Kā strādā modernie kodolieroči un vai ir pamats bažīties par to ietekmi uz Latvijas iedzīvotāju veselību? 72
Dr. Nucl. Phys. Agris Auce
Neapspriežot iespējamību, ka Ukrainā varētu tikt pielietoti taktiskie kodolieroči, šajā rakstā apspriedīsim kādas medicīniskas un citas ar radiāciju saistīts sekas tas varētu izraisīt mums te, Latvijā.
Uzreiz jāsaprot, ka taktiskie kodolieroči ir vairāku veidu – gan pēc jaudas gan pēc tipa. Sprādziena jaudas ziņā ir runa par sprādziena jaudu no kilotonnas daļām līdz apmēram 200 kilotonnām. Kaujas lauka taktiskais kodolierocis uz sauszemes visticamākais ir dažu līdz dažu desmitu kilotonnu apmērā.
Ar tādu varētu, piemēram, ļoti labi nopostīt Krimas tiltu, vai kādu citu svarīgu tiltu vai apgādes mezglu. Ir arī radiācijas tipa taktiskie kodolieroči, kas populāri labāk pazīstami kā neitronu bumbas.
Aukstā kara laikā neitronu bumbas bija paredzētas, lai neitralizētu PSRS tanku armiju lieluzbrukumus, jo parastās tanku bruņas nepietiekoši aizsargā pret neitronu starojumu. Ukrainas karā tādu lielu tanku armiju pret kurām pielietot neitronu bumbu šķiet vairs nav palicis. Tātad runa varētu būt par “klasisko” kodolieroci ar dažu vai dažu desmitu kilotonnu lielu jaudu.
Vismazākā ķēdes kodolreakcija nepieciešamā kritiskā masa ir plutonijam (izotopam Pu-239). Tie, kas puslīdz jēdzīgi skolā mācījušies fiziku varētu atcerēties, ka Pu-329 kritiskā masa ir apmēram 10 kg, tas ir plutonija lode 10cm diametrā. Plutonija kodolierocis tiek palaists ar implozijas palīdzību un tāpēc kritiskā masa var būt vēl mazāka – jo labāka ir implozijas ierīce, jo mazās plutonija daudzums ir vajadzīgs, mūsdienās tas varētu būt apmēram 5kg.
Modernajos kodolieročos atšķirībā no Hirosimas vai Nagasaki bumbām izmanto sprādziena pastiprinātājus, kas sprādziena jaudu var palielināt apmēram 2 vai vairāk reizes. Sprādziena pastiprinātāji ir neliels daudzums kodoltermiskās (ūdeņraža) bumbas elementu, neitronu atstarotāji un citu elementu izotopi, kas sabrūkot var izdalīt neitronus. Bez sprādziena pastiprinātājiem kodolsprādzienā sadalītos apmēram 20% no kodoldegvielas (tātad apmēram 1 kg plutonija), bet ar sprādziena pastiprinātāju ievērojami vairāk.
Tātad tipiskā relatīvi nelielas jaudas kodolsprādzienā izdalītos apmēram 2-3 kg kodolatkritumu un 4-6 kilogrami nesadalījies plutonijs un urāns. Vēl izdalījušos neitronus absorbētu kādi apkārtējās vides atomi, kāda daļa no kuriem arī kļūtu radioaktīvi. Vai tas ir liels daudzums radiācijas un vai mums no tā šeit Latvijā ir jābīstas, ja eksplozija notiktu tur – Ukrainā vai Krievijā?
1960-os gados ASV daudz testēja virszemes testos kodolieročus tuksneša poligonā Nevadā, relatīvi netālu no Las Vegasas. Tajos laikos daudzi tūristi brauca vērot kodolsprādzienu, līdzīgi kā tagad brauc skatīties kosmosa raķešu startus. (Runā, ka kodolsprādzieni esot ļoti skaisti, kā man stāstījuši tie, kas to redzējuši). Ņemot to vērā, liekas, ka mums nav nekāda īpaša iemesla uztraukties par pāris tūkstošu kilometru attālumā notikušu dažu kodolsprādzienu medicīniskām sekām pie mums, šeit Latvijā.
Ja nu kādam tomēr ir uztraukums par savu veselību pēc dažiem taktisko kodolieroču sprādzieniem, tad šādi cilvēki varētu arī visādā citādā veidā mazināt savai veselībai draudošās briesmas – kā piemēram: pārtraukt smēķēt, nelietot sāli uzturā, regulāri nodarboties ar fiziskām aktivitātēm un, ja nu ko gribas darīt radiācijas jomā, tad var izvairīties no granīta ēkām, kā piemēram, no Reira vēl beidzamās dienas vadītās finanšu ministrijas, kurā ļoti iespējams, ka radiācijas līmenis ir lielāks nekā veselīgā dabā ārpus tās.
Tie, kurus interesē kodolieroču vēsture var ne tikai apmeklēt atomkalnu Igaunijas ziemeļos, kur PSRS pirmajām atombumbām tika iegūta Igaunijas urāna rūda un tika bagātināts urāns arī no citām PSRS urāna raktuvēm, bet arī nopeldēties kādā citā Pasaules kodolmantojuma vietā – Šagana ezerā Kazahstānā. Šis apmēram 100 metrus dziļais, 400 metru diametra, gandrīz perfekti apaļais ezers 1965 gadā tika izveidots ar 140 kilotonnu apakšzemes kodolsprādziena palīdzību. Toreiz tā bija PSRS programma atomsprādzieni ekonomikas attīstībai. Šī programma netika turpināta, bet tagad vietējie iedzīvotāji tur ķer zivis un citādi atpūšas.
Lai parādītu radiācijas draudus salīdzinošos mērogos – Zaporižjes AES ir seši VVR1000 tipa kodolreaktori, kur katrā ir apmēram 500 kg urāna. Kodoldegviela tiek mainīta katrus 3-4 gadus un tad stipri radioaktīvie kodolatkritumi daudzus gadus turpat uz vietas glabājas dzesēšanas baseinos.
Tātad šajā AES, kura šobrīd ir apturēta, bet kurai ir un būs vajadzīga elektrība lai to dzesētu un pārkaršanas dēļ nenotiktu kodolavārija, ir daudz, daudz vairāk radioaktīvo materiālu un kodolatkritumu nekā izdalītos pēc jebkura kodolbumbas sprādziena. Tā kā elektrības padeve šai AES ik pa brīdim tiek pārtraukta un jāieslēdz dīzeļa ģeneratori, bet nav zināms cik daudz viņiem ir dīzeļdegvielas un vai krievu armija to neizlaupīs, tad te bažas varētu būt krietni pamatotākas.
Tas ir viens no iemesliem kāpēc runājot par nākotnes AES dizainiem īpaša uzmanība tiek pievērsta tā saucamajai nākotnes IV (ceturtās) paaudzes kodolreaktoriem – tas ir tādiem reaktoriem, kuri neizkustu un neuzsprāgtu, ja tos nedzesētu. Domājams, ka arī Latvijai savos nākotnes plānos – piemēram, Čiekurkalna AES būvē, būtu jāorientējas tieši uz šādiem IV paaudzes kodolreaktoriem.
