Kā skolēni, kas izkrituši eksāmenā. Saruna ar Arti Pabriku 10
Gan Eiropas Savienības, gan partijas “Vienotība” problēma ir līdzīga – līderības trūkums, uzskata Eiropas Parlamenta deputāts ARTIS PABRIKS. Par to un citām tēmām – sarunā “LA” redakcijā.
Aizvadītais gads Eiropā sākās ar uzbrukumiem sievietēm Ķelnes centrā un beidzās ar terora aktu – smagās automašīnas ietriekšanos Berlīnes Ziemassvētku tirdziņā. Vai piekrītat, ka tie ir vienas ķēdes divi posmi, kas faktiski uzrāda Eiropas politikas vājumu?
A. Pabriks: Tās varbūt ir subjektīvas sajūtas, taču es domāju, ka Vācijā otro vai trešo nedēļu tiek novērsts potenciāls terora akts. Cilvēku plūsma caur Eiropu pēdējos gados ir bijusi ļoti liela, un tieši Vācija bijusi viens no galvenajiem patvēruma meklētāju galamērķiem. Pateicoties drošības iestāžu sekmīgai darbībai, šo uzbrukumu skaits ir neliels. Ķelnē nebija terora akts, bet plaša mēroga noziedzība…
Hibrīdterorisms…
… un Berlīnē, protams, bija terora akts. Efektīva cīņa pret terorismu nav tikai Vācijas problēma – arī kopumā Eiropas Savienībā starp valstīm pietrūkst koordinācijas, informācijas apmaiņa nav pietiekami efektīva.
Terors ir radikālākās sekas tam, ko dēvē par migrācijas vai bēgļu krīzi, bet ir jau arī daudzas citas ar to saistītas problēmas. Tagad eksperti brīdina par jaunu migrantu vilni. Bet kāds ir skats no Briseles?
Skatīsimies plašāk – šobrīd mēs atrodamies nevis pārmaiņu priekšā, bet pārmaiņu vidū. Tādējādi mēs piedzīvojam informācijas telpas fragmentāciju, ekonomisko fragmentāciju un politisko fragmentāciju. Eksperti un politiķi nespēj sniegt pietiekami labas atbildes uz problēmām, ar kurām mēs pašlaik ikdienā saskaramies. Kopīgās vērtības mazinās. Ekonomikā fragmentācija izpaužas kā pieaugoša plaisa starp bagātajiem un nabagajiem, vidusšķiras vājināšanās. Un cilvēki meklē vainīgos…
Jūs gribat teikt, ka eiropiešu pieaugošā neapmierinātība ar migrācijas procesiem ir tikai vainīgo meklēšana?
Migrācija ir bijusi vienmēr, jautājums – cik gatavi tai esam. Piekrītu, ka Eiropa nav izdarījusi pietiekami, lai šo procesu kontrolētu. Piemēram, Rietumi novēloti reaģēja uz Sīrijas krīzi, cerēja, ka tur viss kaut kā sakārtosies. Diemžēl nesakārtojās, un tās problēmas atnāca pie mums. Skaidrs, ka ekonomiskās un klimata atšķirības starp dažādiem pasaules reģioniem tuvākajos gados nemazināsies, tāpēc būs daudz cilvēku, kas vēlēsies mainīt līdzšinējo dzīvesvietu.
Tāpēc arī jautāju – kādu politisko risinājumu Brisele piedāvā?
Ko saprotam ar vārdu “Brisele”? Pirmkārt, tie ir ES dalībvalstu pārstāvji, otrkārt – Eiropas Komisija, Eiroparlaments, bet tie nav noteicošie. Dalībvalstis ir dažādas, un tām bieži ir atšķirīga, pat savstarpēji izslēdzoša pieeja. Lūk, angļi grib stāties ārā no ES, citas valstis turas pie tā, ka pašreizējā kārtība ir gana laba un nekādas lielas pārmaiņas nav nepieciešamas, bet ir arī spēki, kas izvirza nereālus centralizācijas plānus, piemēram, vienotu ES armiju un tamlīdzīgi. Manuprāt, ES šobrīd piedzīvo smagu krīzi, un nav skaidrs, kādā izskatā tā turpinās pastāvēt. Latvijas interesēs būtu, lai ES paliek spēcīgs globālais spēlētājs. Jāatceras, ka mēs esam ES pierobeža un, savienībai vājinoties, spiediens uz pierobežu palielināsies – tas ir tāpat kā ar impērijām.
Manā skatījumā, ES sirgst ar līderības trūkumu. Tai nav stratēģiski domājošu vadītāju. Kāpēc tā ir noticis? Te atspēlējas politiskās intrigas. Spēcīgi kandidāti ir nobīdīti no ES pārvaldes, piemēram, zviedrs Karls Bilts vai polis Radoslavs Sikorskis. Bet šo problēmu tāpat varētu attiecināt uz Latviju – arī mums nav vizionāru un stratēģu, valdībā vairāk notiek tāda taktiska grūstīšanās. Gan ES, gan Latvijas vadītāji uzvedas kā skolēni, kas vienreiz izgāzušies eksāmenā un nu baidās kaut ko teikt, lai nesekotu vēl lielāka izgāšanās.
Nesen medijos bija ziņas par iespējamām pārmaiņām ES vadībā. Tās skaršot Eiroparlamentu, tāpat amatu varot zaudēt arī Eiropadomes prezidents Donalds Tusks, toties Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers gan varot justies drošs, jo viņam esot plašs atbalsts. Ar ko tad viņa realizētā politika ir tik izcila, ka jūs viņu tā atbalstāt?
Man varbūt ir grūtāk kritizēt Junkeru, jo es pārstāvu partiju apvienību, kas viņu izvirzīja, taču tas nenozīmē, ka mēs neesam viņu vērtējuši… Junkera veiksme slēpjas tajā, ka viņš ļoti ilgu laiku ir bijis Eiropas vadošajās politiskajās aprindās. Viņam ir ļoti labi sakari, viņš labi saprot visus ES politikas līkločus. Es viņu sauktu par Eiropas politikas lapsu. Taču es nedomāju, ka tādi politiķi ir atbilde mūsdienu globālajiem izaicinājumiem. Problēma ir tā, ka esošā elite nespēj rast sev aizvietotājus, un tad palielinās atbalsts populistiem. Tas pats notiek arī Latvijā. Populisti spēj uzrunāt lielu sabiedrības daļu, bet problēma ir tā, ka viņi nevis piedāvā iet uz priekšu, bet iet atpakaļ – meklēt patvērumu vērtībās, kas kādreiz cilvēkiem deva drošības sajūtu, piemēram, nacionālā valstī, izolacionismā vai, piemēram, labklājības valsts modelī, kas vairs nedarbojas. Taču jāsaprot, ka otrreiz tajā pašā upē nevar iekāpt.
Tad piedāvājiet ko labāku! Bet pakavēsimies vēl pie Junkera – gandrīz visās dalībvalstīs krītas atbalsts ES idejai, Lielbritānija nobalsojusi par izstāšanos, migrantu krīzē no Eiropas Komisijas tiek piedāvāti absurdi risinājumi, kas drīzāk šķeļ, nevis vieno Eiropu… Un vienalga apskatīts jautājums, ka EK vadībā nepieciešamas izmaiņas?
Junkers tika izvēlēts kā kompromisa variants. Skaidrs, ka Eiropas Tautas partijas grupa nav ieinteresēta vienkārši “noraut” savu vadītāju, riskējot, ka vietā nāk sociālists vai populists. Bet, godīgi sakot, es domāju, ka mēs tēmējam uz nepareizo cilvēku. Eiropas Komisija ir izpildītāji. Protams, aktīvs un populārs cilvēks tās vadībā varētu kaut ko darīt, lai uzlabotu ES stāvokli, taču risinājumi ir nevis Briselē, bet ES valstu galvaspilsētās. Politiskā atbildība ir jāprasa no savu valstu premjeriem un prezidentiem. Kāda ir Latvijas valdības pozīcija attiecībā uz ES un ASV? Kā premjers Māris Kučinskis aizstāvēs mūsu intereses? Vai mēs to Jaungada runā dzirdējām?
Nē. Bet vai mēs to varam izlasīt ārlietu ministra sagatavotajā ārpolitikas ziņojumā?
Jā, jautājums vietā…
Jūs pērn gatavojāt Eiropas Parlamenta ziņojumu par Eiropas ārējo robežu stiprināšanu. Kā ir veicies šajā jomā?
Šķiet, ka viss iet pareizā virzienā. Skaidrs, ka ES Eiropas robežsardzes un krasta apsardzes aģentūra nebūs panaceja visam, bet tā spēs mazināt sekas, ja Eiropa saskartos ar jaunu bēgļu krīzi. Es gan nedomāju, ka tik liela bēgļu krīze atkārtosies, mēs tagad esam gudrāki. Ir, protams, vēl dažādas tehniskas detaļas, pie kā vajadzētu piestrādāt, – sadarbība starp robežsardzi, muitu un policiju, atsevišķas neskaidrības ar drošības izvērtējumu uz ārējām robežām, bet aģentūra to risina. Latvija pēdējos gados ir ļoti aktīvi piedalījusies ES kopējā robežapsardzībā, sūtot misijās mūsu robežsargus. Varbūt mēs spēsim savas robežas aizsardzībai iegūt papildu labumu tehnoloģiju jomā, jo ES budžetā ir paredzēti līdzekļi iepirkumiem.
