Monika Zīle par “Stabilitātei” ievešanu Saeimā: “Kā tad tā?!” “Jā, lūk, – TĀ!” 143
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Izlēmīgs cilvēks viņa ceļā saliktos šķēršļus izmantos kā trepes, pa kurām sasniegt panākumu virsotni.” Orisons Mordens, amerikāņu psihologs
No partijas “Stabilitātei” 14. Saeimā ievēlētā Glorija Grevcova jaunā parlamenta pirmās sēdes priekšvakarā 31. oktobrī Krievijas televīzijas kanāla ziņās izteica sašutumu par divu okupācijas pieminekļu demontēšanu Daugavpilī. Tiesa, zilajā ekrānā viņa bija redzama nepilnu minūti, taču savā sociālo tīklu blogā Grevcova izpaudās pēc pilnas programmas: vietējā vara esot pilsētniekus “zombējusi”, solīdamās okupekļus pasargāt ar plašām tiesvedībām, turklāt bieži piesaukts graušanai nepieciešamā finansējuma trūkums. Tomēr pagājušās svētdienas vakarā Daugavpilī izrādījies – nauda padomju karavīru pieminekļa aizvākšanai no pilsētas centra atradusies, un ekskavators jau gaidīja pavēli sākt demontāžu.
“Kā tad tā?!” deputāte vairākas reizes atkārto neslēptā apjukumā. Pēc visa spriežot, bija nolēmusi Daugavpilī pazīmēties ar jau labi apgūto Krievijas propagandas žanra retoriku, kas vienā sabiedrības daļā palīdzēja iegūt atpazīstamību un Saeimas deputātes mandātu – “mēs turpināsim cīnīties”, “mēs uzvarēsim” utt., vairojot savu un “Stabilitātei” popularitāti. Bet še tev, māsiņ, smilšu pīrāgs!…
Kas notiek, kur pierastās ilgās debates un sabiedrības aptaujas par “jūtīgo problēmu”, kam jātuvojas ar baltiem cimdiem; kur ekspertu viedokļu analīzes un labi zināmā prakse skaļas iebildes raisošus lēmumus vilcināt līdz bezgalībai? – saklausāms Grevcovas neierasti samocītās uzrunas zemtekstā.
Jāteic, lēmums par okupekļu aizvākšanu ir pamatīgi novēlots. Uzturot elkvietas, kur Kremļa valdīšanas kārojošajiem saliedēties “krievu pasaules” ideju gaisotnē, mūsu pārmēru tolerantie politiķi ļāvuši izveidoties sabiedrības slānim, kas demokrātiskās brīvības uztver kā latviešu vājuma izpausmi.
Protams, ir daudz neatkarīgajai Latvijas valstij lojālu cittautiešu. Bet Rosļikova grupējums apstiprina, ka integrācijas panākumi eksistē tikai sabiedrības saliedēšanai atvēlētā budžeta apguvēju pārskatos. Novēlots arī likums par valsts valodu visos izglītības līmeņos, un pretinieki pamatoti cer, ka vēl ilgi daļa skolu runās krieviski.
Taisnību sakot, cerības nav tukšā vietā balstītas – reiz taču jau bija lēmums par skolu un bērnudārzu latviskošanu, bet sākās mīņāšanās, un iznākums ir tāds, ka mazākumtautību vidusskolu absolvējis jaunietis nesaprot vienkāršu valsts valodā uzdotu jautājumu.
Pēc katrām vēlēšanām pierasts skaļi šausmināties par Latgales izvēlēm. Tagad klusas vaimanas par “Stabilitātei” ievešanu Saeimā. Bet ko citu gaidīt, ja valsts austrumi bez cīņas atdoti apšaubāmu un Latvijai klaji naidīgu ideju sludinātājiem? Kad necik tālā pagātnē Tatjanas Ždanokas emisāru desants tur piedāvāja apspriest Kremlim tīkamo Latgales “suverenitātes” jautājumu, mūsu nacionālie politiķi to, bez šaubām, sirsnīgi nosodīja.
Taču nav dzirdēts, ka pēdējā desmitgadē Zilupi, Lipuškus vai vecticībnieku pagastus Baltkrievijas pierobežā būtu apmeklējusi, teiksim, Nacionālās apvienības politiķu misija. Bet no parlamenta izbalsotā “Attīstībai/Par”, savā Latgales vēlēšanu apgabala listē pirmo numuru atvēlēdama Jurim Pūcem, bez aplinkiem lika saprast, ka pat valdošās koalīcijas spēkam nav ne jausmas par noskaņojumu valsts austrumos un vēlmi kaut ko tajā mainīt. Ja nu gribēja piedāvāt latgaliešiem kādu absolūti svešu personu, tad Pūces kungs bija īstais!…
14. Saeimas pirmās sanākšanas dienā komentējot situāciju valstī, 4. maija deklarācijas kluba prezidente Velta Čebotarenoka netaupīja secinājumu par visiem labi zināmo: diemžēl ir Latvijā tā dēvētā 5. kolonna, turklāt skaļa un pašpārliecināta. Nebūsim naivi, ka dāsnāk finansēti integrēšanas projekti mainīs viņu uzskatus. Bet izpausmes gan var pieklusināt, izlēmīgi būvējot nacionālas valsts pamatus un bez liekām debatēm pasakot: jā, būs TĀ!
Nesen sociālajos tīklos lasīju Turcijas pilsētā Antaljā patvērumu atradušo “krievu pasaules” atbalstītāju žēlabas par janičāru pēcteču necilvēcību. Kāds jokodamies esot ierakstījis tviterī, ka nebūtu par ļaunu denacificēt Antaljas apvidu, un daži domubiedri šo paudumu smiedamies atbalstījuši. Ko turki?… Nodemonstrējuši absolūtu humora sajūtas trūkumu, izmezdami no valsts gan denacifikācijas idejas autoru, gan viņa ieraksta “laikotājus”. Bez brīdinājumiem, audzinošām pārrunām, administratīviem sodiem un bailēm no starptautiska nopēluma.
