Kā svin ziemas saulgriežus un Ziemassvētkus? 6
Ziemas saulgrieži jeb t. s. “īstie ziemas svētki”, tāpat kā vasaras saulgrieži, pavasara saulgrieži un rudens saulgrieži, kā svētki tiek uzskatīti par senāko laiku tradīciju. Zināms, ka tie vairāk saistīti ar saules stāvokli un noteiktiem gadalaikiem – mazāk ar cilvēka un baznīcas ieviestajām tradīcijām.
Piemēram, šogad ziemas saulgrieži atzīmējami 21. – 22. decembra naktī. Tāpat kā visi citi saulgrieži, šis tiek uzskatīts par maģisku laiku, ko savos pareģojumos izmanto arī astrologi – šajā laikā iesaka vērsties pie sava gara un organisma attīrīšanas, domu sakārtošanas, dzīvokļa atbrīvošanas no krāmiem u. tml. Diezgan praktiski padomi, kas gan ļoti labi noder jebkurai citai nedēļas nogalei vai brīvdienu sākumam. Der ievērot!
Ziemas saulgriežos novērojama garākā nakts, bet uzreiz pēc tam nakts kļūst arvien īsāka un diena – garāka. Ziemas saulgrieži kā jau svētki, ko atzīmējam īpaši drūmā, saimnieciski, fiziski mazaktīvā laikā, ir savdabīgs “restarts” cilvēka attiecībām ar apkārtni. Ir tikai dabiski, ka arī bez reliģiskām konotācijām tas saistās ar zināmu cerību – piemēram, ar cerību, ka drīz atnāks pavasaris un kļūs siltāks.
Der ievērot, ka ziemas saulgrieži atšķiras no Ziemassvētkiem arī tīri gramatiski – semantiski tie ir pilnīgi atšķirīgi jēdzieni un pirmos neraksta ar lielajiem burtiem, tos mēdz neierakstīt kalendārā un tos parasti neatzīst arī par oficiālajām brīvdienām.
Tradicionālās ziemas saulgriežu nodarbes – gardu ēdienu cepšana, dziesmas, rotaļas, rotājumu darināšana, kā arī, protams, bluķa vilkšana un vizināšanās kamanās (ja iespējams, jāiejūdz arī zirgs un jāsagaida mīksts sniegs).
Šīs lustes galvenokārt nodrošinās nākamā gada veiksmi un pārticību. Veiksmi un sabiedrisko nozīmi ieguva arī ķekatās iešana – dažādos tērpos un maskās tērpušies ķekatnieki jeb “čigāni” iet no viena ciema uz otru, tādējādi atbaidot ļaunos garus, kas ir īpaši aktīvi saulgriežu naktī. Ķekatnieku vadoņa rīkste, ar ko mēdz iepērt tos, pie kā ķekatnieki ciemojas, tiek uzskatīta par maģisku – tā nes veiksmi un veselību.
Ēdienu vidū, kā vēsta tautasdziesmas, ir vienkārši, pat ne pārāk bagāti, taču sātīgi ēdieni, kas nodrošinās nākamajam gadam pārticību arī tīri simboliskā līmenī:
Nāc, māsiņ, ciemoties
Ziemassvētku vakarā:
Būs pupiņas, būs zirnīši,
Būs cūciņas šņukurīts.
DS 33278-0
Lai gan tautasdziesmās ziemas saulgriežu laiks tiek dēvēts par Ziemassvētkiem, tie ir pēcāk ieviestie baznīcas svētki, ko svin attiecīgi vēlāk par ziemas saulgriežiem – 24., 25, un 26. decembrī.
24. decembrī ir Ziemassvētku vakars, 25. decembrī – Pirmie Ziemassvētki, 26. decembrī – Otrie Ziemassvētki. Kristietība pieņem, ka tie ir Jēzus Kristus dzimšanas svētki. Pareizticīgie šo notikumu skaita pēc Jūlija kalendāra, tāpēc svin Ziemassvētkus parasti vēlāk – 6., 7. un 8. janvārī.
Starp pazīstamākajām Ziemassvētku tradīcijām, ko piekopjam arī mūsdienās: eglītes rotāšana, gājiens uz baznīcu, gaļas cepetis un karstvīns vai saldumi pie svētku galda, kā arī, protams, dāvanas zem eglītes, ko īpaši gaida bērni un ko nes Ziemassvētku vecītis (padomju laikā – Salavecis). Jāpiebilst, ka jebkura pārģērbšanās Ziemassvētkos ir neliela atkāpe par labu senajiem ziemas saulgriežiem, kuru laikā gāja ķekatās.
Paldies saku Dieviņam,
Nu atnāca ziemas svētki;
Dievs lai dod veselību
Lieldieniņu sagaidīt.
