācu nodoms bija – atjaunot šeit Vācijas dominējošo ietekmi, ieceļot sev paklausīgu valdību vai likvidējot Latvijas valstiskumu pavisam. Jau 1919. gada aprīļa sākumā Vācijas finanšu un militārās aprindas bija nolēmušas atbalstīt krievu baltgvardu vienību izveidi no krievu karagūstekņu nometnēs savervētajiem brīvprātīgajiem, paredzot, ka šīs vācu paspārnē organizētās un apgādātās vienības varētu izmantot saviem mērķiem. Daļu no šādi saorganizētajām vienībām sūtīja uz Kurzemi. Vācu armijas vadība nodibināja sakarus ar bijušo cariskās Krievijas armijas virsnieku Pāvelu Bermontu, kurš bija izveidojis no karagūstekņu nometnēs esošajiem krievu karavīriem nelielu nodaļu. Bermonts, kurš uzdevās par pulkvedi, piekrita sadarboties ar vāciešiem. Viņam pakļāva visas Vācijā izveidotās krievu karaspēka vienības, kaut arī to skaitliskais sastāvs 1919. gada vasarā bija neliels – ap 4000 cilvēku. No 30. maija līdz 14. jūnijam visu Bermonta grupu nosūtīja uz Jelgavu, pats Bermonts ieradās Jelgavā 12. jūnijā un tūlīt stājās sakaros ar fon der Golcu. Ar vācu gādību Bermonts sāka formēt armiju, kuru vēlāk nosauca par “Rietumu brīvprātīgo” armiju, skaļi deklarējot tās it kā galveno uzdevumu – cīņu pret lieliniekiem un monarhijas atjaunošanu Krievijā. Ar fon der Golca gādību šajā armijā iestājās veselas vācu karaspēka daļas: gan Dzelzsdivīzija, gan daudzie t. s. brīvkorpusu karotāji.
Latgalē joprojām saimniekoja P. Stučkas vadītā, nomināli neatkarīgā Padomju Latvijas valdība.
1919. gada 1. jūnijā lielinieku Viskrievijas Centrālā izpildu komiteja Maskavā izdeva dekrētu “Par Krievijas, Ukrainas, Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas apvienošanu cīņai pret vispasaules kontrrevolūciju”. Šis dekrēts attiecās uz minēto republiku militāro organizāciju, kā arī tautsaimniecību, dzelzceļiem, finansēm un rūpniecību. Līdz ar to Padomju Latvijas “patstāvības” ilūzija pilnībā izgaisa. Saskaņā ar šo dekrētu tika likvidēta arī 1919. gada vasaras kaujās krietni paretinātā Padomju Latvijas armija, pārformējot un papildinot, to pārdēvēja par Padomju Krievijas 15. armiju.
Bieži bija gadījumi, ka Padomju Krievijas 15. armijas sastāvā esošie latviešu strēlnieki gan lielākās vai mazākās grupās, gan atsevišķi pārnāca Latvijas armijas pusē. Ne velti latviešu strēlnieku pulkus no Latgales pamazām sāka sūtīt uz Krievijas pilsoņu kara iekšējām frontēm.
Lielinieku ieņemtās līnijas Līvāni–Lubānas ez.–Kuprava–Kacēni priekšā nācās apstāties uzbrūkošajām igauņu–-latviešu nacionālajām karaspēka vienībām. 1919. gada 12. jūlijā pret lieliniekiem tika izveidota Austrumu jeb Latgales fronte.
Top vienota armijas struktūra
Atgriezusies Rīgā, K. Ulmaņa valdība tūlīt parūpējās, lai attiecīgās instances (konkrēti Apsardzības ministrija) bez kavēšanās stātos pie vienotas Latvijas armijas izveidošanas. 1919. gada 10. jūlijā par tās pirmo virspavēlnieku iecēla gados veco, bet pieredzējušo bijušās Krievijas armijas ģenerālmajoru Dāvidu Sīmonsonu. Latvijas armijas virspavēlnieka pavēle Nr. 1 vēstīja: “Uz Pagaidu valdības pavēli no 10.07.1919. esmu iecelts par Latvijas armijas virspavēlnieku, pie kura dienesta pienākuma izpildīšanas, sākot ar šo dienu, esmu stājies. Armijas virspavēlnieks, ģenerālis Sīmonsons.” Ģenerāļa D. Sīmonsona iecelšana par pirmo armijas virspavēlnieku (dažas dienas vēlāk viņam uzticēja arī apsardzības ministra pienākumus otrajā Pagaidu valdībā) bija kompromisa personības meklējumi sakarā ar abu brigāžu komandieru – pulkvežu J. Baloža un J. Zemitāna – nesaprašanos jautājumā par to, kuram no abiem minētajiem pienāktos augstāks amats un kurš kuram pakļautos.
Jūlija vidū Atsevišķo latviešu brigādi un Ziemeļlatvijas brigādi izvērsa par Kurzemes un Vidzemes divīzijām, atstājot tām iepriekšējos komandierus.
Kurzemes divīzija turklāt ieņēma pozīcijas Latgalē pret lieliniekiem, izveidojot Austrumu fronti, pulkvedis J. Balodis palika arī par Austrumu frontes pavēlnieku. Vidzemes divīzija novietojās Rīgā (pulkvedis J. Zemitāns kļuva par Rīgas garnizona priekšnieku) un ieņēma pozīcijas pret Kurzemē un Zemgalē izvietoto vācu karaspēku, kura lojalitāte tika apšaubīta (kā vēlāk izrādījās, ne bez pamata). Tobrīd jaunizveidotajā armijā, ieskaitot nesen organizētos t. s. jaunformējamos spēkus (rezervi) Liepājā, rezerves bataljonus, etapus un komandantūras vadus, pavisam bija 1246 virsnieki, 24 182 instruktori un kareivji. Nedaudz vēlāk sākās trešās – Latgales – divīzijas organizēšana, kuras komandēšanu uzdeva bijušajam 2. Cēsu kājnieku pulka komandierim pulkvedim leitnantam Krišjānim Berķim. Ar armijas virspavēlnieka 15. jūlija pavēli armijas vienībām noteica vienotu uzbūvi un štatu: katrā divīzijā trīs kājnieku pulki. Saskaņā ar jauno pulkiem piešķirto numerāciju tie bija: Kurzemes divīzijā – 1. Liepājas kājnieku pulks, 2. Ventspils kājnieku pulks, 3. Jelgavas kājnieku pulks; Vidzemes divīzijā – 4. Valmieras kājnieku pulks, 5. Cēsu kājnieku pulks, 6. Rīgas kājnieku pulks; Latgales divīzijā – 7. Siguldas kājnieku pulks, 8. Daugavpils kājnieku pulks, 9. Rēzeknes kājnieku pulks. Latgales partizānu pulku bez numerācijas iekļāva sākumā Kurzemes, bet vēlāk Latgales divīzijā, savukārt Augškurzemes partizānu pulku ieskaitīja Kurzemes divīzijas sastāvā kā 3. Jelgavas kājnieku pulka bataljonu.
Kaujas un operatīvās rīcības koordinēšanai nodibināja Armijas virspavēlnieka štābu ar pulkvedi leitnantu Eduardu Kalniņu priekšgalā. Lielākā jaunās apvienotās Latvijas armijas problēma bija ieroču un ietērpa trūkums. Kājnieku pulkiem bruņojumā bija krievu, vācu, japāņu, angļu sistēmas šautenes, galvenokārt krievu un vācu ložmetēji (Maksima un Kolta sistēmas). Ložmetēju skaits bija nepietiekams, tāpēc tos parasti centās aizstāt ar patšautenēm (galvenokārt Madsena vai Luisa sistēmas). Daudz grūtāk gāja ar jātnieku un tehnisko daļu formēšanu. Traucēja piemērotu zirgu trūkums, nepietika lielgabalu, lādiņu u. c. kara tehnikas. Saskaņā ar armijas vadības ieceri katrā divīzijā bija jābūt vienam kavalērijas eskadronam un vienam artilērijas pulkam. Artilērijas pulkā bija paredzēti trīs atsevišķi divizioni ar trīs baterijām katrā jeb kopā 12 kaujas vienības (lielgabali vai haubices). Taču augusta vidū Latvijas armijas rīcībā bija tikai 23 vieglie lauka lielgabali, divas haubices un daži angļu smagie lielgabali. Latvijas armijas kaujas sastāvā bija divi bruņuvilcieni (būtībā tikai viens bija īsts trofeju bruņuvilciens, otrs sastāvēja no vagoniem, kas bija aplikti ar metāla plāksnēm), kā arī četri bruņu automobiļi: “Lāčplēsis”, “Zemgalietis”, “Kurzemnieks” un “Imanta”.
1919. gada 7. jūnijā 1. Latviešu atsevišķajā brigādē sākās arī aviācijas grupas veidošana virsleitnanta Alfrēda Valeikas vadībā. Vasarā aviācijas grupas rīcībā atradās vien dažas lidmašīnas. 1. oktobrī to pārveidoja par Latvijas armijas Aviācijas parku, un vienības rīcībā bija astoņas trofeju lidmašīnas, bet gada beigās pienāca desmit Lielbritānijā iepirktās kaujas lidmašīnas.
Šajā laikā sākās arī Latvijas militārās flotes veidošana. 1919. gada 16. jūlijā Ziemeļlatvijas brigādē izveidoja Jūras rotu, bet 22. jūlijā dibināja Aiviekstes kara flotili – tās rīcībā bija dažas ar ložmetējiem bruņotas laivas. 10. augustā Armijas virspavēlnieka štāba sastāvā izveidoja Jūras nodaļu jūras leitnanta Mārtiņa Zalcmaņa vadībā. Vēlāk nodaļu pārdevēja par Jūras apsardzības nodaļu. Tās rīcībā karakuģu gan nebija, tikai daži rekvizēti tirdzniecības kuģīši, galvenokārt tā nodarbojās ar personālsastāva apzināšanu.
Jūlija beigās Latvijas armijas sastāvā iekļāva arī par Latvijas vācu zemessargiem pārdēvēto Baltijas landesvēru, kuru saglabāja sabiedroto lielvalstu militāro misiju spiediena ietekmē.
No landesvēra atbrīvoja valstsvāciešus, atstājot dienestā tikai vietējos vācbaltiešus. Vācu zemessargu skaitliskais sastāvs bija 5000 vīru (no tiem 3700 kaujas sastāva), bruņojumā bija 11 lielgabali, 106 automātiskie ieroči un trīs mīnmetēji. Lai būtu garantija, ka landesvērs sev izdevīgā brīdī atkal nepagrieztu ieročus pret Latvijas valsti, kā arī saskaņā ar agrāko vienošanos par landesvēra komandieri iecēla Lielbritānijas armijas pulkvedi Haroldu Aleksanderu (vēlāk, Otrā pasaules kara laikā, viņš kļuva par feldmaršalu, komandēja sabiedroto spēkus Vidusjūrā). Diemžēl H. Aleksanders bez angļu valodas nevienu citu neprata, tāpēc landesvēra faktiskais komandieris palika viņa palīgs, bijušais Krievijas kara flotes virsnieks barons Georgs fon Taube. Jūlija sākumā vācu zemessargus izvietoja Tukuma apkārtnē, taču mēneša beigās Latvijas armijas vadība sāka tos pārvietot uz pretlieliniecisko fronti Latgalē. Par iemeslu pārvietošanai bija gan politiski, gan pragmatiski apsvērumi: bažas, ka vācu karaspēka tuvuma iedrošinātie vācbaltiešu zemessargi varētu sākt jaunu konfrontāciju ar Latvijas armiju, turklāt pretlielinieciskajā frontē Latgalē ļoti trūka pieredzējuša, kaujasspējīga karaspēka. 1920. gada sākumā Latvijas vācu zemessargus pārformēja par 13. Tukuma kājnieku pulku.
Lai neklibotu apgāde
Šajā laikā notikusī abu latviešu karaspēka vienību apvienošana attiecas ne tikai uz vienotas armijas kaujas vienību organizatorisko struktūru izveidošanu, bet arī uz vienotas apgādes sistēmas jeb intendantūras dienestu izveidošanu. Tā kā 1919. gada pirmajā pusē bija izveidojušās divas atsevišķas, viena no otras neatkarīgas karaspēka struktūras, bija nepieciešamība šos divus veidojumus transformēt vienotā bruņotā spēkā ar vienotu organizācijas uzbūvi, vienotu vadību un vienotu apgādes sistēmu. 1. Latviešu atsevišķā brigāde un Ziemeļlatvijas brigāde sāka pāriet uz vienotu organizācijas štatu. 1919. gada 16. jūlijā, apvienojot abu brigāžu intendantūras, ar armijas Virspavēlnieka un apsardzības ministra pavēli nodibināja Armijas apgādības pārvaldi. Par pārvaldes priekšnieku iecēla pulkvedi leitnantu Augustu Stiebri. Šīs struktūras galvenais uzdevums bija no divām organizācijas ziņā dažādām intendantūrām izveidot vienotu armijas apgādes sistēmu, kā arī nodrošināt armiju ar nepieciešamajiem apgādes priekšmetiem un pārkārtot armijas aizmuguri, pārveidojot to atbilstoši kara apstākļiem.
Pirmais pārvaldes uzdevums bija apvienot abu latviešu karaspēka brigāžu apgādes daļas vienā struktūrā un ar vienu vadību.
Līdz pārvaldes nodibināšanai Latvijas karaspēku vienību saimniecības iestāžu funkcijas netika skaidri noteiktas, piemēram, Ziemeļlatvijas brigādes intendantūras pakļautībā esošās Kara satiksmes pārvaldes uzdevumi neietilpa intendantūras parasti veicamo uzdevumu kategorijā, tāpat Latvijas Dienvidarmijas intendantūras sapieru rotas un munīcijas noliktavas uzdevumi nebija saistīti ar klasisko intendantūras iestāžu uzdevumiem. Armijas vadība centās šīs abu brigāžu dažādo apgāžu sistēmu organizatoriskās uzbūves sistēmas vienkāršot, izveidojot pie nu jau vienotās Latvijas armijas Apgādības pārvaldes vairākas apakšstruktūras. Ar armijas Virspavēlnieka 1919. gada 15. jūlija pavēli pie pārvaldes noorganizēja Armijas saimniecības pārvaldi, Artilērijas pārvaldi, Etapu un rajonu komandantūru pārvaldi, kara satiksmes pārvaldi, Tehnisko pārvaldi. Armijas apgādības pārvaldes pārziņā nonāca arī 1919. gada 19. jūlijā dibinātā Armijas sanitārā pārvalde un 1919. gada 29. jūlijā dibinātā Armijas veterinārā pārvalde.
1919. gada augusta beigās pārvaldes jau bija noorganizējušas savus štatus tiktāl, ka varēja uzsākt darbību. Atvēra darbnīcas pie saimniecības, artilērijas un tehniskajām pārvaldēm, arī noliktavas. Kara satiksmes pārvalde atklāja lauka pasta kantorus Rīgā, Mārcienā, Stukmaņos un Valmierā.
Armijas vienību pārgrupēšana un pārformēšana mierīgos apstākļos ilga tikai līdz oktobra sākumam, kad jaunajai Latvijas valstij un tās jaunajiem bruņotajiem spēkiem bija jāiztur jauns pārbaudījums – bermontiešu armijas uzbrukums.
Uzziņa
Dāvids Sīmonsons
Pirmais Latvijas apvienotās armijas virspavēlnieks(citur viņa uzvārdu rakstīja “Sīmansons”)
Dzimis 1859. gada 4. aprīlī Valmieras pagasta Pilātos lauksaimnieka ģimenē. Beidzis Limbažu apriņķa skolu, 1880. gadā brīvprātīgi iestājies Krievijas armijā 115. Vjazmas kājnieku pulkā. 1881. gadā iestājies Rīgas junkurskolā, kuru beidzis kā praporščiks, pēc tam dienējis kājnieku daļās. 1888. gadā paaugstināts par podpraporščiku, 1892. – par poručiku, 1899. – par štābkapteini, 1901. – par kapteini, 1904. – par apakšpulkvedi, 1910. – par pulkvedi, 1915. – par ģenerālmajoru. No 1891. gada mācījies Krievijas armijas Ģenerālštāba akadēmijā (to pabeidzis 1894. gadā). No 1898. gada rotas komandieris, no 1904. gada – bataljona komandieris. Piedalījies Krievijas–Japānas karā, kaujās kontuzēts. 1910.–1912. g. vecākais virsnieks štābos, 116. Malojaroslavecas pulka bataljona komandieris Rīgā. 1912. gada aprīlī iecelts par 66. Butirskas kājnieku pulka komandieri, 1915. gada maijā iecelts par 17. divīzijas brigādes komandieri. No 1916. gada septembra Kalugas atsevišķās brigādes komandieris, no tā paša gada decembra 135. divīzijas komandieris, no 1917. gada jūlija – 4. Atsevišķās divīzijas komandieris. Kaujās ar Vācijas karaspēku divas reizes kontuzēts. 1917. gada oktobrī dienestu atstājis. Dzīvojis Vitebskā, Orlā. 1919. gada janvārī atgriezies Rīgā.
n 1919. gada 6. jūnijā Rīgā iestājies Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos 1. Latviešu atsevišķajā brigādē. 1919. gada 10. jūlijā ģenerālis D. Sīmansons iecelts par pirmo apvienotās Latvijas armijas virspavēlnieku. No 1919. gada 15. jūlija līdz 10. septembrim – arī Latvijas Pagaidu valdības apsardzības ministrs. 1919. gada 16. oktobrī atteicies no armijas virspavēlnieka amata (oficiālais iemesls – slimības dēļ) un ieskaitīts Apsardzības ministrijas rezervē. No 1920. gada decembra Apsardzības ministrijas padomes loceklis. 1924. gadā iecelts par Kara ministrijas padomes priekšsēdētāja vietas izpildītāju. 1925. gada februārī atvaļinājies slimības dēļ. Dzīvojis pie audžumeitas vīra pulkveža Žaņa Berga. Miris 1933. gada 13. janvārī Rīgas Kara slimnīcā. Apbedīts Rīgā Brāļu kapos.
