FOTO. Kā šobrīd rit dzīve piekrastes ciemos? 0
Vivanta Volkova, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Braucot uz Ainažiem, tūliņ aiz Kuivižiem allaž noraugos uz gaišpelēku, senatnīgu koka māju un ēkām pagalmā, kas vedina domāt: lūk, tipiska un “nesabojāta” zvejnieku sēta. Lai gan pagalmā vairs neredz žāvējamies tīklus, visas senlaicīgās koka būves nostājušās kā parādē, pretendēdamas uz tradicionālas apbūves zvejnieksētas godu.
Te saimnieko Gints Šīmanis, kura vectēvs tāpat kā citi zvejnieki pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā šo zemi izpircis no vietējā muižnieka. Lielākoties te sāka saimniekot piekrastes zvejnieki – kaimiņos, piemēram, ir Dzintra Kolāta vectēva celtā māja. Gints teic, ka abu vectēvi bija brāļi ar uzvārdu Krūmiņi, kuru dzimtas šūpulis ir “Silmalas” – Randu pļavām tuvu kāpās celta māja.
Viņa vectēvs Hugo Otomārs Krūmiņš bijis gana turīgs, tāpēc nav jābrīnās, ka Ginta saimniecībā joprojām skaitās 11 saimniecības ēkas. Vairākas ir apvienotas zem viena jumta – tādas tolaik bija būvniecības tradīcijas zvejnieku sētās: vienu garenu trīsdaļīgu būvi veido darbnīca, kur agrāk lāpīja tīklus, malkas šķūnis un pirts, savukārt vāgūzis apvienots ar klēti un ledus pagrabu (kārtīga zvejnieka saimniecībā pienākas uzglabāt zivis!), turpat līdzās divi pagrabi saknēm – vienā glabājās dārzeņi lopiem, otrā – cilvēkiem. Pie klēts vectēvs uzbūvējis rampu zirga ratu augstumā, lai ledu un smagās zivju kastes būtu vieglāk izkraut. Jaunākā vectēva celtā būve pēckara gados ir tīklu šķūnis.
Kad dārzs un māja ir, var lūkot sievu
Gints stāsta: “Vectēva dzīves filozofija bija šāda: vispirms savā jauniegūtajā zemes īpašumā jāiestāda augļu koki (tie aug visilgāk), tad jāuzceļ māja, un pēc tam var braukt līgavu lūkoties. Tolaik, kad ābeles bija sastādītas un māja uzbūvēta (pabeigta 1928. gadā), viņš jau bija 35 gadus vecs.
Ziemā zvejnieki ar ragavām, bet vasarā ar ratiem veda reņģes uz Valmieru. Tur vectēvs gāja pie balbiera un iepazinās ar frizieri Elzu. Un, lūk, vecmamma no Valmieras atnāca dzīvot šeit un no friziermadāmas kļuva par zvejnieka sievu – tā bija uzupurēšanās. Viņa bija pilsētniece un nezināja šos darbus, bet te nu Elza bija līdz elkoņiem reņģēs, lāpīja tīklus un gaidīja vīru mājās no jūras. Šis amats bija ļoti bīstams – gadījās, ka zvejnieki aiziet selgā, bet netiek vairs krastā… Bet vectēvs, neskatoties uz veselības problēmām, līdz pat mūža galam 1976. gadā gāja jūrā un bieži ņēma mani līdzi. Tolaik te darbojās zvejnieku artelis “Enkurs”, ko vēlāk pievienoja zvejnieku kolhozam “Brīvais vilnis”.”
Dzintars arī “Mazviļņos”
Hugo un Elzai 1938. gadā piedzima meita Valda, kura, izejot par sievu pie Vircavas muzikanta, kļuva par Šīmani un 1964. gadā laida pasaulē dēlu Gintu. Vēlāk gan vecāki izšķīrās, un Valda apprecējās ar metālmākslinieku, rotkali, tautas daiļamata meistaru Jāni Vismani, ar kuru kopā pensijas gados saimniekoja “Mazviļņos” – ne velti sētu un māju daudzviet rotā metālkalumi. Meistars rūpējies par saimniecību un ēkām, kuras ilgākam mūžam apstrādājis ar lineļļu.
Pagalma malā viņš vecā akas grodā ierīkojis zivju kūpinātavu. Darbnīca metālmāksliniekam bija agrākajā tīklu lāpītavā – te tagad piemiņas ekspozīcija onkulim Jānim un Saules akmenim dzintaram, jo meistars tika darinājis dzintara rotas. Gints savukārt dzintaru pieņēmis par savu iedvesmas avotu, īpaši pēc ekspedīcijām ar Janīnu Kursīti, nu turpina vākt materiālus par dzintaru un izdevis arī tam veltītu grāmatu.
Viens pats mājās
Gints pie vecvecākiem šajā mājā ir uzaudzis un mācījies Salacgrīvas vidusskolā, kamēr mamma bijusi aizņemta savā mediķes darbā Rīgā. Viņš rāda savu pirmo fotoalbumu – tajā viņš bērnībā, kad gājis 2. klasē, salīmējis nozīmīgākās bildes, veidojot dzimtas vēsturi: vectēva portrets ar tīkliem, vecmamma šujot, svarīga bijusi arī gotiņa… Viena no vectēva fotogrāfijām atgādina Gundegas Vaskas gleznu ar zvejnieka portretu. Mākslinieci bija iedvesmojušas Vidzemes piekrastes jūras ainavas un zvejnieku tēli – par vienu no modeļiem bijis arī Hugo Otomārs Krūmiņš.
Pārlapojot savu dzīvi “Mazviļņos”, Gints atceras, ka pēc vecmammas nāves, viņš vidusskolas laikā trīs gadus te dzīvojis viens pats – Gints allaž bijis ļoti patstāvīgs. Mamma brīvdienās brauca šurp ar pilnu somu – dēlam un kaimiņiem veda klona un saldskābo maizi, jo tolaik te varēja nopirkt tikai lipīgu “ķieģelīti”. 2014. gadā Gints pēc darbu jundas un dzīves Rīgā atgriezās “Mazviļņos”, jo mamma pēc vīra nāves palika viena.
Aicinātājs pie jūras
Uzturot rūpi par piekrastes ciemiem, Gints atgādina daudzās aktivitātes, kurās arī pats iesaistās: “Reņģēdāju festivāls” Salacgrīvā, pavasara kuģošana Salacas krastos, projekts “Jūra visu gadu”, kura ietvaros tikko pasūtītajam rakstam viņš virsrakstā licis “No pavasara reņģēm līdz zemledus taimiņiem”. Gints ilgstoši bijis laikraksta “Jūras Vēstis” redaktors, daudzi atceras viņa vadītos televīzijas raidījumus “Latvji, brauciet jūriņā” un veidotās dokumentālās filmas par jūru. Ar “Bibliokuģi Krišjānis Valdemārs” apciemotas 24 skolas Latgalē un citviet Latvijā, aicinot jauniešus kļūt par jūrniekiem.
Gints piedalījies daudzu jūras tematikas grāmatu izdošanā – pirmā bija veltīta Kuivižiem, tad par Ainažiem, Salacgrīvu un Vidzemes zvejniekiem, apkopoti gan Vidzemes jūrmalnieku, gan tālbraucēju kapteiņu stāsti. Liels gandarījums ir par izdotajām jūrniecības vēsturnieka Jura Kriķa grāmatām, tagad kopā ar autoru rit darbs pie pētījuma par trim Lejaskurzemes zvejnieku kolhoziem: Pāvilostas “Dzintarkrastu”, Liepājas “Boļševiku” un Jūrmalciema “Sarkano blāzmu”.
Sirsnīga draudzība Gintam bijusi ar tālbraucēju kapteini Visvaldi Feldmani, kurš ilgus gadus bijis Kolkasraga bākas uzraugs un uzdāvinājis viņam navigācijas zīmi – tā bijusi Kolkasragā, pēc tam pie kapteiņa mājas, bet tagad šis prožektors redzams goda vietā pie “Mazviļņu” mājas. Spriežot par mājas uzturēšanu kārtībā, saimnieks secina, ka šogad vajadzētu pārkrāsot fasādi, kas jūras pusē no sāļajiem vējiem vairāk cietusi. Gaišpelēkais tonis ēkai bijis no pirmsākumiem, to arī jāturpina uzturēt svaigu. Remontdarbos palīdzot draugi un meistari, teic Gints, bet par teritorijas appļaušanu vasarā pats rūpējas, tāpat arī par malku – lielu daļu dāvājot jūra, turklāt tā esot stipri karsta.
