Kā tad tās riepas deldējam? Droša braukšana un nedaudz tehnisku zināšanu 3
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Forši, ja uzrakstītais modina interesi, rada papildjautājumus. Tādi krietnā devā saskrēja manā pastā un telefonā pēc pagājušās nedēļas riepu diluma apskata. Interese priecē.
Bažīgu dara lielas respondentu daļas acīmredzami zemais tehnisku pamatzināšanu līmenis. Tādēļ atvainojos tiem, kuri turpmāk teiktajā neko jaunu neuzzinās (atkārtošana arī var noderēt), un savu iespēju robežās cenšos analfabētismu likvidēt.
Riepām nežēlīgākais piedziņas veids
Priekšējo riteņu vilkme nav labākā. Tā gan ir tehnoloģiski visvienkāršāk būvējamā un lētākā, tā ir vieglāka par veco klasiku, kardāns neaizņem vietu salona grīdā, tā ļauj samazināt motortelpu, liekot dzinēju šķērsām. Bet – šis piedziņas veids vienu riteņu pāri slogo dubulti.
“Klasikā” pakaļējie rati strādāja galvenokārt garenvirzienā, priekšējie savukārt tikai stūrēja (izņemot bremzēšanas brīžus). Un šiem spēka vektoriem bija vieglāk, vienkāršāk iekļauties simboliskajos saķeres apļos (sk. zīmējumu). Ne tikai iekļauties, bet brauciena lielāko laiku palikt visai tālu no riepas iespēju maksimālas izmantošanas. Tās lietot saudzīgi. Visas četras aptuveni līdzīgi.
Šajā gadsimtā automobiļu ar aizmugures piedziņu vairs gandrīz nav. Mazumā iet pilnpiedziņa, kuru lielākā daļa civilizētos apstākļos braucošo atzīst par pārāk reti lietojamu un tādēļ nevajadzīgu.
Paliek priekšējā. Ar iespēju divus riteņus noplēst visai ātri. Vajag tikai (nevajag, protams) hiperaktīvi sabāzt aplī abus vektorus – sagriezt stūri, vienlaikus uzbrienot gāzes pedālim (vai bremzei) – un riepiņa dilst.
Vajag (nevajag, protams) uz lielceļa ielīst apdzīt kārotajam pakaļā, tad lēkt no šīs idiotiskās pozīcijas šķērsām pāri ceļam (ātrums ap 90 km/h), vienlaikus akselerējoties ar pilnu jaudu, tad tikpat strauji (un bremzējot) atgriezties savā joslā… Un tā reizes 50 katru dienu…
Ne tikai riepām saudzīgākais, bet arī stabilākais un drošākais vienkārša taisnleņķa pagrieziena izbraukšanas veids arī diemžēl vairs nav modē. Kāds tas ir? Izripot. Līdz vajadzīgajam ātrumam bremzēt taisnē pirms līkuma. Paātrinājumu sākt tikai tad, kad stūres rats jau gandrīz atgriezts taisnā stāvoklī. Nevis jau pagrieziena vidū. Ar kaucienu (kuru gan mūsdienu vilkmes kontroles un riepu platums slāpē).
Ja brauksi aplami un pārlieku asi – priekšējās riepas nodils divreiz ātrāk. Un nez vai tu izdarīsi vajadzīgo – pārus vietām samainīsi.
Apskati taču izgāju…
Nabags, skops vai nevērīgs un mūžam steidzīgs, nez vai vismaz reizi gadā veiksi vēl vienu nebūt ne dārgu vai daudz laika prasošu apkopes darbiņu.
Apskati taču izgāju… Bet apskatē nepārbauda visu. Nepārbauda amortizatoru darbības efektivitāti, piemēram. Nespēj konstatēt, ka tavs salona gaisa filtrs ir sen slapjš un tādēļ logi var aizsvīst nelaikā.
Priekšējā tilta regulējumu nepārbauda. Krata tikai, brīvkustības meklē. Bet iešķībus ratus te nefiksē. Savirze, sagāzums pat pieminēti netiek.
Bet ir tādi. Pa bedrēm braucot, piekares detaļām dilstot izregulējušies, tie ne tikai radīs stūrēšanas neērtības un neprecizitātes (pie kurām var pierast, kuras var pieciest), bet arī riepas plēsīs. Atkal tās pašas priekšējās, nabadzītes…
Apskatē aizrādījumu nebija… Bet pirms dažiem gadiem bija “Drošas braukšanas skolas” un dažu labu servisu organizētas, CSDD atbalstītas bezmaksas pārbaužu akcijas. Tajās tika konstatēts, ka tikai piektdaļai automobiļu savirze/sagāzums ir pavisam labi. Bet piektdaļai – galīgi aplami. Ne tikai neekonomiski, bet jau pat bīstami. Noziedzīga paviršība vai tehnisks analfabētisms?
Mācību nepieciešamība un iespējas
Visi, kas stūrē, ir mācījušies. Autoskolas taču obligātas. Bet tās nav augstskolas. Tās nav konservatorijas, kuras būtu nepieciešamas, lai skaisti un droši spēlētu tādas melodijas, kādas vēlas krietna daļa kustības muzikantu.
Autoskolā iemāca notis. Labskanīgiem akordiem laika nepietiek. Tos arī programmas neparedz. Še licence. Mēģini dziedāt…
Uz tālāku pašmācību dzīve vairs nespiež. Nav jau “žiguļu laiki”, kad, uz pirmā sniega divreiz ar pakaļu uz priekšu apgriezies, gribi negribi devies uz tukšu stāvvietu pie Biķernieku trases (toreiz tādas vēl bija), lai saķeres apļu noslēpumus apgūtu.
Meklēji kādu gudru grāmatu. Uzklausīji trenētāka kaimiņa padomus. Skolojies pašmācībā, līdz galu galā meldiņu turēji gluži labi.
Nu auto brauc paši. Vismaz reklāmās tā saka. Tie mērķtiecīgi veidoti kā iespējami plaša patēriņa prece, kuras lietošanai īpašas iemaņas un pat elementāras fizikas pamatu zināšanas nevajadzētu.
Tie, pateicoties elektroniskām stabilitātes sistēmām un daudz labākām riepām, tiešām ir stūrējami vienkāršāk, precīzāk, drošāk. Bet robežas, gan paceltas augstāk, paliek. Un to pārkāpšana joprojām bīstama. Kā tās izzināt tagad?
Auto grāmatu nav daudz vairāk kā pirms pusgadsimta. To izdošana mazas valsts mazā valodā ir nerentabls pasākums, uz kuru neviens prātīgs izdevējs nesadūšosies. Ja nebūs valsts atbalsta. Un tāda nav.
Pašu autovadītāju atbildības obligātās apdrošināšanas (OCTA) ietvaros samestās naudiņas atskaitījumi tiek devīgi novirzīti (līdzekļus dala Ceļu satiksmes drošības padome), lai par sešciparu skaitļiem nopirktu radarus, kuri – kā ziņās lasām – izrādās novecojuši un lietoti netiek, kontroles dronu, kurš nekur nelido, uzraudzības videokameras, kuru lielākā daļa tā arī neko nav nofilmējusi… Bet izglītojoši projekti atbalstu negūst.
“Kas nu vairs grāmatas lasa!” – tāds ir ilgus gadus nozari pārraugošas amatpersonas komentārs. Taisnība – lasa maz. Bet ja grāmata būtu tiešām laba, ja to dāvinātu (par to pašu OCTA naudiņu), domāju, zinātkārie tomēr atrastos. Un šo to iemācītos.
Kaut saķeres apli vienreiz dzīvē ieraudzītu un par draudošu izbraukšanu no tā padomātu… Ja klasiskais grāmatas formāts tiešām iznīkst – nemaz daudz naudas nevajadzētu, lai izveidotu labu drošas braukšanas interneta portālu. Tādu mērķtiecīgu, pārskatāmu. Ar savu digitālu bibliotēku. Kas ieceri atbalstīs?
Drukātie auto mediji – to pašu nelielo tirāžu dēļ no reklāmdevējiem pilnībā atkarīgi – iznīkst. Jo reklāmas laukumus pērk galvenokārt automobiļu tirgotāji. Un tie jau agrāk neko dikti devīgi nebija. Vīrusa ēnā dāsnāki nekļūst.
“Atšujies!” – tā nupat viens no tirgoņiem par sadarbības iespējām teica. “Paša bērniem nav ko ēst! Kāpēc lai es barotu tavējos?” Un pamatīgu ikmēneša auto žurnālu Latvijā vairs nav. Vēl dzīvās avīzes satiksmes drošības tematikai atvēlēto platību samazinājušas līdz minimumam.
Internets? Pamēģiniet kādā no populārākajiem ziņu portāliem atrast kaut ko intriģējošu, saistošu, pamācošu satiksmes drošības tematikā.
Grūti jums būs… Atkal kāda savas jomas saimnieka komentāriņš: “Kāpēc lai es maksātu normālu honorāru labam autoram, kura raksts savāks, teiksim, 5000 lasītāju klikšķu, ja varu ielikt trīs komercrelīzes, trīs (atvainojiet, zagtus) svešzemju avāriju videoklipus, kurus kopā apmeklēs 10 000 garlaikotu ziņkārīgo? Un klikšķus man vajag, reklāmdevējs par klikšķiem maksā!”
Drošas braukšanas skolas? Dažas vēl dzīvas. Bet, ja gribam pietiekami kvalitatīvus analfabētisma likvidēšanas mēģinājumus, šis mācību veids nevar būt lēts. Vajadzīgi labi (un attiecīgi atalgoti) skolotāji, vajadzīgi automobiļi, jāīrē trases.
Cenas tādēļ nav plaši pieejamā līmenī. Un atkal jāsaka – satiksmes drošības fondi šo problēmu risina, maigi sakot, kūtri.
Pārbaudītas vērtības
Lai rosinājums mācīties nepaliktu bez konkrētiem priekšlikumiem – ierosinu, informācijas bagātību uzplūdus gaidot, izmantot dažas pārbaudītas vērtības. Vienu no visu laiku labākajām labas braukšanas grāmatām, kas izdota arī latviski, var lasīt bez maksas.
Lūk, adrese internetā – https://bkategorija.files.wordpress.com/2011/02/s-zasada-droc5a1s-c481trums.pdf. Sobeslavs Zasada, “Drošs ātrums”. Par citām būs jāmaksā. Un jāpacīnās svešākā valodā.
Varu ieteikt, manuprāt, labākos autorus – Bobs Bondurants, Airtons Senna, Karols Smits. Rakstiet šos vārdus “Google” meklētājā un piedāvājumus saņemsiet ātri un bagātīgi.
Starp citu – K. Smita grāmatas “Drive to win” fragmentiņš, kurš vistiešākā veidā saistīts ar riepu lieku plēšanu un saudzēšanu (gan sacīkstēs, gan ikdienā), latviešu valodā bija publicēts jau žurnāla “Auto” 1999. gada augusta numurā. Digitalizēts šis izdevums diemžēl nav. Pieejams bibliotēkās.
