Kā starp Skillu un Haribdu 0
Bibliotēkas – tas ir ļoti labi. To iepirkumu palielināšanās – vēl labāk. Arvien mazāk būs situāciju, ka vēlākā Nobela prēmijas laureāta (domāts Tomass Transtrēmers) grāmata jāizdod mazākā tirāžā, nekā ir bibliotēku skaits.
Taču grāmatizdevēji un arī autori cer ne tikai uz bibliotēkām, bet arī uz pārdošanu grāmatnīcās. Autoriem patīk, ka viņu grāmatas ir ne tikai viņu mājās, bet arī veikalu plauktos un, ja laimējas, pavisam svaigas pat skatlogos. Grāmata ir skaista prece to apmīļotājiem, taču nedrīkst aizmirst, ka grāmatas, pirmkārt, domātas lasīšanai. Kā pie grāmatas tiksi, ja tā maksā ļoti dārgi?
Izdevēji saka: tie, kas gribēs, tie nopirks. Piekrītu, bet tikai daļēji. Ja grāmatas pašizmaksa būs augsta un grāmatnīcas vēl būs uzskrūvējušas cenu, tad nopirks tikai tad, ja ļoti, ļoti gribēs. Un, ja mana alga, ir, piemēram, 180 latu uz rokas, un es “ļoti, ļoti” gribēšu trīs grāmatas, tad no divām ļoti gribētām atteikšos (komunālie maksājumi, transports un ēšana, citas lietas – grozi, kā gribi, man nesanāk nopirkt vienā laikā trīs grāmatas par 10 vai 11 latiem). Izdevēji arī stāsta, ka ārzemēs grāmatas ir dārgākas. Bet tur visas summas ir lielākas skaitļos, tāpēc šis salīdzinājums neder.
Aplūkosim pāris piemēru. Ne jau visas izdevniecības liek augstas cenas. Tā “Neputns” izdevis Margitas Gūtmanes grāmatu par Veronikas Strēlertes dzīvi “Dzīve ir viens vella izgudrojums”. Grāmatnīcās to var nopirkt par četrarpus latiem. No Jāņa Vādona bloga uzzināju, ka iznākusi vēl viena daudzsološa grāmata, Anitas Rožkalnes sarakstītā “Lauva” par Astrīdi Ivasku, Latvijas Universitātes Literatūras folkloras un mākslas institūta (LFMI) izdevums.
Ar lielu prieku devos uz Jāņa Rozes grāmatnīcu, taču tur mani atvēsināja grāmatai uzliktā cena – 11 latu. Jā, daži nopirks, bet vai tiešam neticat, ka par pusotrreiz zemāku cenu nopirktu divreiz vairāk un sanāktu visiem izdevīgāk? Droši vien literatūrzinātniece un arī pati dzejniece zināja, ka grāmata būs šauram lokam, taču nu būs vēl šaurāks.
Ja šī grāmata zaudē jau mani – dzejnieces daiļradi mīlošu literātu –, ko lai saka par pārējiem? Jā, grāmata ir pārāk glīta un pamatīga, lai maksātu maz, bet kaut kā starp Skillu un Haribdu pārdošanas kuģim ir jāizlavierē.
Arī mana dzejas krājuma “Sāras mīlestība” (2008) pašizmaksa bija augsta, tādēļ izdevniecības “Karogs” redakcijā tā maksāja 5 latus, bet, kad aizgāju veikalā, “apsēdos” – tur cena bija 11 latu. Ko viņi gribēja? Ātri “aplauzās” un atdeva izdevniecībā atpakaļ. Man bija kauns par šo dārdzību, no kuras man nekas neatlēca. Kādā no sociālajiem tīkliem, kurā es neesmu, man parādīja, ka daži rakstnieki domā, ka “es traks palicis” un “uzvāros”, bet man ar to nebija nekāda sakara.
Otra lieta literatūras sliktās pieejamības sakarā ir literatūras pasākumu agrais sākuma laiks. Cilvēkus, kuri strādā kultūras iestādēs, priekšniecība biežāk saprot, un viņi var tikt uz pasākumiem, kas sākas plkst. 16.00 vai 17.00, bet citās nozarēs strādājošie uz šādiem pasākumiem tiks palaisti reti vai nekad. Pēc tam paši samierināsies un vairs nerausies. Pasākumu vadītāji man teikuši, ka tas saistīts ar to, ka jāpielāgojas radio un televīzijai. Jā, bet operas un teātru dzīve gan nepielāgojas un tāpēc nesākas četros vai piecos. Tātad nevajag izdabāt. Ir vēl otrs iebildums – pēc vēlajiem pasākumiem nekursējot transports.
Lai kā tas būtu, šādas prakses iespaidā pāris gadu desmitu laikā izveidojies ļoti nopietns pārrāvums starp cilvēkiem, kuri darbojas literatūrā, un pārējiem. Tas ir viens no iemesliem interneta komentāru neiecietībai pret rakstniekiem.
Ko mēs darām? Atmetam ar roku, vēlreiz uzsveram, ka dzeja (daļēji arī proza) domāta izredzētajiem, un apkalpojam paši sevi – baudām lietas, kas citiem nav pieejamas.
