Cik bieži pērkat kūpinājumus un kuru ražotāju produkcijai dodat priekšroku? 0
Egons Fridrihsons Ogrē: “Labs vai indīgs – viss atkarīgs no devas. Šo padomu atceros kopš bērnības. Man ir 89 gadi, un ne es, ne mani radi nekad neesam cietuši no kūpinājumiem vai žāvētas gaļas. Pats bieži pērku “Mājas desu”, ko ražo uzņēmums “Nākotne”. Dienā pāris ripiņas uz sviestmaizes – ar to arī pietiek. Nevajag pārēsties, tad nebūs jābaidās no benzpirēna.”
Rihards Aizkalniņš Rīgā: “Priekšroku dodu Rēzeknes gaļas kombināta produkcijai. Žāvētu gaļu ar rupjmaizi esmu ēdis un ēdīšu. Mūsmājās savulaik parasti nobaroja divas cūkas: vienu kāva ap Ziemassvētkiem, otru – vēlāk un to baroja tā, lai būtu nevis speķis, bet cauraudzītis vasarai. Pirms žāvēšanas gaļu divas nedēļas turēja kārtīgā sālījumā, tik koncentrētā, ka kartupelis pa virsu peldēja. Tad uz lēnas uguns, kurinot viegli mitru alkšņa malku, pāris dienas žāvēja. Beigās piemeta nelielu kadiķīti, lai gaļai kārdinošais brūnums un īpaša garša.”
Gunta Eglīte Rubenē: “Mūsu veikaliņa pārdevējām speciāli piesaku – man, lūdzu, pasūtiet “Alkšņa” žāvējumu! Pēdējā laikā to vairs neredz. Gaļas stendā pilns ar citiem piedāvājumiem, bet tiem visiem eju garām. Tā gaļa ir kā salmi, bez garšas un pat par velti neņemšu. Īstā ir tā, kas smeķīgi smaržo cauri iesaiņojumam. Jo – kā smaržo, tā garšo.”
Vilhelms Ļuta Rīgā: “Kāpēc neaizliedz alkoholu, cigaretes, čipsus, kolu un vēl daudzas citas ēdamlietas, kas tik ļoti piesātinātas ar ķīmiju – garšas un krāsas uzlabotājiem, stabilizatoriem, citām E vielām? Šā iemesla dēļ lielveikalos žāvējumus nepērku, tie nav ēdami. Vienīgā, ko pērku, ir “Rubeņu” žāvētā gaļa no Rembates. Šī produkcija nopērkama arī Centrāltirgū. Gaļa kolosāla un nemaz nav dārga.”
Rasma Sakne Sīkragā: “Dzīvojam tālu no veikaliem, autobusi tikpat kā nekursē, tāpēc kūpinājumi mūsu ciema ļaužu iztikā ir pārtika numur viens. Divas reizes nedēļā atbrauc autoveikals, atved iecienītos “Nākotnes” un “Forever” žāvējumus. Tos vajag arī kurzemnieku populārajai bukstiņbiezputrai. Lielveikalā, ieraugot lieso gaļu, kas iekrāsota rozā krāsā, šermuļi iet caur kauliem. Ja to uzliek uz pannas, nevar uzcept – lec no pannas nost. Piedzīta pilna ar neizprotamiem garšvielu sālījumiem un citām vielām. Vislabākais konservants ir dūmi. To jau mūsu senču senči zināja.”
Zigurds Mežavilks Rīgā: “No kūpinājumiem izvēlos “Alkšņu” gaļu, biežāk gan nopērku šprotes. Tiem, kas domā aizliegt kūpinājumus, jāatgādina, ka ir daudz citu, par benzpirēnu vēl kaitīgāku vielu, piemēram, sāls, pret kuru cīnīties.”
Jānis Skriblis Tukumā: “Agrāk Latgalē gaļu parasti žāvēja pirtī, bet Vidzemē – manteļskurstenī. Mamma audzēja cūkas, svarā tā ap 200 – 250 kg. Nožāvēja pirtiņā, process ilga vismaz divas nedēļas. Tagad žāvēto gaļu pērku no zemniekiem, bet uz lielo kombinātu kūpinājumiem neskatos. Kad esmu pie māsas Mālpilī, vienmēr nopērku vietējās zemnieksaimniecības audzēto cūciņu – viņi tirgo gan svaigu gaļu, gan kūpinājumus. Žāvētā gaļa tik garšīga, ka pirkstus var nolaizīt!”
Daina Elsberga Lēdurgā: “Šie mums diktēs, ko ēst un ko ne, kuru ražotni slēgt un kuru atstāt. Apnicis! Kāpēc neviens neceļ trauksmi par ķīmiski saindētajiem produktiem! Varu droši teikt, ka “Rubeņiem” ir visgardākā gaļa, tiesa, maksā kādu latu vairāk. Bet tas ir to vērts. Šad un tad atļaujos žāvētas vistas krūtiņu, nu garšīga gan. Pārdevēja sacīja, ka gaļu kūpina ar alkšņa malku. Tāpēc sanāk, kā mājās žāvēts.”
Jānis Užāns Salacgrīvā: “Gadiem ilgi pērku “Lido” žāvēto vistiņu vakuuma iesaiņojumā. Tikai to. Glabājas ilgi un garšo lieliski! Neticu, ka Eiropa šo benzpirēna akciju uzsākusi, lai rūpētos par latviešu veselību. Skaidrs, ka tādā veidā tiek bīdītas kāda biznesa intereses un starpnieks saņem savus procentus.”
Aija Dzelme Salaspils novadā: “No “Nākotnes” mums atved tik garšīgu produkciju – gan desas, gan kūpinājumus, arī svaigo gaļu. Meitas darbavietā produkti iepriekš jāpasūta. Izvēlos maigi kūpinātu gaļu, un brokastīs kādu šķēli atļaujos, lai gan ārsts man to aizliedzis.”
