Kā stiprināt mūsu “drošības mūri” Latgali? 0
Vai latgaliešu kultūra Latvijas drošības kontekstā šobrīd ir vājais ķēdes posms vai tomēr mūris? Atbildes lūko rast “100 g kultūras diskusija” mirkli pirms latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks” pasniegšanas, dalībniekiem secinot, ka drīzāk jau mūris, un latgalieši, kā sarunā akcentē biedrības “New East” vadītājs Jorens Dobkevičs, ir jau noguruši no tā, ka atkal un atkal sava piederība Latvijai kaut kā īpaši jāpierāda.
Kultūrai jāstiprina identitāte un jāizaicina
Mēs ik gadu palielinām tēriņus aizsardzībai, un tā tas būs arī turpmāk. Citām nozarēm tāpēc ir jāsavelk jostas, arī kultūrai. Tomēr drošība nav tikai ieroči. Drošību veido arī kultūra, identitāte, piederības sajūta. Nemateriālās kultūras centra “Upīte” vadītājs Andris Slišāns, kurš Latgales kultūru rušina 3 kilometrus no Latvijas robežas ar Krieviju, saka, ka pirmkārt jau ir jābūt cilvēkiem, lai robežu nosargātu. Nevis robežsargiem, bet tiem, kas dzīvo uz vietas, redz un uztver to, kas notiek blakus robežai. Un tieši cilvēks ir tas, kurš var mācīties vai nemācīties arī latgaliešu valodu. Viņš par savu misiju uzskata piedāvāt cilvēkiem tādu kultūras pakalpojumu, kas stiprina identitātes sajūtu. “Ja tu esi patriotisks un līdzatbildīgs Latgalei, tad tu arī visai Latvijai līdzatbildīgs.
Un ar tiem kultūras pasākumiem to arī nodrošinām, ka cilvēkus saliedējam un rādām to, ka tikai kopā mums esot un ar kopējām vērtībām mēs varam iedot pasaulei un arī stiprināt savu robežu.
Ja saka kraujas malā, īstenībā es nejūtu, ka esam kraujas malā. Mēs esam centrā!”, viņš saka. Sarunas gaitā viņš arī atzīstas, ka, lai gan politiskā situācija pasaulē ir saspringta, pierobežā viņš jūtas drošāk nekā iepriekš. Žogs uz robežas skaidri norāda, kur beidzas Latvija.
Vērtējot, to, cik lielā mērā cilvēkus var vienot kultūra, biedrības “New East” dibinātājs un vadītājs Jorens Dobkevičs uzsver, ka
ne tikai Daugavpilī, bet arī Latvijā kopumā ir ļoti daudz “bezzobainas, dažreiz veģetāras” kultūras, kur nav izvērstas sociālas problēmas, mūsdienu aktuālais konteksts.
Daugavpilī viņš to redz īpaši skaudri. Un tas neesot arī gluži par to, ka trūkst laikmetīgās mākslas izpausmju. “Karš nav tas, par ko cilvēki runā,” viņš saka, atgādinot, ka no pilsētas 15 minūšu attālumā atrodas Baltkrievija un humanitārā krīze ar bēgļiem. Kultūras cilvēki šo problēmu neatspoguļo. Dobkeviča ieskatā būtu vairāk jārunā par neērtākām tēmām, arī tādām, kas dažbrīd aizskar. Pērn viņa vadītās biedrības telpās viena šāda izrāde tomēr tika uzvesta – “Pārāk tuvu, lai saredzētu”.
Izrāde daļēji balstās literārā darbā un daļēji pētījumā par starpdzimumu un starpetniskajiem konfliktiem Latvijā un Latgalē. Arī par to, cik daudz ir vardarbības ģimenēs. “Tradicionālās vērtības, ko vietējie politiķi uzpūš kā tādu vissvarīgāko lietu – viņām ir cita puse un cits skats, kurš nav nemaz tik pozitīvs un skaists,” atgādina “New East” vadītājs. Viņš uzskata, ka tieši kultūra var būt tā vieta, kur par sāpīgām tēmām ir iespējams veidot diskusiju.
Tāpat viņš atgādina par situāciju, kad Daugavpils domes pārstāvis ieradās Rotko centrā un praktiski nodarbojās ar mākslas cenzūru. To, cik lielā mērā Latvijas otras lielākās pilsētas kultūras aina nereaģē uz to, kas notiek apkārt, Dobkeviča ieskatā spilgti demonstrē situācija dažas dienas pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. “Jūs visi atceraties to sajūtu, bet Daugavpilī tajā skaistajā Vienības nama ēkā vietējie mākslinieki ar pašvaldības atbalstu veidoja izrādi, kas ir stāsts par Krievijas karavīriem cara laikos, kas ir Daugavpilī un cik viņi ir fantastiski un visiem palīdz, un iznāk domes deputāts (..)
Vasiļjeva kungs un stāsta, cik tā ir laba izrāde un cik svarīgi ir par šo runāt šobrīd. Un es sēžu, un man bija sajūta, ka no tiem 200 cilvēkiem zālē, kur ir baznīcu pārstāvji, kultūras centru pārstāvji, iestāžu un skolu vadītāji, man bija sajūta, ka man vienīgajam gribas krist no šī krēsla un aizbēgt un aizmukt. Un es nevarēju saprast, kā tā vispār var būt!” par savām sajūtām stāsta “New East” vadītājs.
