Kā skaita laiku uz citām planētām? 0
Pavisam drīz māsim ardievas 2012. gadam. Uz planētas Zeme atkal esam pavadījuši 366 dienas un naktis. Izbaudījuši vēl vienu pavasari, vasaru, rudeni un ziemu. Cik gari ir gadi, diennaktis un gadalaiki uz citām Saules sistēmas planētām?
– Laika skaitīšanas sistēma uz Zemes patiešām ir tik ļoti pierasta, ka gribētos domāt – arī citur Visumā laiku mērām līdzīgi. Bet tā nav. Katra no astoņām planētām Saules sistēmā ir stipri atšķirīga, un tāda pati ir arī laika skaitīšana. Pagaidām tā ir tikai teorētiska problēma, bet ļoti tālā nākotnē, kad cilvēki tiešām dzīvos uz citām planētām, ar laika skaitīšanu radīsies problēmas, – teic Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks, pedagoģijas zinātņu doktors ILGONIS VILKS.
* Zemei vislīdzīgākā planēta ir Marss. Ap savu asi tas apgriežas 24 stundās un 36 minūtēs. Tas nozīmē, ka diennakts uz Marsa ir tikai par pusstundu garāka nekā uz Zemes. Dienas un nakts maiņa uz Marsa notiek gluži tāpat kā uz Zemes. Tāpēc arī pirmajiem astronautiem, kuri izkāps uz Marsa, šajā ziņā nekāda diskomforta nebūs, secina Ilgonis Vilks. Saule uzlēks un norietēs, tikai – tā atrodas pusotru reizi tālāk, tāpēc debesīs saskatāma kā maza ripiņa. Ar to izskaidrojams, kāpēc uz Marsa ir daudz aukstāks nekā uz Zemes. Vasaras dienā gaisa temperatūra uz šīs planētas sasniedz -20 grādus pēc Celsija, naktī -90 līdz -100 grādus, ziemā temperatūra var noslīdēt līdz -140 grādiem.
Salīdzinot ar Zemi, citādi uz Marsa ir ar gadalaikiem.
Ilgonis Vilks skaidro, ka uz Zemes gadalaiki mainās nevis tāpēc, ka mūsu planēta atrodas tuvāk Saulei vai attālinās no tās, bet tāpēc, ka Zemes ass ir slīpa un vienā gada daļā saule vairāk apspīd ziemeļu puslodi, tad pie mums ir vasara. Bet otrā gada daļā apspīd dienvidu puslodi, tad vasara ir šajā zemeslodes daļā un otrā, kā šobrīd pie mums, ziema.
Arī Marsa ass ir slīpa, gandrīz tikpat slīpa kā Zemei, tāpēc arī uz šīs planētas ir gadalaiki. Lai Marss apriņķotu apkārt Saulei, vajadzīgi divi Zemes gadi, tāpēc arī gadalaiki ir gandrīz divas reizes garāki. Marsa vasara ilgst aptuveni sešus mēnešus, tikpat garš ir arī rudens, ziema un pavasaris.
* Uz četrām lielākajām Saules sistēmas planētām – Jupitera, Saturna, Urāna un Neptūna – situācija ir diezgan līdzīga, taču ļoti atšķirīga no Zemes un Marsa. Visām šīm planētām asis virzītas gandrīz taisni uz augšu. Uz Jupitera, Saturna un Neptūna gadalaiku nav. Un griežas šīs planētas ātri – Jupiters ap savu asi apriņķo vienpadsmit stundās, Neptūns – septiņpadsmit stundās. Tātad salīdzinājumā ar Zemes diennakti uz šīm planētām diennakts ir daudz īsāka. Turklāt tās apjož biezi mākoņi, saulīti no šīm planētām redzēt nevar.
Kāpēc dažas Saules sistēmas planētas griežas daudz ātrāk par Zemi un Marsu? Ilgonis Vilks stāsta, ka atbilde īsti nav zināma, bet, visticamāk, tā meklējama pirms četrarpus miljardiem gadu. Visumā bija milzīgi gāzu krājumi, kas, krītot uz šīm planētām, tās iegrieza. No iepriekš minētajām četrām Saules sistēmas planētām izņēmums ir Urāns. Iespējams, šī planēta veidošanās periodā ir saņēmusi ļoti spēcīgu triecienu, tāpēc tās ass ir sagāzusies gandrīz guļus. Var teikt, ka Urāns ripo pa orbītu. Riņķojot kādā brīdī pret Sauli ir pagriezts viens Urāna gals, pēc pusap- riņķojuma – cits. Tāpēc uz Urāna ir gadalaiki, bet pavisam citādi nekā uz Zemes.
Urāns ap Sauli riņķo ļoti lēni. Vienu apli veic 84 gados, tas nozīmē, ka arī katrs gadalaiks uz tā, rēķinot pēc Zemes laika skaitīšanas sistēmas, ir ļoti garš – 21 gads.
* Divas mazākās planētas, kas atrodas tuvāk Saulei, – Venera un Merkurs – ap savu asi griežas ļoti lēni. Merkuram, lai apgrieztos, vajadzīgas 59 dienas. Varētu domāt – Merkura diennakts ir gandrīz 60 reizes garāka par Zemes diennakti? Nē. Jo pa to laiku, kamēr Merkurs vienu reizi apgriežas ap savu asi, tas paspēj arī pavirzīties krietnu gabalu apkārt Saulei, stāsta Ilgonis Vilks. Merkura gads ilgst tikai 88 dienas. Tas nozīmē, vienā savā dienā Merkurs ap Sauli paspēj apiet lielāko daļu apļa. Turklāt planētai abas šīs kustības nākas salikt kopā. Tādējādi diennakts garums uz Merkura ir 176 Zemes diennaktis, tātad paiet ļoti ilgs laiks, līdz Saule uzlec nākamo reizi. Veidojas neparasta situācija – Saule uz Merkura uzlec un noriet retāk nekā planēta apiet apkārt Saulei. Saule pagūst pamatīgi izsildīt to planētas pusi, kas pavērsta pret zvaigzni. Temperatūra Saules apspīdētajā pusē uz Merkura var sasniegt pat 400 grādus pēc Celsija. Taču naktī, kas ilgst 88 Zemes diennaktis, temperatūra var noslīdēt līdz -200 grādiem. No visām Saules sistēmas planētām uz Merkura valda visekstremālākie apstākļi. Turklāt Merkuram nav arī savas atmosfēras. Kailā, klinšainā iežu virsma paspēj gan stipri sakarst, gan atdzist.
* Ar Veneru ir līdzīgi kā ar Merkuru. Planēta ap savu asi griežas ļoti lēni, bet ap Sauli riņķo diezgan ātri. Ap savu asi Venera apgriežas 243 dienās, tātad dara to vēl lēnāk nekā Merkurs, bet ap Sauli apriņķo 225 dienās. Venera nepagūst pat vienu reizi apgriezties ap savu asi, bet pa to laiku jau ir apriņķojusi apkārt Saulei. Turklāt tā griežas pretējā virzienā nekā pārējās Saules sistēmas planētas. Tāpēc arī Veneras diennakts ir īpatnēja. Tās garums ir 117 Zemes diennaktis. Saule no Veneras nav redzama, jo to klāj ļoti biezi mākoņi. Bet karstums cauri mākoņiem gan iet cauri. Veneras virsma mēdz sakarst pat līdz 480 grādiem. Ņemot vērā, ka diena uz Veneras ilgst gandrīz 60 Zemes diennaktis, planēta paspēj ļoti sakarst. Mākoņi Veneru ietin kā sega un arī naktī neļauj tai atdzist.
Atrodoties kosmosā, astronauti laiku skaita, protams, izmantojot Zemes laika skaitīšanas sistēmu. Ja kosmosā zondi, piemēram, palaiduši amerikāņi, tās darbu uzskaita pēc Amerikas laika.
Starptautiskajā kosmiskajā stacijā, kurā strādā dažādu nāciju pārstāvji, laika skaitīšanai izmanto pasaules laiku, ko var aprēķināt, no Latvijas laika atskaitot divas stundas, stāsta pētnieks I. Vilks. – Visas planētas ap Sauli tās gravitācijas spēka ietekmē kustas pa elipses veida orbītām. Zeme, riņķojot ap Sauli, veido gandrīz perfektu riņķi. Ja orbītu uzzīmē uz papīra viena metra diametrā, atšķirība no ideālā apļa ir tikai par pāris milimetriem. Tas nozīmē, ka Zemes attālums no Saules mainās ļoti nedaudz. Turklāt Zeme tuvāk Saulei atrodas nevis vasarā, kā varētu domāt, bet ziemā – katru gadu ap 4. janvāri. Vistālāk no Saules Zeme ir jūlijā. Starpība attāluma ziņā gan ir tik neliela, ka klimatu uz Zemes praktiski neietekmē. Vai elipse kādreiz ir bijusi citāda? Varbūt. Aprēķini liecina, ka tā mazliet mainās – dažkārt ir vairāk saspiesta, citreiz – vairāk iztaisnojas un līdzinās riņķim. Bet izmaiņas patiešām ir niecīgas. Daudzu gadu tūkstošu laikā var mainīties arī Zemes ass stāvoklis – tā var kļūt nedaudz slīpāka vai stāvāka. Interesants ir jautājums par to, kā novietota Zeme attiecībā pret Sauli tajā brīdī, kad Zeme Saulei ir vistuvāk. Serbu zinātnieks Milutins Milankovičs ir izteicis ideju, ka katros 100 tūkstošos gadu pastāv trīs cikli – katrs vairāku tūkstošu gadu garumā, kam kombinējoties var veidoties tādi apstākļi, ka iestājas ledus laikmets.
Piemēram, Zeme ir vistālāk no Saules, orbīta visvairāk saspiesta un ass slīpums – vairāk vai mazāk stāvs. Tā pagaidām ir labākā versija par ledus laikmeta rašanos. Ledus laikmeti patiešām iestājas reizi 100 tūkstošos gadu, pēdējais no tiem beidzās pirms apmēram 10 tūkstošiem gadu.
Par laimi, līdz nākamajam jāgaida ilgi – ap 80 tūkstošiem gadu. Daži zinātnieki gan izsaka prognozes, ka tas varētu pienākt agrāk, bet cerams, ka tā nenotiks, – teic Ilgonis Vilks.
