Drīzumā Latvijā būs skatāms jaunais miniseriāls par laulību škiršanas tēmu “Projekts: šķiršanās” 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Katra otrā laulība Latvijā agrāk vai vēlāk beidzas ar šķiršanos, tādēļ īsti vietā būs jaunais Latvijas Televīzijas projekts – miniseriāls “Projekts: šķiršanās”. Režisore LINDA OLTE par šo tiešām sāpīgo un smago dzīves pusi izvēlējusies runāt viegli un ar humoru.
Seriālu LTV sāks demonstrēt 30. oktobrī, bet piektdien LTV1 bija vērojams stāsts “Projekts: šķiršanās. Seriāla aizkulises” – par to, kā tapis jaunais seriāls, kā aktieri gatavojušies lomām un, galu galā, kā 23 dienās kvalitatīvi uzņemt desmit sērijas.
Katrs oriģinālseriāls ir notikums, īpaši sabiedriskajā televīzijā. Tiesa gan, “Projekts: šķiršanās” ir igauņu seriāla adaptējums, tomēr režisore Linda Olte kopā ar scenāristu Ivo Briedi un aktieru komandu to būtiski izmainījusi, ieviešot gan pavisam aktuālu līniju – koronavīrusa pandēmijas izraisītās reakcijas, gan arī tādu, kā izrādās, Holivudā visai modīgu lietu kā eneagrammas izmantošana tēlu izstrādē.
Linda, kā tad īsti bija: jūs pamanījāt ideju un piedāvājāt to Latvijas Televīzijai, vai arī viņi redzēja igauņu seriālu un uzaicināja jūs to adaptēt?
L. Olte: Latvijas Televīzija bija atradusi igauņu seriālu, novērtējusi, ka tas viņiem patīk, un tad meklēja režisoru, kas to īstenotu Latvijā. Paskatoties igauņu variantu, es sapratu – kāpēc ne, tēma ir svarīga un rezonējoša.
Kas mūsu variantā atšķiras no oriģināla?
Igauņiem kodols un stāsts ir ļoti labs, bet gan varoņi, gan notikumi brīžam šķita pārāk klišejiski un plakani.
Kad sākām strādāt kopā ar dramaturgu Ivo Briedi, stāsta struktūru, sižeta lielās līnijas un notikumu attīstību saglabājām, bet gribējās, lai visi varoņi, viņu runātie teksti ir īsti, lai maksimāli aizejam prom no klišejām.
Lielais jautājums bija par kovidu – vai to liekam seriālā vai ne. Igauņiem, protams, šī aspekta nebija, jo pie viņiem seriāls bija tapis jau pagājušajā gadā.
Bet aprīlī, kad tikām uzrunāti, mēs vēl bijām kovida situācijā, un, zinot, ka attiecības daudzās ģimenēs tieši šajā laikā saasinājās, un redzot statistiku, kas rādīja, ka policijai ir daudz vairāk izsaukumu uz mājsaimniecībām ģimenes vardarbības dēļ, mēs kopā ar Ivo nolēmām, ka ieliksim stāstu šīsdienas situācijā, kurai paši esam gājuši cauri, kaut gan ne jau visiem tā beidzās ar šķiršanos.
Ļoti daudz runājām ar aktieriem par viņu personisko attiecību pieredzi – likās svarīgi nevis izstāstīt dekoratīvu stāstiņu, bet gan lai tam ir reālistiska pieskaņa.
Kā izvēlējāties aktierus lomām?
Man pašizaugsmei vienmēr svarīgi šķitis strādāt ar talantīgiem cilvēkiem, no kuriem pati varu mācīties. Par Rēziju (Dailes teātra aktrise un režisore Rēzija Kalniņa) uzreiz bija diezgan skaidrs, un arī Gatis Gāga man bija prātā, bet ar viņu mums negāja tik viegli, Gatis sākumā atteica – sacīja, ka ar Latvijas seriāliem viņš nepinoties, vienmēr atsakot un nekad neesot šo savu izvēli nožēlojis.
Apspriedām dažādus citus variantus, bet iekšējā sajūta teica, ka tomēr īsti nav. Tad mēs ar producenti saņēmāmies un zvanījām Gatim vēlreiz. Satikāmies, un laikam tomēr izdevās viņu pārliecināt, ka… pat nezinu, kā mēs to izdarījām. (Smejas.)
Jau iepriekš esat strādājusi ar Latvijas Televīziju, tapušas filmas par Raini un Aspaziju, par Noru Bumbieri. Vai ar seriālu procesā un sajūtās kas atšķīrās?
Sajūtās man nekādas lielās atšķirības nav. Viss notika ļoti strauji – no maija sākās intensīvs sagatavošanās darbs, kastings, un jau jūlijā filmējām. Mēneša otrajā pusē viss bija nofilmēts, un tūliņ pirmizrāde.
Tas ir nenormāls ātrums, iepriekšējās filmas man katra paņēmušas aptuveni gadu – izpēte, scenārijs, filmēšana, montāža. Citādi – nezinu, vai ir liela atšķirība.
Varbūt šoreiz mazliet vieglāk tas, ka scenārijs bija praktiski gatavs, tas bija tikai jānoslīpē – jāpārveido dialogi un nianses, jāieliek mūsu rāmī, kamēr iepriekšminētajām filmām scenāriju esam radījuši pilnībā paši.
Vasarā vairākiem rakstniekiem jautāju, vai ir tapis kāds sižets, kuru ietekmējusi pandēmijas pieredze, un vismaz tobrīd bija ļoti maz gadījumu, kad kādā daiļdarbā tiešām ieskanējās šāds sižets. “Projekts: šķiršanās” būs pirmais plašākais mākslinieciskais projekts, kurā iemūžināta pandēmija.
Pašu vīrusa tēmu mēs seriālā nerisinām, lietojam kovidu kā ierosinātāju šķiršanās procesam – kā tādu ārējo faktoru, kas aktieriem mazliet vieglāk ļāva saprast motivāciju, kas Laurai uznācis, kāpēc viņa vairs nespēj to vīru izturēt.
Es pieļauju, ka daudzi pāri pavasarī, kad ģimenes bija ieslodzītas savās mājās, pēkšņi ieraudzīja savu partneri citām acīm.
Ikdienā mēs katrs esam savā skrējienā, bet, kad tiec nolikts šādos piespiedu apstākļos, kad uz partneri jāskatās supertuvplānā, tad, iespējams, pēkšņi pamani jaunas lietas. Un tieši tas notiek ar mūsu Lauru.
Ko šis laiks mainīja jūsu dzīvē, vai redzat, ka cilvēki jums apkārt pārvērtē ģimenes lomu un nozīmi pozitīvā vai – iespējams, kā seriāla varoņi – negatīvā nozīmē?
Man pašai pandēmijas sākumā bija diezgan liels stress, tu saproti – viss, kas bija saplānots uz priekšu, Dziesmu svētku projekti, citas lietas, viss apstājas. Un neviens tev nezvana, neko no tevis negrib.
Un neviens nezina, cik ilgi tas vilksies. Bet mēs ar ģimeni uzreiz sapratām, ka pārcelsimies uz laukiem, un pavasaris mums, godīgi sakot, izvērtās vienkārši burvīgs. Es varēju pilnīgi norimt – protams, ļoti palīdzēja tas, ka vīram darbs nebeidzās, viņš varēja strādāt attālināti.
Man pašai tie daži mēneši, kas pagāja tādā kā tukšumā, šķita tik vērtīgi. Varēja padomāt, ko īstenībā gribi, nekas nebija jādara piespiedu kārtā. Mēs ar mazo bērnu līdz divpadsmitiem dienā gultā lasījām grāmatas, ierakstījām telefonā putnu balsis, Latvijas Ornitoloģijas biedrība bija izdomājusi tādu lielisku lietu, mēs varējām viņiem sūtīt putnu skaņu ierakstus, un viņi atšifrēja putnu sugas.
Pavisam mūsu pagalmā bija trāpījušās kādas 25 sugas, arī ļoti reta – sarkanrīklīte. Pavisam mierā nevarēju palikt un, tā kā jau kādu laiku pētu savu dzimtaskoku un arī “periodika.lv” bija pieejama attālināti, nodarbojos arī ar to, kamēr piezvanīja LTV un teica – ir plāns. Bet tie daži miera mēneši bija brīnišķīga atslodze, tā izbaudījusi pavasara atnākšanu dabā nebiju nekad.
Seriāla pieteikumā tiek pieminētas eneagrammas – mūsdienās, pateicoties Jurim Rubenim, tās Latvijā kļuvušas visai populāras…
Kad aizbraucām satikties ar Rēziju, lai runātu par seriālu un saprastu, vai strādāsim kopā, viņa mums izstāstīja par eneagrammas ideju. Protams, biju par to lasījusi, bet nezināju, ka Rēzija teātrī jau vairākus gadus veido lomas, izmantojot eneagrammas.
Tā strādājot arī Holivudas aktieri, un tas neesot nekas jauns. Tad Rēzija mums noorganizēja brīnišķīgu eneagrammas skolotāju – Elitu Moiseju, un viņa katram seriāla tēlam izveidoja eneagrammas tipu.
Kāds no tā labums? Aktierim, spēlējot jebkuru lomu, bieži ir grūti aiziet no sava paštēla, bet zināšanas par eneagrammas tipiem palīdz ieiet tēla rāmī. Teiksim, Rēzija savā būtībā ir otrais tips – tāds cilvēks, kas vairāk raizēsies par to, vai visiem viņa dzimšanas dienas viesiem garšoja kūka, nekā pats par savu pašsajūtu svētkos.
Bet viņas tēls, Laura, ir astotais tips, valdonīga un mērķtiecīga sieviete.
Eneagrammas tipu izpratne palīdzēja ne tikai aktieriem, bet arī mums, kad slīpējām scenāriju – tajā, ka labāk sapratām katra varoņa iekšējo kodolu, jo tā varējām daudz spēcīgāk izpaust viņu raksturu, reakcijas un būtību.
Šķiršanās nekad nenotiek viegli, jo divi cilvēki tomēr ir cerējuši uz kopīgu laimi. Vai, veidojot seriālu, aizdomājāties dziļāk par iemesliem, kādēļ cilvēki šķiras? Varbūt to vajadzētu aizliegt, kā bija vēl 19. gadsimtā, kad šķirties bija ja ne pavisam neiespējami, tad tomēr ļoti, ļoti sarežģīti.
Jā, strādājot pie seriāla, papētīju – Latvijā šķiras praktiski katrs otrais pāris. Nepretendēju uz psihoterapeita lomu, bet varbūt tam pamatā ir kaut kādas nepiepildītas ilgas, varbūt es no partnera gaidu, lai viņš dara kaut ko tādu, ko nemaz nav spējīgs izdarīt?
Tad sākas pārmetumi otram par atbildības neuzņemšanos, kaut gan varbūt arī es pats varētu tikt galā…
Aizliegt šķirties droši vien nevajadzētu, jo skaidrs, ka bieži ģimenēs ir vardarbīgas un citādi ļoti neveselīgas attiecības, bet, man šķiet, sabiedrībai Latvijā ir jāaug.
Kad skatos uz draugiem Rietumeiropā, uz to, cik savstarpēji cieņpilnas un veselīgas attiecības ir arī vecākiem pāriem, un salīdzinu, cik reti tādas redzamas pie mums…
Nezinu, varbūt tas nāk no padomju laikiem. Katrā ziņā ļoti ceru, ka mūsu stāsts skatītājiem šķitīs svaigs, mums ļoti gribējās, lai tā nav ziepju opera, bet kvalitatīvs seriāls, un, kaut arī stāsts un pati šķiršanās, protams, nav nekas jautrs, mēs tomēr mēģinām to izstāstīt ar vieglu ironiju.
Nosaucām to par komisku ģimenes drāmu, jo, manuprāt, ir svarīgi, ka arī par grūtām un smagām tēmām varam runāt ar vieglumu.
